Kamēr elpinām nelaiķus, noasiņo dzīvotspējīgie... Kā jēdzīgāk izmantot valsts miljonus sportā  (2)

Latvijas sportā pašlaik ir vērojams iepriekš nepieredzētas ražas laiks. Nebijušus sasniegumus pasaules mērogā uzrādījuši hokejisti un basketbolisti. Pirmoreiz kopš neatkarības atgūšanas Latvijas karogs manāms sacensību protokolu augšējās ailēs tādos globālās konkurences pārbagātās disciplīnās kā kalnu un distanču slēpošana. Motokrosā vēl nekur nav pagaisis Paula Jonasa fenomens, kad vietu pasaules elitē jau cementē brāļi Reišuļi. Mārtiņš Sesks stūrē rallija elites virzienā, bet Tomass Štolcermanis galdā liek arvien vairāk argumentu, lai sapnis par latvieti autosporta karaliskajā klasē F-1 nebūtu tikai nepiepildāma fantāzija. Pasaules rangā tenisā starp desmit labākajām atkal atrodams Aļonas Ostapenko vārds, bet bokseris Mairis Briedis atkal briest jaunai titulcīņai. Nekur nav pagaisuši panākumi bobslejā un kamaniņu sportā, biatlonā joprojām elitārus rezultātus uzrāda Andrejs Rastorgujevs... Uh, un tas nebūt nav viss uzskaitījums! Latvijas augstu sasniegumu sports ir uz viļņa! Vai tas ir sporta sistēmas nopelns? Daļā gadījumu jā, bet vairums skaļāko panākumu gūti tieši spītējot pašreizējiem naudas sadales principiem.

Uz visa šā fona varas gaiteņos norit arvien saspringtāks darbs pie jauna "spēles plāna" izstrādes. Visas Latvijas sporta organizācijas gatavojas satecēt jūrā – zem Latvijas Olimpiskās komitejas karoga. Cerībā, ka sporta nozare tādējādi vienosies ne tikai par jauniem vadītājiem, bet arī darbības principiem un sasniedzamajiem mērķiem. Virves vilkšana jau ir sākusies – sportu uzraugošajai Izglītības un zinātnes ministrijai mainot svaru kausus federāciju finansēšanā, plaukstas šobrīd sit tie, kuri var lepoties ar vislabākajiem masveidības rādītājiem, bet dūres dusmīgi vīsta, piemēram, bobsleja zieds – jo jaunie akcenti met pāri bortam vienu no stabilākajām olimpisko medaļu kalvēm.

Šis ir pateicīgs brīdis, lai nopietni diskutētu par valsts pasūtījumu sportā. Kur gribam būt izcili, kā šo izcilību definēt un mērīt un ar kādiem instrumentiem to visu sasniegt?

Lai apmainītos idejām, pie MVP domu ugunskuru sēdās Latvijas Olimpiskās komitejas ģenerālsekretārs Kārlis Lejnieks, valsts uzturētās Murjāņu sporta ģimnāzijas direktors Sergejs Čevers, Latvijas Basketbola savienības ģenerālsekretārs Kaspars Cipruss, neolimpisko sporta veidu flangu pārstāvēja Motosporta federācijas prezidents Mārtiņš Lazdovskis, bet vērotāja no malas lomā – bijušais sporta funkcionārs ar Anglijas Premjerlīgas pieredzi kā futbolistam – Kaspars Gorkšs. Sarunu moderē Raimonds Rudzāts.

"Ja tas, ko vari piedāvāt sportā, nenes tev naudu – nemokies un nevaino federācijas un funkcionārus, bet ej un meklē profesiju, kurā vari būt lietderīgs – būt par deputātu, skolātāju, pavāru – jebko," pārliecināts Cipruss. "Latvijā kritēriji ir mērķēti uz nepopulāro sporta veidu lobiju. Ne jau medaļa ir galvenais – galvenais ir tas, ko parādīja hokejisti, kurus pie Brīvības pieminekļa sagaidīja 50 tūkstoši cilvēku." "Brīžiem šķiet, ka Murjāņu sporta ģimnāzijas loma ir nodokļu maksātāju naudas izšķērdēšana," godīgi atzīst šās organizācijas vadītājs, bet Gorkšs piebilst: "Jārunā arī par vadītāju kvalitāti – kādi tad mums ir lielo sporta organizāciju vadītāji..."