Foto: DELFI
Kad balkons jāizrotā ar skaistiem puķu podiem un garšaugiem vai siltumnīcā jāsāk stādīt gurķi, liela daļa tukumnieku dodas uz "Celmu" mājām, kur viņus sagaida smaidīga saimniece Ineta Rudzīte. Tieši tā pat arī sagaidīja mūs – ar platu smaidu un, protams, piķējot kārtējos tomātu stādus mazos podiņos.

Ineta ir dārzniece, mācījusies Bulduru dārzkopības vidusskolā un jau astoto gadu palīdz ikvienam dārza entuziastam saprast, kādus augus viņš vēlas un kā par tiem rūpēties. Jā, tieši tā – rūpēties. Ineta uzsver, ka katrs augs ir kā cilvēks, kuram patīk, ka viņu pačubina un samīļo.

Inetas dārzs pārtapis īstā viengadīgo stādu paradīzē. Ja kādreiz esot bijusi viena maza siltumnīca, kuru viņa sauc par būdiņu, tad šobrīd dārza un vienas "būdiņas" vietā ir sešas lielas siltumnīcas, kuru kopējā platība ir 1500 kvadrātmetri. Visas siltumnīcas ir apkurināmas. Saimniece stāsta, ka pie viņas braucot ne tikai no Tukuma, bet arī no Jelgavas, Aizkraukles, Saldus un pat Daugavpils.

Saimniecībā audzē dažādus viengadīgos stādus, sākot no gurķiem, kāpostiem, puķēm, līdz pat eksotiskiem garšaugiem. Saimniecība atrodas netālu no skaistās Šlokenbekas muižas. Braucot īpašumā, pie paša ceļa gala uzstādīta liela, koka zīme ar mājas nosaukumu, kura izdaiļota ar krāšņiem ziedu podiem. Nevarētu teikt, ka katrs garāmbraucējs var ievērot šo māju, jo tā atrodas meža ielokā. Tomēr, šķiet, ļoti daudzi jau gadu pēc gada dodas pie Inetas, lai iegādātos visa veida stādus, kādi nu katram nepieciešami pavasara un vasaras sezonai.

Kā saimniecība pārtapa par stādu audzētavu

Kad Ineta pirms astoņiem gadiem iepazinās ar Haraldu, abi nolēma, ka kaut kas ir jāsāk darīt, lai izveidotu savu mazo biznesu, lai pensijas vecumā arī būtu "kāda lieka kapeika".

Kādreiz saimniecībā tika audzēti tikai dārzeņi un uzturēti lopiņi. "Nu jau vairāk nekā divus gadus mums ir tikai vistas. Tas bija pārāk saspringts laiks mums, kad bija jāpaspēj izslaukt govis, jārealizē piens, vistiņas jāaprūpē, jāstāda dārzeņi, vēl sākām piķēt stādus un visam pa vidu – jādodas arī uz darbu. Mēs, šķiet, negulējām it nemaz. Šobrīd man saka, ka arī vistas vajadzētu likvidēt, bet man patīk – vismaz sētā nav klusums," stāsta saimniece.

"Sākumā mums bija ļoti maza siltumnīca, kurā piķēju stādus tikai savas ģimenes vajadzībām. Tad viens kaimiņš pajautāja, vai nevaru arī viņam sapiķēt, tad otrs, tad trešais un tā tas sākās – neplānoti un pats no sevis. Un tā kā maijā mums arī bija mazāk finanšu līdzekļu, bet bērni auga un nauda bija nepieciešama, tad arī ļāvāmies šai dabīgajai plūsmai un uzsākām audzēt stādus. Mums nebija jāizdomā nekas jauns. Sākumā visi četri – es, mans vīrs, meita un dēls – strādājām. Visi izdzīvojāmies pa tirgiem, bet šobrīd bērni jau ir savā dzīvē. Meita Evita, kad brīvāks laiks un nav jāmācās, atbrauc palīdzēt. Ik pa laikam arī dēls Reinis ar vedeklu Līgu un mazmeitiņu Matildi, kuri dzīvo Cēsīs, apciemo mūs. Viņi visi mums ir palīdzējuši uzsākt šo skaisto dzīves projektu," smaidot teic Ineta.

Foto: DELFI

"Liels paldies mums jāsaka arī vienai no mūsu kaimiņienēm, kura savā darbā ieminējās, ka pie mums varot nopirkt gan tomātu stādus, gan puķes, gan kāpostus un, pateicoties viņai, mūsu darba apjomi ātri sāka augt. Pirmajos gados stādus pievedām klientiem uz mājām. Tad ik pa laikam kāds klients atbrauca pie mums, bet šobrīd fiziski vairs nevaram paspēt kādam aizgādāt stādus, jo no rīta jābrauc uz tirgu un tad mājās jāsāk apčubināt kā zemenes, tā puķītes, un klienti viens pēc otra brauc pie mums," teic Ineta. Un tieši tā arī ir, jo kamēr ciemojāmies, mašīnas pie siltumnīcām mainījās viena pēc otras.

Abiem saimniecības īpašniekiem stādu audzēšana ir tikai kā papildu darbs, ar kuru nodarbojas savā brīvajā laikā. "Jāteic, ka tādi īsti turpinātāji šim mūsu biznesam nav, jo neviens no bērniem nav izmācījies par dārznieku, lai gan viņi visu zina, tomēr viņus tas neinteresē. Es nekad neesmu vēlējusies viņus iejūgt šajā darbā – gribu, lai viņiem būtu vieglāka dzīve," saimniece dalās pārdomās.

'Zaļie pirkstiņi' un cilvēku pazīšanas māksla – svarīgākais

Protams ir svarīgi, lai ir tā sauktie "zaļie pirkstiņi", bet dārzniece uzsver, ka vēl svarīgāka ir prasme saprasties ar cilvēkiem, jo ar katru, kurš atbrauc, ir jāatrod kontakts. Ja klients atbrauc sliktā noskaņojumā, tad ir jāmēģina taustīties ar tēmām, lai viņu atvērtu un uzzinātu, kas viņam patīk un ko viņš vēlas. "Cenšos ieklausīties ikkatrā, lai klients būtu apmierināts," teic dārzniece.

Svarīgi, lai būtu ļoti krāsaina siltumnīca, respektīvi, daudz krāsainu puķu, jo tas piesaistot cilvēku uzmanību. "Šogad gan daudzi pērk tieši sarkanas un baltas krāsas puķes, šķiet, par godu Latvijas simtgadei," stāsta Ineta.

Ziemā – laiks izaugsmei

Kad uzstādīja pirmo lielo siltumnīcu, vīrs esot Inetai teicis: "Nu, tagad tik vari sākt piķēt!" Ineta atceras, ka, ieejot siltumnīcā, šķitis, ka ir ļoti daudz vietas, bet tagad ir jau sešas tādas siltumnīcas un nepieciešams paplašināties.

"Ziemas laikā, kad mazāk darba, domāsim par papildu siltumnīcām. Šķiet, ka ir par maz vietas, kur izplesties, tāpēc ik gadu cenšamies uzbūvēt divas papildu siltumnīcas. Vēlamies arī pasūtīt bērnu rotaļu laukumu, jo mammas atbrauc un bērniem nav ko darīt. Tad tētis ar bērnu varēs doties uz laukumiņu, kamēr mamma staigā pa siltumnīcām," savās nākotnes iecerēs dalās dārzniece.

Visas siltumnīcas uzceltas par pašu līdzekļiem – uz Eiropas līdzfinansējums pat neesot mēģinājuši pretendēt. Dārzniece stāsta: "Visu naudu, ko mēs nopelnām, to ieguldām šajā biznesā un vēl papildus ejam uz mežu, lai iegūtu malku apkurei, jo arī tas maksā naudu."

Pašu metināts apkures katls un izgudrotāja gars

Darbs nav viegls, bet atbildīgs. "Tas tiešām nav viegli. Celšanās nakts laikā spēj nogurdināt, bet, redzot laimīgus klientus, šķiet, ka tas, ko mēs darām, ir svarīgi," teic Ineta.

Foto: DELFI

Ineta ļoti lepojas ar savu vīru, kurš viņai atvieglojis ikdienu, uztaisot laistīšanas sistēmu pat nokarenajiem puķu podiem, kurus parasti jālaista katru atsevišķi. Ineta priecājas: "Viņš izdara visu, lai man būtu vieglāk. Tagad varu tikai piķēt un piķēt. Viņš sametina apkures katlus un nodrošina malku. Izmantojot kapilāro paklāju, uztaisīja apūdeņošanas sistēmu stādiem, kas atrodas tuvāk zemei, piemēram, gurķiem, tomātiem, garšaugiem. Viņš arī izgudroja laistīšanas sistēmu nokarenajiem puķu podiem. Vīrs man ir atvieglojis ikdienu, cik vien viņš to spēj. Tagad man nav katrs podiņš jāaplej, bet atgriežu krānu un viss notiek."

Par nākotni – kolīdz jāņem strādnieki, tā cenas stādiem var augt

Pagaidām saimnieki paši ļoti labi tiek ar visu galā, tomēr būtu vieglāk, ja būtu papildu rokas: "Mums pašiem uz tirgu ir grūti izbraukāt – kolīdz kāds brauc tirgoties, tā ir nepieciešams strādnieks, kas paliek mājās un strādā. Bet, ja ņem strādnieku, tad jāmaksā alga, kādēļ būtu nepieciešams celt arī stādu cenu. Bet gan jau nākotnē tā būs jādara," rezumē saimniece.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!