Šiem suņiem raksturīgā mēles krāsa kļuva par ieganstu, lai seno ķīniešu pasakās vai teikās tā rašanās tiktu saistīta ar Tibetas lāci, kuram arī mēle ir melnā krāsā. Zināms, ka suņiem ir 42 piena zobi, bet čau-čau, tāpat kā lācim, to ir 44.
Skopie vēsturiskie avoti nesniedz precīzas ziņas par šķirnes rašanās laiku. Līdz mūsdienām saglabājušās dažādas figūriņas, līdzīgas čau-čau, darinātas ap 220. gadu p.m.ē.
Eksistē vairākas versijas par šķirnes izcelsmes vietu. Viena no tām liecina, ka čau-čau vispirms parādījušies Arktikā, no kurienes nonākuši Sibīrijā un Mongolijā, un no turienes tikai Ķīnā un Tibetā 1000 gadus pirms Kristus dzimšanas. Cita versija turpretī apgalvo, ka šķirnei ir Ziemeļaustrumāzijas izcelsme un ka tās dzimtene esot senā Mandžūrija, no kurienes tā savukārt izplatījusies uz Ķīnas dienvidu rajoniem un Tibetu.
Arī par pašas šķirnes veidošanās procesu pastāv dažādas, līdz šim nepierādītas versijas. Pēc vienas no tām čau-čau senči bijuši austrumu špics un laika, bet pēc citas – tas cēlies no ziemeļu samojeda jeb ņencu suņa.
Daži rietumu kinologi uzskata, ka čau-čau cēlušies no austrumu špica un Aļaskas malamuta, citi turpretī domā, ka čau-čau senči bijuši kādi lieli un masīvi mongoļu suņi ar melnas krāsas mēli, kas dzīvojuši pirms 3000 gadiem, neizslēdzot arī radniecību ar Tibetas mastifu.
Radniecība ar austrumu špiciem nerada šaubas, taču atšķirībā no tām čau-čau apveltīti ar platu galvaskausu un krunkainu pieri, un vēl – reti nepakļāvīgu raksturu, kāds piemīt Tibetas mastifiem, tādēļ tas neizslēdz varbūtību par to līdzdalību šķirnes tapšanā.
Pēc seni ķīniešu rakstiem zināms, ka čau-čau bija iecienīti jau Ķīnas imperatora galmā Tanu dinastijas valdīšanas laikā.
Kāda sena hronika vēsta, ka toreiz galmā bijušas speciālas inventarizācijas grāmatas, kurās regulāri esot veikta ne tikai suņu, bet arī to karavīru un kalpotāju uzskaite, kuru ikdienas pienākumos ietilpa suņu ēdināšana, kopšana un apsargāšana.
Viena no tām liecina, ka mūsu ēras sākumā Ķīnas imperatora galmā esot dzīvojuši 1600 čau-čau un 2500 karavīru un kalpotāju, kas par tiem rūpējas, cita savukārt vēsta, ka Tanu dinastijas valdīšanas laikā Ķīnas imperatora galmā dzīvojuši jau 2500 čau-čau un tos pieskatījuši un barojuši 1000 piķieri vai tā saucamie suņu puiši.
Ziemeļķīnas un Mandžūrijas laukos gadu simtiem ilgi tika stingri ievērota paraža, izdodot līgavu pie vīra, tai pūrā bija jābūt sešiem čau-čau suņu pāriem.
Kopš seniem laikiem Ķīnā pastāv divējādi čau-čau. Vieni ir tīrasiņu ar melnu mēli, kas, izņemot galmu, parasti tika turēti ķīniešu mūku klosteros, un otri, tā sauktie čau-čau pariji, ar raibu jeb plankumainu mēli, kas pēc ārējā izskata vairāk līdzinās špiciem. Raiba mēle ir viena no galvenajām pazīmēm, kas ļauj atšķirt čau-parijus no tīrasiņu čau-čau.
Čau-pariji, tāpat kā agrāk, joprojām sastopami galvenokārt Ķīnas austrumpiekrastes rajonos un Indonēzijā, kur tos izmanto mājvietu apsardzei. Šeit tie tiek it kā mīlēti, bet tai pašā laikā, dažkārt nabadzības vajāti, vietējie iedzīvotāji spiesti tos nokaut un pārdot dārgiem restorāniem delikatešu pagatavošanai. Turpretī Ķīnas ziemeļos tīrasiņu čau-čau tiek turēti kā kažokzvēri, kuru skaistās ādas ar dažādiem nosaukumiem tiek pārdotas kažokādu izsolēs. Tas nenoliedzami liecina par cilvēku neizmērojamo cietsirdību (video skatīties šeit: www.petnet.lv/cruelty/cruelty01.wmv).
Tīrasiņu jeb melnmēļainos čau-čau gadu simtiem turēja budistu mūku klosteros. Kopš 15. gs. tajos tika ievērots stingrs selekcijas darbs un rakstītas pat speciālas ciltsgrāmatas, bet starp klosteriem notika apmaiņa ar vaislas suņiem.
Senas hronikas vēsta, ka kādam ārstam bija jānogādā zāles kādai ķīniešu reliģiskajai biedrībai, kas atradusies 15. gs. celtā klosterī, kuru esot apsargājuši 50 zilpelēki čau-čau, kas bijuši košāki par zilpelēkajiem Persijas kaķiem.
Pateicoties labajai redzei un ožai, čau-čau izmantoti arī lopu ganīšanai, lāču un smilšu vistiņu medībās.
Hronikas vēsta, ka čau-čau Rietumu pasaulē nokļuvis 1785. gadā Taču seni raksti liecina, ka anglis Gilberts Vaits jau 1781. gadā savā vēstulē draugam pieminējis čau-čau.
1850. gadā čau-čau Eiropā no Austrumiem ievesti kā zooloģiskā dārza dzīvnieki, bet jau 1876. gadā Anglijā kādā suņu izstādē šķirne demonstrēta ar nosaukumu "Ķīniešu suns" un tikai 1880. gadā tā izstādīta ar nosaukumu chow-chow.
1881. gadā Velsas princis iegādājās savā īpašumā čau-čau, vārdā Čangs. Vēlāk čau-čau iegādājās arī Lielbritānijas karaliene Viktorija (1819-1901), bet 19. gs. beigās šķirne tur izplatījās jau masveidīgi.
1890. gadā čau-čau pirmo reizi demonstrēja suņu izstādē ASV. 1895. gadā Anglijā nodibināts čau-čau cienītāju klubs un vienlaicīgi pieņemts šķirnes standarts.
ASV čau-čau pazīstami kopš 20. gs. 20. gadiem.
Čau-čau ir īpatnējs suns, kas spējīgs iemīlēt tikai vienu cilvēku un vienmēr līdz mūža galam būs tam uzticīgs. Suns ir mierīgs un sevī noslēdzies, var stundām ilgi gulēt vienā vietā. Stiprs, drošsirdīgs, neatlaidīgs, saprātīgs, modrs un neizsakāmi ziņkārīgs. Apveltīts ar lieliskām manierēm. Parasti uz vismazāko, cilvēka ausij nejūtamu svešu troksni atbild nevis ar riešanu, bet gan ar ņurdēšanu. Čau-čau pret svešiem izturas ar lielu neuzticību un spējīgs pat iekost. Tas ir pārāk nopietns, lai interesētos par jokiem un rotaļām. Prieku mēdz izrādīt ar dažiem astes vēzieniem, un tas, viņaprāt, šķiet pietiekami. Bez vajadzības nerej.
Raksta tapšanā izmantota "Austrumu suņu avīze".
Seko "Delfi" arī vai vai Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
