Ja mēs paskatāmies uz kopējo izaugsmes dinamiku Latvijā kopš 1995.gada, būtu grūti apgalvot, ka esam neveiksmīga ekonomika. Tā kā šajā gadījumā attēls ir izteiksmīgāks par vārdiem, pievienotajā grafikā parādītas Baltijas valstu un visas Eiropas Savienības IKP izmaiņas attiecībā pret 2000.gadu kā atskaites punktu (tātad, te ir runa par vēsturisko dinamiku nevis salīdzinošajiem labklājības līmeņiem).
Tabula. Iekšzemes kopprodukta dinamika Baltijas valstīs un ES, 2005=100 
Avots: Eurostat
Starpība starp Baltijas valstu izaugsmes tempiem šajā periodā ir daudz mazāka, nekā varētu padomāt, priekšstatus gūstot tikai Latvijas sabiedrībā "vispārzināmām patiesībām" un neaplūkojot statistikas datus. Savukārt izaugsme Eiropas Savienībā kopumā, kuru pamatā nosaka notikumi t.s. vecajās dalībvalstīs, ir knapi pamanāma uz Baltijas tīģeru fona. Šīs līknes ļauj arī izvērtēt t.s. Dižķibeles vēsturisko kontekstu. Krīze un to radījušais nekustamo īpašumu burbulis nodarīja daudz ļaunuma, šajā laikā ir izšķiests daudz naudas neproduktīvām investīcijām, pārspīlētais mājokļu cenu kāpums veicināja emigrāciju treknajos gados, bet bezdarba kāpums - plānajos. Taču, par spīti šīm aplamībām, Latvijas ekonomika šobrīd ir divreiz lielāka nekā deviņdesmito gadu vidū. Pasaulē nav daudz valstu, kurās IKP pieaugums uz vienu iedzīvotāju šajā periodā bijis lielāks. Tādas ir atrodamas tikai starp pārējām Baltijas valstīm, derīgo izrakteņu ieguvi strauji palielinājušajām valstīm, kā arī zemēm, kurās izaugsmi stimulēja masveidīga urbanizācija, kā Ķīnā.
Varēja būt labāk
Vienlaikus nav šaubu, ka ļoti daudz iespēju ir palaists garām, ka varēja būt daudz labāk, varējām augt vienmērīgāk, galu galā nonākot augstākā punktā. Kas ir īpaši svarīgi - pieļautās kļūdas profesionālās un augstākās izglītības politikā, demogrāfiskajā politikā vēl nav pilnībā izpaudušās attiecībā uz mūsu izaugsmes potenciālu. Ja kopumā kopš 1995.gada Igaunijas pieauguma temps ir bijis ļoti līdzīgs mūsējam, tad šajā desmitgadē starpība starp dzīves līmeni abās valstīs drīzāk kļūs lielāka nevis mazāka. Labklājības līmenis augs gan šeit, gan tur, runa ir tikai par tempa atšķirībām. Tā kā atrašanās līdzās veiksmīgām nevis neveiksmīgām valstīm varbūt apdraud pašapziņu, bet visādi citādi palīdz, nevajadzētu igauņu panākumus pārāk skaust, taču jāmācās no viņiem ir.
Cits ļoti būtisks aspekts - vai 1995.gads ir īstais atskaites punkts? Es teiktu, ka drīzāk jā nekā nē, skaidri apzinoties, ka tas nav vienkāršs jautājums.
No vienas puses, deviņdesmito gadu vidus bija tas brīdis, kad konkurence bija "sašķirojusi" padomju industriālo mantojumu tajā, kuram bija nākotne un tajā, kuram nebija. Taču nav šaubu, ka stāsts ir daudz sarežģītāks. Šķirošanu pamatā noteica faktori, kurus Latvija tobrīd nevarēja ietekmēt, bet bija arī svarīgi izņēmumi.
Pie pirmajiem pieder ne tikai padomju laikā sabūvētās industrijas tehnoloģiska atpalicība (lai arī ne visaptveroša, tā kopumā bija dziļa), bet arī globāli konkurētspējīgu produktu trūkums, vāja vai nekāda izpratne par uzņēmumu vadīšanu tirgus apstākļos, mārketingu, kā arī visaptverošs finanšu resursu trūkums deviņdesmitajos gados. Nevarēja prasīt no tikko atjaunotās valsts spēju šīs problēmas acumirklī atrisināt. Tajā pat laikā nozīmīgu lomu spēlēja arī ļaunprātīga rīcība no uzņēmumu vadītāju puses, valsts politikas kļūdas un brīžiem pat vandālisms pret uzņēmumiem un nozarēm, kas tika uztverti kā svešas varas simboli un bastioni. Bija uzņēmumi, kas bija nolemti neveiksmei, bija tādi, kurus varēja glābt, bet kuru vairs nav. Tā ir ļoti interesanta un komplicēta tēma, par kuru vajadzētu uzrakstīt rūpīgu pētījumu, jo skaidrība veicinātu ne tikai sabalansētu vēstures izpratni, bet arī lietišķu diskusiju par industriālās politikas iespējām nākotnē. Taču to nevajadzētu darīt cilvēkiem, kuri spēj pieņemt tikai vienkāršas patiesības.
Domāju, ka no veco laiku mantojuma būtu saglabāts vairāk, ja sabiedrība un politiskā elite tajā laikā vairāk domātu, kā panākt, lai notiktu kaut kas labs, nevis censtos novērst kaut ko sliktu. Tādu uzņēmumu kā VEF varbūt varēja daļēji glābt, steidzīgi privatizējot kādam lielam ārvalstu elektrotehnikas uzņēmumam, bet stiprākas bija bažas, ka ārzemnieki visu nopirks un likvidēs, lai nebūtu konkurentu - tātad bezgalīgs naivums un paranoja vienlaicīgi.
Runājot tieši par Latvijas un Igaunijas salīdzinājumu, mūsu izaugsmes temps kopš 1995.gada bija līdzīgs, tāpat kā 1990.gada starta punkts. Pašreizējā ienākumu līmeņa starpība starp abām valstīm izveidojās ļoti īsā laika posmā pēc neatkarības atgūšanas, izšķirošā ietekme bija 1992. un 1993.gadam.
Attīstība un laime ir relatīvi
Divdesmit gadu laikā ir pieļauts daudz kļūdu, taču pasaulē nav valstu, kas nekļūdās. Kļūdas, kuras vienotās valūtas veidošanā pieļāva ES vecās dalībvalstis šķiet vēl mazāk piedodamas, ievērojot šo valstu politikas veidošanas intelektuālos resursus.
Kopumā labie izaugsmes rādītāji pēdējos 15 gados tāpēc it kā ļautu Latvijas iedzīvotājiem par savu sniegumu izteikties labvēlīgāk nekā viņi to dara DNB Latvijas Barometrā un citās aptaujās. Var uzskaitīt vairākus iemeslus, kāpēc sabiedrības viedoklis ir tik kritisks. Manuprāt pats svarīgākais - mēs esam līdzās valstīm, kuras ir par mums nedaudz veiksmīgākas (Baltija) vai daudz veiksmīgākas (Ziemeļvalstis) un salīdzinājums ar tām ietekmē mūsu pašapziņu, tās ir mūsu references grupā, smalki izsakoties. Tāpat nav šaubu, ka dziļi mūsos iekšā sēž visnotaļ pamatotā sajūta, ka neesam īstenojuši savu potenciālu, ka nācijas rumpītis nav izaudzis atbilstoši tās gēniem. Esam tauta ar diezgan garu industrializācijas vēsturi, kurā 18.gadsimtā bija viens no augstākajiem lasītprasmes līmeņiem. Mūsu izglītības līmenis, domāšanas veids, dzīvesveids, operas un teātru apmeklējumu biežums, pilsētu kopējais izskats atbilstu valstij ar daudz augstāku ienākumu līmeni. Kas vēl ir ļoti svarīgi - mūsu ekonomikas produktu struktūra lielai daļai iedzīvotāju nenodrošina darba saturu, kas atbilstu viņu personiskajam potenciālam. Tā kā deviņdesmito gadu sākumā pievienojāmies ļoti lielai un bagātai pasaules ekonomikai, tagad varam dzīvot labāk, eksportējot dēļus, tēraudu, automašīnu detaļas, apģērbus, graudus un ievārījumu nekā pirms tam dzīvojām, eksportējot mikroautobusus, elektroniku, radioaparātus. Taču darba process daļai iedzīvotāju ir intelektuāli primitīvāks nekā bija pirms 20 gadiem.
Nekrīze ir galvās
Neapgrūtinātu sevi ar rakstīšanu un citus ar lasīšanu, ja mērķis nebūtu padarīt pasauli kaut nedaudz labāku. Daba mums ir devusi pozitīvas un negatīvas emocijas, lai mēs saprastu, ko darām pareizi un ko darām aplam un koriģētu savu rīcību, kā arī, lai saprastu, vai vispār ir vērts kaut ko darīt. Tāpēc nav drošāka veida kā pamazām izārdīt kādu sabiedrību kā tās emocionālās telpas piesārņošana. Vienpusīga viedokļa paušana par šajā rakstā skarto tēmu ir ļoti populārs līdzeklis.
Ja haoss cilvēku galvās ir sasniedzis kritisko masu, tas kļūst pašuzturošs, gan iekšēji, gan ārēji, caur ietekmi uz sabiedrisko domu, kas savukārt veido "pasūtījumu" politisko lēmumu pieņēmējiem. Gandrīz vai katru dienu lasot avīzes vai klausoties radio var atrast piemēru neizpratnei par to, cik liela var būt laika distance starp lēmumiem un to ietekmes izpaušanos ekonomikas izaugsmē, kam vēl jāpieskaita intervāls starp IKP līkni un sabiedrības lielākās daļas dzīves līmeni. IKP pieaugums ceturkšņa griezumā atsākās jau 2009.gada 4.ceturksnī, bet tikai apmēram divus gadus vēlāk varētu būt sācies noturīgs reālo algu pieaugums. Starp citu, izaugsmes ciklā, kas sākās pēc Krievijas krīzes, bija diezgan līdzīga sakarība. Taču visās malās dzird sūdzības, ka makro rādītājus "tauta nejūt savos maciņos". Šobrīd tiešām lielākā daļa vēl nejūt, bet tas vēl nenozīmē pretējā gadījumā visaptverošā nolemtības sajūtas kultivēšana izzustu. 1995.-2007.gadā reālie Latvijas iedzīvotāju ienākumi pieauga divarpus reizes, taču aptaujas gandrīz nepārtraukti turpināja vēstīt, ka dzīve kļūst sliktāka. Ja cilvēks vēlas justies nelaimīgs, pazemots un apvainots, viņam to neviens nevar aizliegt.
Latvijā ir ļoti grūti paust uz trūkumiem norādošu konstruktīvu kritiku, vienlaikus nepārgrūžot sarunu biedrus pāri zemajai barjerai, kas viņus šķir no krišanas vaimanoloģijas bezdibenī. Piedodiet, ja es izdarīju otro.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
