Par vasarnīcu ar skatu uz jūru vai vismaz lauku sētu, kur, pārejot tuvējai kāpai, tu jau esi pludmales smiltiņās, sapņo daudzi. Tomēr pirms par savu sapni maksāt ievērojamu summu, ar aprēķinu, ka īpašums paliks vēl bērnu bērniem, der noskaidrot vai noskatītais zemes gabals neatrodas krasta erozijas apdraudētā zonā un vai pēc piecdesmit gadiem pagalma vidū jau neskalosies jūra.
Nemanāmais krasta grauzējs
Procesus, kas nemanāmi, bet gadu no gada notiek Latvijas jūras piekrastē, īpašumu pārdevēji īpaši reklamēt nemīl. Tomēr zinātnieku prognozes, ka Baltijas jūras krasts Kurzemē krasta erozijas jeb noskalošanas dēļ nākamo 12 gadu laikā atsevišķās vietās var atkāpties līdz pat 30 metriem, liek aizdomāties. Savukārt nākamo 50 gadu laikā dažviet krasta līnija būs mainījusies jau par 80 metriem iekšzemes virzienā.
Pirms dažiem gadiem profesora Gunta Eberharda vadībā noslēdzās apjomīgs pētījums par procesiem jūras krastā Latvijā. Pēc pētījuma veikšanas arī tika izstrādātas prognozes par to kā jūras krasta erozija varētu attīstīties nākotnē. Saskaņā ar šīm prognozēm līdz 2023.gadam erozija var skart līdz 258 kilometru jeb 51,5% Latvijas jūras krasta, bet noskalotās platības kopajoms var sasniegt 310 hektārus. Vissmagāk šis process var apdraudēt Rojas, Engures, Užavas, Nīcas un Rucavas apkaimi.
Savukārt nākamo 50 gadu laikā krasta erozija jau var aptvert 365 kilometrus jeb 77% no Latvijas jūras krasta un noskalot varētu ap 1072 hektāru jeb aptuveni 10 kvadrātkilometrus no tagadējās sauszemes. Blakus iepriekšminētajām vietām krasta erozija nākamo 50 gadu laikā smagi varētu skart arī jūras krastu pie Kolkas, Jūrkalnes, Sakas un Pāvilostas.
"Rojā pašlaik ir apdraudēta vesela iela. Apdraudētas mājas ir arī Kaltenē, Melnsilā," jūras tuvošanos raksturo Rojas novada domes izpilddirektors Juris Kokins. Viņš piebilst, ka pilnībā Rojas pusē neviens īpašums gan vēl nav gājis bojā, bet kādā aptuveni 100 gadus vecā sētā pašlaik jūrā jau daļēji atrodas saimniecības ēka. Rojas pašvaldība savulaik arī pasūtīja pētījumu par to kā krasta erozija var ietekmēt Rojas pagasta teritoriju. Saskaņā ar to pēc vētrām jau tuvāko gadu laikā apdraudējuma zonā var nonākt 31 dzīvojamā ēka un vasarnīca, kā arī seši pagasta ceļi.
Interese aug
"Tādu, kas negribētu māju jūras krastā, kur atpūsties, nav," interesi par piejūras īpašumiem raksturo Rojas novada izpilddirektors. Viņam piekrīt arī nekustamā īpašuma tirgus speciālisti.
Nekustamā īpašumu kompānijas "Arco Real Estate" Saulkrastu filiāles vadītāja Jana Semerikova atzīst, ka Vidzemes jūrmalā īpašumu tirgus kopš pavasara ir ievērojami aktivizējies.
Vispieprasītākās ir tās mājas, kas atrodas tiešā jūras tuvumā – līdz vienam kilometram no krasta. Īpaši pieprasīti esot īpašumi Carnikavas novadā, jo tas ir tuvu gan jūrai, gan Rīgai. Tāpat interese ir par vecajiem zvejnieku ciematiem – piemēram, Ķurmragu.
Cenas gan pašlaik ir kritušās – vidēji par 30%, bet dažviet pat par 50%, salīdzinot ar 2007.gadu, un pašlaik atrodas 2005.gada līmenī.
Savukārt "Latio" nekustamā īpašuma tirdzniecības speciālists Atis Skrastiņš norāda, ka Kurzemes
jūrmalā īpašumi pat esot pieprasītāki. "Lielākā interese ir par zemes gabaliem piekrastē līdz Mērsragam, jo šajā posmā ir vistīrākās pludmales. Šo piekrastes zemes gabalu cenas ir līdz 20-30 eiro par kvadrātmetru. Pārsvarā potenciālos pircējus interesē jūrai tuvākie zemes gabali, kas atrodas aiz pirmās kāpas," stāsta A.Skrastiņš.
Visos nekustamo īpašumu speciālistu minētajos piejūras īpašumu pircēju iecienītajos rajonos gan ir jārēķinās ar mazāku vai lielāku, tomēr jūras krasta erozijas risku. Tā Gaujas ietekas rajons, kur atrodas arī Carnikavas novads, pēc zinātnieku prognozēm ir ar vienu no lielākajiem krasta noskalojuma riskiem Vidzemes jūrmalā un nākamo piecdesmit gadu laikā jūras krasts tur varētu mainīties pat par vairākiem desmitiem metru. Arī Rīgas jūras līča piekrastē līdz Mērsragam, lai arī mazākā apmērā, tomēr jārēķinās ar jūras krasta līnijas izmaiņām.
Īpašumu pircēji gan par šo jautājumu prasti vispār neaizdomājas. "Lielākā daļa potenciālo pircēju par jūras krasta eroziju īpaši nerunā un nevaicā. Pamatā tas uztrauc tikai vietējos iedzīvotājus un esošos īpašniekus," atzīst A.Skrastiņš. Viņš gan piebilst, ka, reģistrējot īpašumus, par potenciālām problēmām parasti brīdina attiecīgās pašvaldības.
Lai arī īpašumu attīstītāju un būvnieku vidū ļoti neieredzēts, bet, iespējams, daudzus piejūras vasarnīcu un īpašumu kārotājus no erozijas riskiem var pasargāt Aizsargjoslu likums. Tas nosaka, ka krasta kāpu aizsargjoslā ar retiem izņēmumiem ir aizliegts celt jaunas ēkas un būves vai paplašināt esošās. Aizsargjosla ir ne mazāk kā 300 metri no vietas, kur kāpās sākas dabiskā sauszemes veģetācija, bet ciemos un pilsētās – ne mazāk kā 150 metri. Tiesa šajā joslā drīkst renovēt vai restaurēt esošās būves. Tas savukārt ir novedis pie tā, ka vietās, kur vēl pirms 20 gadiem pletās vientulīgas piejūras pļavas, tagad teju katras vecās zvejnieku tīklu būdas vietā slejas namiņš.
Galvenais drauds – vētras
"Patlaban jūras piekrastē ir vairāki ēku īpašumi un infrastruktūras objekti, kā arī diezgan daudz zemes īpašumu, kas ir pakļauti reālam jūras piekrastes erozijas riskam. Nākotnē to skaits tikai pieaugs. Tomēr jāuzsver, ka jūras krasta erozija ir ilglaicīgs process un būtiskas izmaiņas rodas tikai lielu vētru laikā. Jūras ietekme ir atkarīga no laika apstākļiem konkrētā periodā," uzsver mērniecības un teritorijas plānošanas uzņēmuma "Metrum" Ģeogrāfisko informācijas sistēmu ražošanas vadītājs Artis Markots.
Tomēr tieši prognozes par vētrām nākotnē Latvijas piekrastei nav labvēlīgas un pie vainas ir globālā sasilšana. Gluži tāpat kā jūras krasta noskalošana, arī klimata izmaiņas notiek lēnām un tikpat kā nemanāmi. Tomēr viena no problēmām, kas Baltijas jūras reģionā tādēļ tiek prognozēta, ir daudz biežākas un spēcīgākas vētras.
Visstiprāko vētru, kopš šādi novērojumi tiek veikti, Latvijas piekraste piedzīvoja 1969.gadā. Vētra sasniedza orkāna spēku un maksimālais vēja ātrums bija 44 metri sekundē. Tās laikā Rīgā un tās apkārtnē applūda plašas teritorijas. Tas pats notika Gaujas un Lielupes lejtecēs. Vētra tiešā veidā apdraudēja apbūvi Kaltenē, Valgciemā, Bērzciemā, Engurē, Klapkalnciemā, Ragaciemā, Lapmežciemā, Bigauņciemā, kā arī daļā Jūrmalas. Zinātnieki gan mierina, ka šāda stipruma vētras mēdz atkārtoties ne biežāk kā pēc 100-200 gadiem. Tomēr gandrīz visus pēdējos gados Latvijā ir vērojamas lielāka vai mazāka spēka regulāras vētras, kas lielākā vai mazākā mērā noposta arī jūras krastu. Lielākā no tām bija 2001.gada novembrī, kas ir arī uzskatāma par stiprāko vētru kopš 1969.gada orkāna plosīšanās.
Mērījumi liecina, ka pēdējos desmit piecpadsmit gados vienas vētras laikā krastu var noskalot pat par 10-20 metriem, neatkarīgi no tā augstuma. Izņēmums ir tikai jūras krasti, kurus veido morēnas smilšmāls. Kopumā augsts erozijas risks ir visā Latvijas piekrastē, izņemot Irbes šauruma krastu, kurā ir plašas pludmales uz priekškāpu josla. Savukārt Vidzemes jūrmalas krastā, kas stiepjas no Saulkrastiem līdz Ainažiem, kaut arī erozijas risks ir augsts, apbūve un infrastruktūra ir apdraudēta tikai ekstremālu vētru laikā. Visur citur būves un infrastruktūra var ciest arī mērenāku vētru laikā, ja ir nelabvēlīgs vēja virziens.
"Pagājušā gadsimta laikā, noskalojot krastu par 50-200 metriem, jūra ir pienākusi cieši klāt daudzām Latvijas piekrastes apdzīvotām vietām un viensētām, kas sākotnēji tika celtas drošā attālumā no jūras. Jau tagad noskalošanas riskam vētrās ir pakļauti gan Rīgas jūras līča Kurzemes piekrastes, gan atklātās Baltijas jūras krasti, bet nākamajos 50 gados tas notiks vēl vairāk. Mūsdienās paaugstinātas bīstamības zonā atrodas apmēram 20 piekrastes apdzīvotās vietas," savā pētījumā secinājis profesors Guntis Eberhards.
Savu roku ir pielikuši arī cilvēki. Gan intensīva un ne vienmēr pārdomāta apbūve, gan strauja ostu infrastruktūras izbūve bieži vien erozijas procesus jūras krastā pastiprina. Tā savulaik krasta eroziju vairāku desmitu kilometru garumā veicināja Ventspils un Liepājas ostas izbūve.
Cīņa ar jūru
"Metrum" 2008.gadā veica aerofotografēšanu Latvijas piekrastē un iegūtie dati ļāva secināt, ka tikai no 2005. līdz 2008.gadam erozija dažādās pakāpēs ir skārusi 65% jūras piekrastes. "Mūsu pētījumā iegūtie ortofoto dati piekrastē atklāja vietas, kur atsevišķas būves atrodas gandrīz ūdenī un turpmākajās vētrās var tikt pilnībā sagrautas.. Ir gadījumi, kad ēku īpašniekiem acīmredzot ir pietrūcis informācijas par erozijas ietekmi, vai arī viņi to nav ņēmuši vērā. Piekrastē ir sastopamas salīdzinoši jaunas būves, kuras apskatot, pat cilvēks bez speciālas izglītības var novērtēt, ka ilgāk par 20 gadiem tās nenoturēsies," atzīst A.Markots.
Rojas novada domes izpilddirektors J.Kokins stāsta, ka piekrastes iedzīvotāji ar jūras tuvošanos cīnās dažādi – citi krastus savu īpašumu tuvumā nostiprina ar laukakmeņiem, citi dzen pāļus. "Tomēr, ja vienā vietā krasts ir nostiprināts, tad blakus, tas tiek noskalots pastiprināti. Tādēļ ir nepieciešams komplekss risinājums," atzīst pašvaldības pārstāvis. Pēc 2001.gada vētras piekrastes pārstāvji esot arī vērsušies pie valdības ar aicinājumu, iesaistīties šīs problēmas risināšanā. Kaut arī tiešas atbildes nebija, netieši viņiem esot likuši saprast, ka valsts iesaistīties netaisās un tā ir vietējo pašvaldību un zemes īpašnieku problēma.
G.Eberhards ir secinājis, ka pašlaik krasta eroziju ir nepieciešams ierobežot aptuveni 4 kilometru kopgarumā, bet tuvāko 30-50 gadu laikā, ceļoties jūras ūdenslīmenim, un pieaugot vētru aktivitātes periodam, krasta erozija būs jāierobežo vismaz 8-10 kilometru kopgarumā. "Krasta erozijas process neapstāsies. Jautājums ir – kā mēs spēsim tam pielāgoties, un, iespējams, mazināt tā iedarbību," saka A.Markots, piebilstot, ka galvenais šajā gadījumā ir, lai gan piejūras pašvaldībām, gan zemes un ēku īpašniekiem būtu pieejama informācija par šo procesu un to kā ar jūras tuvošanos sadzīvot un riskus mazināt.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
