Guntis Berelis: Sprāgonīga padarīšana

Secinājumi bija diezgan vienprātīgi: ar kritiku patlaban ir galīgā dēlī; gan jāpiebilst - lai nonāktu līdz šādiem secinājumiem, nemaz nebija vajadzīgs daudzacainais skats, ar kaut drusciņ analītiski piemiegtu aci tas redzams jau pirmajā mirklī. Tomēr, manuprāt, arī šis slēdziens ir pārmēru pieticīgs. Neatļaušos apgalvot, ka izlasu pilnīgi visu pašreizējo kritiku, tomēr lielāko daļu noteikti; tāpat, šķiet, diez vai vispār palicis nelasīts kas uzmanības vērts iz beidzamā gadsimta latviešu kritikas vēstures - ja arī tādi darbi ir, to nav īpaši daudz. Un, lūk: prātā pārcilājot, sastatot, pretstatot visus šos tekstus un kontekstus, ņemot palīgā arī pieredzi, kas sakrājusies, kādus gadus rediģējot "Karoga" kritisko daļu, man rodas drusku dramatiskāks spriedums: latviešu kritika ir beigta un pagalam. Protams, ar atrunām: kultūrā apokalipses ideja nestrādā - miroņi gandrīz vienmēr mēdz augšāmcelties. Spriedumu precizējot, tas noteikti tiek mīkstināts: ja es apgalvoju, ka patlaban latviešu literatūrā nepastāv parādība, t.i., vismaz puslīdz regulāra tekstu plūsma, kas būtu pelnījusi literatūrkritikas apzīmējumu, tas tomēr izklausās drusku pieņemamāk nekā doma, ka kritikai zārks, vāks, kaps. Protams, šās sprāgonīgās padarīšanas dramatismu pairdina vēsturiskā pieredze, jo ne jau pirmo reizi kritika mirst. Pilnīgi pagalam viņa bija Pirmā pasaules kara laikā, tika veikli nogalēta 1941. gadā, un arī vācu okupācijas laikā, lai arī pastāvēja, tomēr neko daudz neplauka, bet 1944.-1946. gadā vienkārši nepastāvēja kritikas objekts, jo nebija grāmatu, ko kritizēt. Kritikas process ārēji itin aktīvs (katrā ziņā - aktīvāks nekā patlaban) gan bija 1947.-1954. gadā (plus mīnus vēl kādi gadi atkarībā no dzīvīguma vērtēšanas kritērijiem), taču tas bija tīrasiņu zombijs, kura mehānisko locekļu tirināšanos nekādi nevar uztvert nopietni. Pavisam nesen un manā acu priekšā kritika atstiepa kājas aptuveni 1990.-1992. gadā, kad sabruka vecā grāmatizdošanas/preses sistēma, bet jaunā vēl nebija izkūņojusies. Taču visiem šiem "nāves punktiem" bez īpašas smadzeņu mežģīšanas iespējams atrast cēloņus apstākļos, kas visai tāli no literatūras. Turpretī patlaban - ja arī cēloņi ir, neviens tos nav spējīgs ieraudzīt.

Paredzu loģiskus iebildumus: pag, kā tā - ja Berelis apgalvo, ka kritikas nav, tad kas ir tas, kas, lai arī reti, tomēr itin regulāri parādās avīzēs, galu galā - kas tad ir tie teksti, kas katrā "Karoga" numurā aizpilda vismaz pārdesmit lappušu? Tak jau visos šajos tekstos tomēr tiek runāts par iznākušajām grāmatām, tās tiek kritizētas un reizēm pat eleganti nokritizētas... Taču literatūra nav nedz pārpildīti grāmatplaukti bibliotēkās, nedz izlasītais grāmatu daudzums kādas atsevišķas personas prātā. Literatūra ir ārkārtīgi sarežģīta sistēma, kurā meistardarbi neredzamām saiknēm sapīti ar grafomānu murgiem (un otrādi), kurā netīšām pasprucis vārds pēc vairākiem gadsimtiem tiek pārprasts un izraisa bezmaz tektoniskas pārbīdes, kurā spļāviens vienā literatūras telpas stūrī ietrāpa taisni ģīmī vēl nedzimušam rakstniekam, kas iemitīs citā kaktā, utt. Esmu jau daudzkārt rakstījis, tomēr lieku reizi atgādināšu: kritika nav skatījums uz literatūru "no ārpuses", jo, lietojot vārda mākslu, ārpus šās mākslas robežām, dabiski, nav iespējams iziet. Kritika literatūrai ir apmēram tas pats, kas cilvēkam apziņa. Kritiku nevar atdalīt no literatūras - tās ir vienotas, gluži tāpat kā nav iespējams no cilvēka atdalīt apziņu, jo cilvēks bez apziņas vai apziņa bez cilvēka nebūs ne cilvēks, ne apziņa, bet gan pavisam kas cits, kam ar vienu vai otru būs stipri attāls sakars. Visas šīs nupat apmetaforizētās literatūras likumsakarības ir praktiski nedefinējamas, pareizāk sakot, jebkura definīcija beigu galā izrādās bezcerīgs vienkāršojums un tāpēc ir aplama. Taču no svara ir kas cits. Kritika, jau pēc savas būtības atrazdamās "iekšpus" literatūras, ar pašai literatūrai raksturīgiem līdzekļiem mēģina pacelt šīs likumsakarības apzinātā līmenī, ja ne citādi - vismaz pateikt, "kas patlaban notiek". Izveidot puslīdz stabilu pieturas punktu sistēmu, ar kuras palīdzību iespējams orientēties attiecīgā brīža literārajā situācijā, - un štrunts, ka šī sistēma vienmēr izrādās aplama vai labākajā gadījumā derīga tikai īsam laikam. Galvenais, ka literatūras iekšējās būšanas/nebūšanas tiek fiksētas un paceltas apzinātā līmenī. Izsakoties drusku melodramatiski un cēli - šī tad arī varētu būt kritikas sūtība un misija.

Un, lūk: rāmajā, pieticīgajā tekstu plūsmā, ko mēs pašlaik mēģinām uzskatīt par literatūrkritiku, nav ne smakas no mēģinājumiem pacelt šīs slēptās, "iekšējās" literatūras likumsakarības apzinātā līmenī. Vēl trakāk - es neņemos nosaukt nevienu kritiķi, kas savā darbībā vispār mēģinātu uzlūkot literatūru kā sistēmu (gan ar piebildi: rakstošu kritiķi, jo zinu, ka dažiem vecāko ģenerāciju kritiķiem šādas sistēmas galvā ir, bet viņi vairs neraksta vai arī dara to tik homeopātiskās devās, ka viņu klātbūtne nav izjūtama pat pašreizējā vakuumā). Tas, kas noris beidzamo gadu literatūrkritikā, ir vienkārši atsevišķu ar literatūru saistītu ļaužu parādīšanās publikai, maskējoties par kritiķiem. Lasītāji atskaitās citiem lasītājiem par izlasīto. Kolēģi pastāsta, ko labu/sliktu viņi izlasījuši no citu kolēģu sarakstītā (apmēram pēc šādiem principiem: re, tas Jankam sanācis tīri tā neko, te gan šis aizrakstījies greizi - atvaino, es tavs draugs, tomēr patiesība dārgāka, savukārt grāmatas mākslinieks ķiņķēziņam uz astotā pakaļvāka pieķibinājis pārāk garu asti). Rakstītāji nav spējuši izturēt redaktoru izmisīgās žēlabas - uzraksti vismaz kaut ko, bet par literatūru! - un tad arī uzrakstījuši patiešām "kaut ko", bet ne gluži par literatūru. Un tamlīdzīgi.

Kā ļoti tipisks paraugs nāk prātā pagājušogad iznākusī piecu autoru grāmata "Versija par... Latviešu literatūra 2000-2006", gan piebilstot, ka citu un mazāk tipisku paraugu gluži vienkārši nav, kas jau pats par sevi ir ļoti daiļrunīgs fakts. Visu cieņu autoriem - ir gan pārskats, gan ieskats, gan pat bibliogrāfija, taču no versijām - ar šo jēdzienu apzīmējot mēģinājumu ieraudzīt literatūrā sistēmu - tur ne miņas. Cits piemērs. Divi kritiķi, kas nevis tikai lāgiem bezmaz izņēmuma kārtā atskaitās par izlasīto, bet itin regulāri vērtē literatūras procesu - Rimands Ceplis un Arno Jundze. Viņu recenzijas ar savu lecīgumu un ironiju patiešām lasītājam var sagādāt daudzus priecīgus brīžus, bet pārāk bieži rodas iespaids, ka šo tekstiņu pamatā ir pāris veiksmīgas prātā nejauši ienākušas frāzes vai metaforas, kas varbūt gana izteiksmīgi vēsta par recenzijas autoru attieksmi pret apceramo tekstu, tomēr ar pašu tekstu tām ir pārmēru pastarpināts sakars, nemaz nerunājot par to, lai runāšanā par literatūru tiktu iesaistītas specifiski literāras būšanas. Līdz ar to veidojas tādas amizantas, bet pagalam gaisīgas un gaistošas metaforiskas konstrukcijas, kas pat nav pašmērķīgas - tās gluži vienkārši ir bezmērķīgas. Pašmērķīgums vispār ir literatūrai no sākta gala raksturīga padarīšana - un arī kritika var būt tikpat pašmērķīga kā, teiksim, galīgi hermētisks dzejas teksts, par to pat nav jēgas satraukties, taču bezmērķīgumam piemīt kāda nepatīkama īpatnība - ar laiku metaforiskās adatiņas vienkārši paliek trulas un garlaicīgas. Visupirms vārds 'vājš' vai 'slikts' tiek nomainīts ar 'draņķis', tad - ar 'mēsls', tad - ar 'sūds', bet tālāk metaforiskās ekspedīcijas atmetas strupceļā, un kritiķis atjēdzas līdzīgā miskastē, kādā pašlaik ir Naumanis ar saviem kinorakstījumiem, kas pie labākās gribas vairs nav nopietni uztverami. Tieši par to iepriekšējā numurā rakstīja Dainis Leinerts: kritika it kā būtu, bet kritēriju nav, pareizāk sakot, par kritērijiem tiek izvirzīti visjokainākie argumenti, kuriem ar literatūru mazs sakars. Leinerts precīzi ietrāpīja kritikas vājajā vietā, tomēr aprobežojās tikai ar dažiem kurioziem piemēriem, kaut gan lieta ir krietni nopietnāka. Literatūrā kuriozu un muļķību vienmēr pietiks atliektiem galiem, spēj tik skaitīt, bet, ja visa literatūrkritika sastāv no kurioziem, kas izdekorēti ar atsevišķiem izņēmumiem, - tas nu drusku par traku. Runājot par izņēmumiem - jāpiemin Sandras Ratnieces pārskats par iepriekšējā gada kritiku, kurā autore bija cītīgi sarēķinājusi, kas un par ko publicē recenzijas un cik par katru grāmatu recenziju publicēts. Cipari pat it kā itin pieņemami, bada laikos var iztikt, bet kā īpašu sasniegumu, izņēmumu, galu galā - bezmaz ūnikumu autore piemin pāris nesaskaņas recenzentu viedokļos. Ja tikai rūdīts analītiķis pēc ilgas skaitīšanas un rēķināšanas spēj atrast kaut ko līdzīgu pāris viedokļu konfrontācijām gada laikā - tālāk patiešām vairs nav kur iet, jo diskusija, nesaskaņas, kaut vai prasta kašķēšanās ir kritikas pamatu pamats. Ja nu vienīgi izsaukt kāda socreālisma fundamentālista garu - lai nu ko, bet nostāties opozīcijā veselajam saprātam un karot ar visu rakstniecības pasauli viņi pieprata lieliski un darbojās bez jebkādām morālām bremzēm.

Bet varbūt taisnība Anitai Rožkalnei, kas savā emocionālajā impresijā gluži pragmatiski apjautājās, kur esot pačibējuši mūslaiku Ziedoņi, Vācieši, Ezeras un Ezeriņi? Citiem vārdiem, varbūt pašreizējā literatūra ir tik draņķīga, ka nav pelnījusi pat kritiku? Vispār, jo cītīgāk dižgarus meklēsi, jo mazāk tādu paliks, bet, manuprāt, reālā aina vēsta ko gluži citu. Bez jebkādas smadzeņu piepūles no apmēram gada laikā iznākušiem prozas darbiem nosaucami vismaz pieci seši, kas būtu teorētiskas apcerēšanas un praktiskas apdiskutēšanas cienīgi, - tur varētu ietilpt Rokpeļņa "Virtuālais Fausts", Ābeles "Paisums", Repšes "Bāreņu nams", Einfelda "Palaidnis", Žoludes "Silta zeme" un vēl šis tas, turklāt apdiskutēšana derīga jebkurai gaumei - ja patīk, runā par robežu pārkāpšanu, ja ne - par akmeņu velšanu nepārkāpjamu mūru celšanai; par valodas attīstību vai valodas deģenerāciju; par realitātes sairumu sižetisku epizožu atomos vai jaunas realitātes lipināšanu. Galu galā - pat literatūrkritikas mūžīgais jājamzirdziņš par šodienas literatūras pagrimumu dīvainā kārtā patlaban vispār stāv neapseglots.

Pārlasīju tikko uzrakstīto, un man iekrita acīs vēl kāda dīvainība. Ja reiz kritika beigta un pagalam - tad kāda jēga rakstīt kritikas kritiku par reāli neeksistējošu objektu? Pieļauju, ka manā domu gājienā kaut kas tomēr nav kārtībā.