Oskars Morozovs: Trenera maiņa, kā pārmaiņu nepieciešamības katalizators  (12)

Izlase sāka ciklu ar vienu treneri, bet beidza ar citu, un šā cikla galarezultāts savā ziņā arī ir spogulis šim aizkavētajam procesam. Nebija jau tā, ka izlases trenera (spēles, domas) nomaiņa bija kaut kas tāds, kas pēkšņi, kā sniegs, nokrita uz galvas. To, ka izlases spēle un attīstība cieš no aizkavētas trenera maiņas, redzēt un noprast varēja jau kādu laiku pirms faktiskās trenera maiņas. Taču kā tu atlaidīsi treneri, kurš Latvijas izlasei palīdzējis nokļūt Eiropas čempionāta finālturnīrā? Nedrīkst! Kaut vai nopelnu dēļ, kaut arī tie ir teju vai desmit gadu seni, un pa šo laiku futbols pasaulē platiem soļiem iet vienu attīstības ceļu, bet nopelniem bagātā trenera futbola domāšana mīņājas turpat, ap 2004.gadu. Līdzīgi, kā Starkovs vilcinājās ar spēlētāju maiņām laukumā un izlasē, arī federācija vilcinājās ar trenera nomaiņu.

Nu tas ir noticis, un vai bažām un bailēm bijis pamats? Skaidrs, ka pie izlases stūres vajadzēja cilvēku, kurš savā futbola domāšanā un arī gados ir jauns. Tāpēc, ka izlase jau kādu laiku "kliedza" pēc kadru maiņas, kā arī tāpēc, ka izlases trenerim ir jāseko un jāiet līdzi mūsdienu pasaules futbola domāšanai. Bija nepieciešams treneris, kurš nebaidās eksperimentēt nedz ar kadru atlasi, nedz taktiskajiem meklējumiem. Un šajā ziņā Marians Pahars ir teju vai labākais variants no tiem treneriem, kas pieejami Latvijā. Federācija izvēlējās Paharu un līdz ar to šis temats ir formāli slēgts.

Skaidrs, ka šobrīd Paharam pietrūkst trenera pieredzes, taču netrūkst drosmes un uzņēmības veikt kardinālas pārmaiņas, meklēt, eksperimentēt un riskēt. Un šā cikla spēles Pahara vadībā ir parādījušas, ka veiktā trenera nomaiņas operācija ir noritējusi veiksmīgi, un pats galvenais, Pahars ieguva spēles un laiku, lai sagatavotu izlases bāzi nākamajam ciklam, pārbaudot spēlētājus, kas senāk izlasē ir "pienesuši ūdeni", reabilitējot "vecos", un meklētu un atrodstu taktiskos un kadru jautājumus, kas kalpos par pamatu nākamajā ciklā.

Šeit gan ir jāaizskar tēma, ar ko jaunajam trenerim, ja ne gluži ir jāsamierinās, tad jārēķinās noteikti. Runa ir par tiem kadriem, kas nonāk trenera redzeslokā, un ar kuriem viņš var rēķināties. Ja 2004.gada Latvijas futbola fenomena kaldinātāji bija futbolisti, kas pārsvarā savas iemaņas un meistarību bija sākuši kaldināt un pilnveidot vēl vecajā Padomju futbola skolā, tad šā brīža izlases spēlētāji un tās kandidāti ir jau jaunāko laiku Latvijas futbola sistēmas produkts. Un šis produkts, diemžēl, Eiropas tirgū nav konkurētspējīgs. Neuzskaitīšu cik futbolisti spēlē kādās Eiropas līgās, svarīgi ir tas, cik Latvijas futbolistu spēlē Eiropas Top līgās – Artjoms Rudņevs Vācijas Bundeslīgā, Aleksandrs Cauņa un Vladimirs Kamešs Krievijas Premjerlīgā, un Andris Vaņins Šveices Superlīgā, tiesa, pēdējās divas īsti nav pieskaitāmas pie Eiropas vadošajām futbola līgām, bet ir spēcīgas. Pie labas karjeras iespēju platformas pieskaitāma arī Polijas Ekstraklase, kurā spēlē pieci mūsējie. Un tas arī viss. Bez tam, cik no viņiem spēlē regulāri vadošās lomas savās komandās?

Labākais Latvijas klubu, un līdz ar to, arī vietējā čempionāta spēka rādītājs, ir dalība Eirokausu turnīros. Šķiet, pie šiem rādītājiem ar lepnumu atmiņās arī nav iespējams pakavēties. Tad kur rasties šiem spēlētājiem, kas ir gatavi un spējīgi konkurēt Eiropas klubu līmenī, un arī valsts izlases līmenī? Par futbola attīstības virzienu un plānu atbildīga ir Latvijas Futbola federācija. Man, diemžēl, tā arī neizdevās ne federācijas mājas lapā, ne internetā kopumā atrast kādu dokumentu ar nosaukumu "Latvijas futbola attīstības programma", teiksim, turpmākajiem pieciem gadiem. Atrodama ir sieviešu programma, taču kopējā Latvijas futbola programma brīvi pieejama nav. Aptaujātie kolēģi stāsta, ka it kā tāda esot, vai vismaz virzība uz to esot. Savulaik par tādas izstrādi atbildēja nīderlandietis Antons Jorre, tagad pie šādas izstrādes strādājot Dainis Kazakevičs. Atliek vien cerēt, ka Kazakevičs līdz ar stāšanos LFF Sporta direktora postenī izveidos un pilnveidos šo sistēmu, jo bez galamērķa redzēšanas nav arī virzības.

Nenoliedzami, Latvijas Futbola federācijai nav tādu līdzekļu, lai veiktu futbola revolūciju, kā tas ir bijis Vācijā, kāda tā notiek Francijā, par kādas nepieciešamību runā Krievijā, Anglijā un citās valstīs, kur tā ir notikusi, notiek, vai tiek plānota. Nav runa par veco kadru un kanonu gāšanu un jaunu būvēšanu uz gruvešiem, Latvijas kontekstā runa ir par domāšanas revolūciju, par jaunā futbolista treniņu procesa un attīstības metožu revolūciju.

Par pāriešanu no skriešanas uz rezultātu, un kluba un komandas vērtēšanas pēc rezultāta no septiņu gadu vecuma. Pārejas uz tādu spēlētāja audzināšanas un attīstīšanas metodi, kāda tā ir, piemēram, Nīderlandes, vai Vācijas futbola skolā, kur topošajam futbolistam vispirms šo spēli māca kā rotaļu, caur spēlēm māca tehniku, domāšanu, iemaņas. Kur treneris vēro un katrā bērnā attīsta to futbolam nepieciešamo iemaņu, kas viņā ir izteikta, un tikai pēc tam no šiem bērniem veido komandu, atbilstošu viņu dotībām un spējām. Bet kā tas pārsvarā notiek pie mums? No septiņu gadu vecuma saliek bērnus pa pozīcijām, māca lietas, par kurām septiņus gadus vecam bērnam nav ne jausmas, ne intereses. Un katra kluba finanses ir cieši piesietas rezultātam, kādu sasniedz katras vecuma grupas komanda. Tā nu sanāk, ka netiek audzināta mīlestība pret spēli un tās sapratne, bet dzīšanās pēc rezultāta, pēc uzvarām, pēc punktiem, pēc vecāku un sponsoru naudām, kurā bērna kā futbola personības attīstība bieži vien paliek otrajā, vai vēl kādā citā vietā.

Nenoliedzami, sistēmas maiņa prasa gan laiku, gan līdzekļus, taču, ja šāda plānveida pāreja būtu notikusi, piemēram, kaut pirms gadiem desmit, kad Latvija gozējās Eiropas futbola augstākajā sabiedrībā, tad jau šodien būtu plūcami pirmie augļi. Tad jau šodien daudz vairāk spēlētāju būtu atrodami Eiropas vadošajās līgās un Marianam Paharam, tāpat kā jebkuras citas vecuma grupas izlases vai kluba trenerim būtu iespēja būvēt spēli un vienību, izvēloties labākos no labākajiem.

Bet, kamēr mēs vel tikai skatāmies labāko virzienā, mums ir jādod laiks un iespēja Marianam Paharam, un jāgaida, kad atkal "sakritīs visi apstākļi un zvaigznes", kad futbols pie mums pāries Eiropas domāšanā un kvalitātē, un jāsapņo, ka tuvāko 20 gadu laikā Latvija atkal varētu nokļūt Pasaules, vai Eiropas čempionāta finālturnīrā.