Viens no aspektiem, par ko šai ziņā aizdomāties, ir tas, ka fotogrāfiem Latvijā nav savas augstākās izglītības iestādes vai vismaz programmas un līdz ar to savā ziņā nav bāzes, lai veidotos vienota, saliedēta vide.
Vēsturiski ilgus gadus vienīgā augstākās izglītības iestāde Latvijā, kur fotogrāfija kā vizuālās mākslas nozare, vizuālās izteiksmes līdzeklis iederētos, bijusi Mākslas akadēmija, taču tur jau no sākta gala, 1919. gada, kad šo izglītības iestādi dibināja Pēterburgas "skolu" izgājušais Purvītis, fotogrāfijai pievērsts diezgan maz uzmanības. Vēl šodien dažādu nodaļu studentiem tiek pasniegti tikai atsevišķi kursi fotogrāfijā, lai viņi izprastu kopsakarības, taču – ne vairāk.
Atmodas laikā, kad izglītības programmas visur tika pārskatītas, arī akadēmijā tika spriests par to, vai nedibināt fotogrāfijas nodaļu, taču vadība gan ierobežoto resursu, gan jau minētās tradīcijas dēļ fotogrāfiju nevērtēt tikpat augstu kā citas nozares tomēr izšķīrās par labu modes un restaurācijas nodaļu dibināšanai.
Protams, Rīgā jau ilgus gadus darbojas 34. arodvidusskola, kur iespējams apgūt fotogrāfa amatu, taču galvenokārt tur ir runa par ražošanas posmu. Intelektuālais pietrūkst… Mazliet veiksmīgāk šai jomā iet Raimo Lielbriedim "rozentāļos", taču arī tas ir tikai vidusskolas posms. Un ko tālāk? Tie, kas vēlas turpināt iesākto izglītību, pāriet uz akadēmiju, kur fotogrāfiju, kā jau minēju, pilnībā apgūt nevar.
Skatoties plašāk, iespējams, ka Kultūras akadēmija būtu tā vieta, kur veidot foto izglītības programmu (sadarbībā ar jau esošo kino kursu), bet… kas mācīs? Mums jau nav fotogrāfu-pedagogu… Mums ir gana daudz lielisku fotomeistaru, taču – lielai daļai no viņiem vispār nav augstākās izglītības, nerunājot par zināšanām pedagoģijā. Šādā veidā "iekrita" uzņēmums "Fotoakadēmija", kas pirms dažiem gadiem veidoja pirmo kursu tiem, kas interesējas par fotogrāfiju un vēlas to apgūt nopietnāk nekā tikai spiest pogu, kur un kā pagadās. Viņi uzaicināja veselu plejādi mūsu dižmeistaru, bet pēc laiciņa studenti sāka buntoties – viņus neapmierināja tas, ka meistars ierodas uz lekciju stāstīt par saviem darbiem…
Tāpat jau darbojas arī dažādas studijas, kurās pazīstami meistari audzina sev līdzīgos, būtībā klonē paši sevi. Dažkārt jau nav slikti, tikai – cik daudz tas ļauj cilvēkam pašam domāt un radīt tā, kā pats redz apkārtējo pasauli?...
Patlaban gan sadarbībā ar Izglītības un zinātnes ministriju top izvērsta koncepcija par izglītību fotogrāfijas jomā – tajā ietverti pieci kvalifikācijas līmeņi, sākot ar pamatizglītības programmā iegūstamo fotogrāfa palīga kvalifikāciju un beidzot ar attēlu redaktora un producenta līmeni, ko varētu iegūt tikai augstākajā mācību iestādē. Taču tie ir tikai plāni – pagaidām vēl neviens nezina, kad varētu to sākt īstenot dzīvē un kurās izglītības iestādēs šādas programmas tiks veidotas. Un, protams, atkal – kurš visos šajos piecos līmeņos pasniegs? Importēt pedagogus no ārzemēm? Dārgi. Bet pašu mājās, kā jau minēju, mums nav fotogrāfu-pedagogu, vienīgi varbūt varam cerēt uz tiem, kas paši izmācījušies ārzemēs un tagad pamazām atgriežas.
Tie visi ir nākotnes plāni, bet interese par fotogrāfiju ir jau šobrīd un tā arvien pieaug, ņemot vērā, ka tehnoloģijas attīstās ļoti strauji un fotografēt pēc būtības var jebkurš. Manuprāt, tas, ko patlaban var darīt, lai šo interesi nelaistu zudumā un nezaudētu, iespējams, ļoti spējīgu cilvēku talantu, ir – vairāk iedrošināt privātos investorus, uzņēmējus ieguldīt šajā jomā, jo valsts šajā jomā nedara praktiski neko. Nav pat runa tikai un vienīgi par izglītību, bet fotogrāfijas jomu kopumā. Šobrīd esošie kursi, dažādi konkursi un citas aktivitātes ir vai nu uz fotogrāfu pašu pleciem vai arī tās īsteno uzņēmīgi un ieinteresēti privāti atbalstītāji – piemēram, jau minētā "Fotoakadēmija", arī "Vadības sistēmu un mārketinga pētījumu aģentūra", kur notiek līdzīgi kursi. Tāpat vairākus veiksmīgus projektus, kas ilgtermiņā varētu dot nozīmīgu ieguldījumu fotogrāfu vides attīstībā un izaugsmē Latvijā, īstenojuši un arī šobrīd īsteno citi uzņēmumi. Piemēram, arhitektu birojs "Sarma&Norde" pirms pāris gadiem sarīkoja fotoakciju "Objekts:Rīga", kuras laikā 84 fotogrāfi iemūžināja dažādas Rīgas pilsētas daļas, bet uzņēmums "Latio" šogad pirmo reizi Latvijā rīko foto Gada balvu, kam arī valsts nekad nav pievērsusi uzmanību, neskatoties uz to, ka visādas balvas tiek piešķirtas literatūrā, mākslā, teātra vidē utt. Ar ko gan fotogrāfija būtu sliktāka?...
Ir vairāki labi piemēri, kur tieši privātais atbalsts ir izglābis kādu radošo jomu vai vismaz licis tai sapurināties un pašai sakārtoties – tā, piemēram, "Unibanka" savulaik sadarbībā ar galeriju "Bastejs" iedibināja Induļa Zariņa balvu jaunajiem gleznotājiem, bet visādi citādi varbūt kritizētais Raimonds Gerkens ilgus gadus piešķīra stipendijas literatūrā. Iespējams, ka bez šāda uzmundrinājuma abas jomas šodien izskatītos citādākas, ļoti ticams, ka – bēdīgākas.
Bez šaubām, svarīgākais ir tas, lai šādas aktivitātes nebūtu "viendienītes" un netiktu rīkotas tikai viena skaista pasākuma dēļ, - to ir vērts darīt tikai tad, ja domā un plāno ilgākā perspektīvā. Fotogrāfijas jomā, iespējams, īpašs dzinulis ar laiku varētu kļūt jau minētā Gada balva – tiesa gan, šis gads ir tikai sākums, taču jācer, ka tā izveidosies par veiksmīgu tradīciju un tādējādi mudinās fotogrāfu vidi augt un attīstīties tālāk. Un tad jau kas zina – varbūt drīzāk tiksim arī līdz izglītības jautājumu risināšanai.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
