Britiem esot tradīcija — kad nav īsti par ko runāt, sāk apspriest laikapstākļus. Neba nu tāpēc, ka sarunas dalībniekus patiešām interesētu meteoroloģijas problēmas, bet tāds ir rituāls. Arī latviešu cilvēkam ir savi sarunas temati, ko var aktualizēt noteiktos apstākļos.
Piemēram, ja rakstnieki izdzird pieminam Literāro Akadēmiju, deviņi no desmit noteikti uzskatīs par vajadzīgu uzdot tīri retorisku jautājumu: "Vai rakstīt var iemācīt?" Neba nu tāpēc, ka viņus tas interesētu, bet tā ir pieņemts. Labs tonis prasa arī atbildēt, ka nevar. Pie noteiktas "intereses" šāds jautājums varbūt tik tiešām būtu nopietnas diskusijas vērts, bet šābrīža situācijā ar pašreizējo pieredzi un zināšanām auglīgi rezultāti tai diez vai var rasties. Tāda inteliģentu cilvēku parunāšanās parunāšanās pēc. Lai atbildētu uz šo jautājumu, vispirms ir jāizstrādā mācīšanas metodoloģija un pēc tam jāpaņem kāds, kurš rakstīt "neprot", lai to pārbaudītu. Izaicinājums, protams, visai intriģējošs, bet baidos, ka tam ar Literārās Akadēmijas darbību ir visai mazs sakars. Galu galā autori semināros un meistardarbnīcās nonāk konkursa kārtībā, izejot noteiktu atlasi, tātad galvenais šās programmas mērķauditorijas kontingents ir tāds, kas rakstīt jau vairāk vai mazāk "prot", bet vēlas pilnveidoties.

Līdz ar to jautājums šādā formā ir nekorekts. Var mēģināt to pārformulēt: "Vai rakstīt var iemācīties?" Te droši vien uz literatūru varētu pāradresēt citu mākslas veidu pārstāvju atziņas. Vai zīmēt var iemācīties? Un komponēt? Pieņemu, ka atbilde būtu: ja muzikālās dzirdes nav, operdziedātājs no tevis neiznāks, mācies vai nemācies, bet arī ar visu dzirdi bez balss izkopšanas gluži neiztikt. Vispār kaut kas man saka priekšā, ka nevar iemācīties lielāko tiesu profesiju, kam neesi piemērots. Vai kurš katrs var būt policists? Vai iznāks labs ķirurgs no cilvēka, kas, redzot asinis, krīt ģībonī? Protams, viedoklis visai subjektīvs un atziņa spekulatīva, tāpēc atstāju to attiecīgo jomu speciālistiem. Iespējams, ir lietas, ko var iemācīties, un lietas, kas jāmācās katrreiz no jauna. Tostarp, piemēram, var iemācīties pīt grozus un tad darināt tos uz iegūto zināšanu un iemaņu bāzes, bet katrs dzejolis ir unikāls, un katrreiz jāmācās rakstīt no jauna. Pat, ja tev aiz muguras ir kopotie raksti visa grāmatplaukta garumā.

Liekas, jāatkārto jautājums vēlreiz: "Vai rakstīt var mācīties?" Tas ir — vai rakstnieks piedzimst jau gatavs, pirmā kliedziena vietā sākot bārstīt literārus aforismus pārsteigtajam dzemdību nama personālam, vai top visas dzīves garumā. Galu galā, Literārās Akadēmijas jēga ir tieši procesā, nevis produktā: darbs ar tekstiem, to analīze, apmaiņa ar viedokļiem un pieredzi, neveiklību un kļūdu novēršana, palīdzēšana izvairīties no populāriem grābekļiem un otrreizējās riteņa izgudrošanas, radoši eksperimenti, individuālā rokraksta izkopšana utt. Dažiem iet labumā, citiem — mazumā. Kā nu kuram. Galu galā, tās ir meistardarbnīcas (no vārda — darboties), nevis meistarklases. Meistardarbnīcu vadītāji katru gadu mainās un to apmeklētājiem ir iespēja izzināt dažādas pieejas, nākot atkal un atkal un aizpildot baltos laukumus ar jauniem tekstiem. Tas ir — literatūru.

Vairāk lasiet literatūras mēnešraksta "Karogs" marta numurā.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!

Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit