Ar jautājumu, kā tas notiek dzīvē un kāpēc, vērsos pie veselas virknes Latvijā iemīļotu speciālistu. Uzreiz jāteic – viņu atbildes atšķiras, un tikai retajā skan cieša pārliecība, ka naudu rokā dot nevar.
"Orākuls.lv" pastāvīgā autore, astroloģe Indra Saukāne atzīst, ka dara, kā nu kuro reizi iznāk: "Nevarēšu sniegt pamatojumu, tikai zinu, ka vispār labāk dot, liekot uz virsmas, nevis rokā."

Arī astroloģe Linda Kurmis teic: "Parasti palūdzu, nē, pat nepalūdzu – klienti paši noliek naudu uz galda maliņas. Sanāk – cilvēks pats zina. Kā to skaidroju? Hm... Virsma kā starpnieks jau kopš tirgošanās sākuma. Veikalā taču arī naudu noliek uz letes – tam paredzētā speciālā trauciņā! Bezmaz kā tāds likums, kurš iekodēts galvā, kad zinām – tā jābūt, un viss. Šķiet, neviens to nav mācījis vai teicis... Tā ir sava veida senā zināšana." Šobrīd gan biežāk pārskaitot uz kontu, tad nolikšanas problēma atkrīt pavisam.

Arī Viktorija Korņejeva, taro praktiķe un ezotēriskā festivāla "Destiny's Gift" rīkotāja, stāsta, ka viņas klienti naudu parasti noliek uz galda. "Tas notiek kaut kā neapzināti. Un pēc tam es to naudu nolieku atvilktnē. Bet, ja dod rokā, es no tā netaisu problēmu, mierīgi paņemu. Īpaša paliktnīša vai trauciņa man nav, bet pēc tava jautājuma sāku par to aizdomāties..."

Pirtnieks un masieris Jānis Zustrups naudu rokā neņem, un viņam ir savs skaidrojums: "Man patīk, ka liek uz kušetes kabinetā vai uz galdiņa, kur tēja pirtiņā. Kad cilvēks dod rokā, viņš dod, un dot naudu ir grūti. Nolikt ir vieglāk, un tad arī nerodas sajūta, ka ir iedots daudz."

Numeroloģes Inetas Ventnieces-Krīgeres pārliecība ir neieciklēties uz visām šīm lietām, bet rīkoties pēc izjūtām un situācijas, savukārt astroloģe un numeroloģe Ina Intaite uzsver, ka galvenais visā šajā ir pateikt paldies. Viņas klienti naudu parasti liek uz galda, kamēr viņa izraksta kvīti, vai pārskaita uz kontu.

Skaņu terapeitam Mārim Pīlācim klienti parasti atstāj naudiņu uz galda vai arī kādā trauciņā vai groziņā. "Naudu parasti saņemu pēc padarītā darba. Man patīk, ja naudiņa (pareizāk sakot, pateicība) tiek nolikta uz galda vai tai paredzētajā vietā. Skaidrojums ir vienkāršs – savu darbu es daru no tīras sirds, darot labu otram cilvēkam. Līdz ar to šajā mirklī man nav svarīga nauda, bet ir vajadzīga energijas apmaiņa. Mans prāts ieraugot naudu, sāk to skaitīt, bet sirds grib izbaudīt darba pēcgaršu un palikt procesa vibrācijās. Ņemot vērā arī to, ka par darbu man nav fiksēta samaksa bet gan ziedojums, tad esmu pateicīgs par to, ko klients atstās... Tāpēc varu ļauties padarītā darba pēcvibrācijām un pilnībā nodoties sajūtām."

Tolteku astroloģe un kristālu terapeite Gunta Dauģe bilst, ka tas atkarīgs no konkrētajiem apstākļiem, kādos konsultācija notiek. "Par neklātienes konsultācijām ir skaidrs – tur norēķini notiek bez skaidras naudas. Savukārt klātienē mēdz būt dažādi apstākļi. Ja konsultācija notiek ārā, kur, piemēram, ir vējš, tad naudu ņemu rokās, lai neiet pa gaisu. Festivālos parasti ir kāda kārba, kur naudu var atstāt. Es neesmu māņticīga un no naudas nebaidos! Cilvēki, kuri aiziet garīgo ceļu, bieži noliedz naudu kā ļaunumu, un rezultātā piedzīvojot smagas finansiālas problēmas. Nauda ir enerģijas forma. Ja cilvēks lūdz manu palīdzību un es palīdzu, tad es viņam atdodu savu enerģiju. Vienkāršākais veids, kā nepalikt parādā un norēķināties, ir samaksāt naudā. Palikt parādā nedrīkst, jo tad parāda devējs var paņemt atmaksu citās formās, piemēram, parādniekam atņemot veselību, ja devējam tās trūkst. Tāpēc saviem klientiem vienmēr saku, ka kaut monētu, bet vienmēr ir jāsamaksā par palīdzību. Citādi ir, ja es pati piedāvāju uzdāvināt konsultāciju. Tad klients nav lūdzējs, bet vienkārši saņem dāvanu. Par ko saņem? Tādas lietas nav manā pārziņā! Nejauši pie manis arī šādus cilvēkus neatsūtīs. Acīmredzot, ir nopelnījis. Šie cilvēki nepaliek parādā, un dāvinātājam nav iespējas kaut kādā veidā gūt labu no šādas akcijas."

No kurienes, nez, "aug kājas" paradumam, kura izcelsmi neviens īsti nezina?

Visticamāk, ka tas ir saistīts ar laikiem, kad pie viediem un spējīgiem cilvēkiem nāca lūdzēji ar smagām un nereti lipīgām kaitēm. Tad koka letei vai traukam piedēvēja spēju naudu no slimā cilvēka ietekmes "attīrīt". Arī tirgotāji pārņēma šo paradumu, – sak, mums jau nu arī svešas kaites nevajag... Buboņu mēris pārgāja, bet paradums palika.

Mani personīgi šis skaidrojums neapmierina – tikpat labi var teikt, ka mēs negribot savācam sliktas vibrācijas, saņemot ziedus, autobusa biļeti kasē, zupas šķīvi kafejnīcā vai pilnīgi jebkuru citu priekšmetu, ko mums kāds iedod. Kāpēc lai tikai naudai būtu tāds niķis?

Tagad būtu vien godīgi, ja arī es pati pastāstītu, kā parasti daru. Pārstāvu to "frakciju", kura uzskata, ka nauda nav nekāds ļaunums un ka nekāda nelaime no tās paņemšanas rokās neceļas. Lai "nepielipinātu" kaut kādas svešas un varbūt ne jaukas enerģijas, ir dažādi citi veidi, un tos es arī lieku lietā. Bet brīdis, kad klients atstāj savu (gan jau, ka sūri grūti pelnīto) naudiņu pateicībai, ir ideāli piemērots tam, lai es saņemtu viņa rokas ar naudu savējās, pateiktos un no sirds novēlētu: "Lai tev atgriežas!" Vari uzskatīt mani par dīvainu, bet es patiešām zinu, ka atgriezīsies. Gan nauda, gan klients. Tiesa gan, pēc tam es atstāju šo dāvanu pa nakti "atgulēties" īpašā vietā uz mājas altāra. No rīta tā ir gatava riņķot tālāk.