Katru gadu ar C hepatītu inficēto cilvēku skaits pasaulē palielinās par 3-4 miljoniem, šobrīd sasniedzot 200-400 miljonu, savukārt Latvijā epidemioloģisko pētījumu dati liecina, ka aptuveni 100 tūkstoši iedzīvotāju varētu būt inficēti ar šo hepatītu. Inficēto pacientu skaits katru gadu pieaug par apmēram 1000 cilvēkiem. Šoreiz detalizētāk pastāstīsim par šo bīstamo hepatītu.

Hepatīts un šīs slimības simptomi

Pastāv dažādi vīrushepatīti, taču visbiežāk konstatē C, B un A hepatītu. Tie atšķiras ar inficēšanās veidu, akūtā perioda norises īpatnībām un atveseļošanās gaitu, kā arī iespēju pāriet hroniskā slimībā, kas palielina risku procesiem izraisīt aknu cirozi (aknu audi aizaug ar saistaudiem) vai pat radīt aknu vēzi.

No inficēšanās brīža līdz pirmajām slimības pazīmēm C hepatīta gadījumā var paiet trīs līdz 12 nedēļu. Šai periodā vīruss pielāgojas organismam un „mežonīgi” vairojas. Slimības sākumā var būt gripai līdzīgas parādības – paaugstināta temperatūra, galvassāpes, nespēks, kaulus lauzoša sajūta.

C hepatītu uzskata par viltīgu vīrusu. Akūts C hepatīts 90% gadījumu ir slēpts, bezsimptomu. Tikai ~ 10 % pacientu akūti tas noris ar dzelti. Biežākie simptomi ir nogurums, depresija, apetītes trūkums, nelaba dūša, vemšana, smaguma sajūta labajā paribē vai pakrūtē. Apmēram 80-85% gadījumu akūts C hepatīts nemanāmi pāriet hroniskā. Slēptās, neredzamās, bezsimptomu norises dēļ šo hronisko hepatītu salīdzina ar aisbergu un dēvē par "kluso slepkavu". Tā raksturīgas pazīmes ir nespēks, kas palielinās dienas beigās, ātra nogurdināmība, nespēja izturēt tik lielu fizisku slodzi kā agrāk. Šie simptomi ir nepastāvīgi, tādēļ nereti tiem nepievērš pietiekamu uzmanību. Turklāt tādus hepatīta simptomus kā nelaba dūša, sāpes vēderā, locītavu un muskuļu sāpes, vēdera izejas traucējumus var izraisīt arī citas kuņģa un zarnu slimības.

Šādā situācijā slimības gaita ir neprognozējamāka un slimību bieži vien atklāj tikai tad, kad jau izveidojusies aknu ciroze. Gadījumā, ja neveic terapiju, apmēram 10-30 gadu laikā ~ 30% hronisks aktīvs C hepatīts nemanāmi pāriet aknu cirozē (neatgriezeniskas aknu audu izmaiņas). Turklāt tad tas izraisa ne tikai aknu iekaisumu, bet arī, piemēram, locītavu, vairogdziedzera un citu orgānu bojājumus.

Vīrushepatīta izraisītās sekas

Hronisks C hepatīts ir bīstams tāpēc, ka var attīstīties ne tikai aknu ciroze, bet nereti arī aknu vēzis. Vissmagākā slimības gaita vērojama tad, kad vienlaikus ir vairāku vīrusu izraisīti hepatīti, piemēram, hepatīts B vai arī HIV infekcija un C hepatīts.

Aknu cirozes gadījumā pakāpeniski attīstās aknu funkciju traucējumi. Tad tajās ir apgrūtināta asiņu attece no gremošanas orgāniem caur aknām. Asinīm, meklējot vieglāku ceļu uz aknām, veidojas paplašināti asinsvadi (varikozas vēnas) barības vadā, kuņģī. Aknu ciroze var izraisīt arī ascītu (šķidruma uzkrāšanos vēdera dobumā), kas ārēji izpaužas kā tā izmēra palielināšanās. Tā kā aknu darbība ir traucēta, nedarbojas atindēšanas funkcija un toksiskie produkti var bojāt centrālo nervu sistēmu, smagākos gadījumos attīstīties aknu koma. Ja ciroze jau ir izveidojusies, to vairs nav iespējams likvidēt. Tādēļ C vīrushepatīta ārstēšana jāuzsāk pēc iespējas agrāk.

Turklāt lielākajai daļai pacientu slimības laikā arī laboratorijā noteiktie aknu funkciju rādītāji, piem., ALAT, var būt nedaudz paaugstināti vai normas robežās, un šos pacientus maldīgi uzskata par veseliem. Tāpēc jāveic specifiskas vīrusa pārbaudes, piemēram, jānosaka C vīrusa antivielas (anti-HCV), vīrusa klātbūtne asinīs (HCV-RNS) .Tas nozīmē, ka šā hepatīta pacientiem nepieciešama regulāra novērošana un ārstēšanās pie speciālistiem Latvijas Infektoloģijas centrā.

Inficēšanās ar C hepatītu

C hepatīts izplatās ar asinīm. To pasaulē spēcīgi stimulēja plašā invazīvās medicīnas metožu pielietošana, asiņu un citu audu pārstādīšana (diemžēl dažās jaunattīstības valstīs, kur asins donoru obligāta testēšanu uz anti-HCV neveic, arvien vairāk vērojami HCV infekcijas gadījumi), kā arī intravenozās narkomānijas straujā izplatīšanās visās pasaules valstīs XX gadsimta otrajā pusē, kad daudzkārtēji lietoja vienu šļirci. 60-90% intravenozo narkotiku lietotāju ar HCV inficējas četras reizes biežāk nekā ar HIV, turklāt narkomānu vidū dažādas infekcijas slimības ir biežākais agrīnās nāves cēlonis. Seksuālas HCV transmisijas risks ir relatīvi neliels, jo ar šo slimību inficējas tad, ja dzimumakts ir traumatisks (asiņains).

Daudz biežāk dzimumakta laikā inficējas ar hepatīta B vīrusu un HIV. C hepatīta vīrusa seksuālas pārneses risku var palielināt liels dzimumpartneru skaits (ar šo vīrusu ir inficējušās 20-40% prostitūtu); homoseksuālisms un anālais sekss (ar to ir inficējušies 8-33% geju); vienlaikus saslimšana ar citām seksuāli transmisīvajām slimībām (ap 10% personu, kuras slimo ar kādu seksuāli transmisīvo slimību, ir inficējušās arī ar C hepatīta vīrusu); dzimumorgānu gļotādas un ādas iekaisumi, traumas (īpaši čūlas palielina iespējamību saskarties ar asinīm dzimumakta laikā).

C hepatīta slimnieku vidū ir arī ~ 200 bērnu. Ar C hepatītu vērojama inficēšanās kosmētikas salonos (tetovējoties, caurdurot ausis, veicot pīrsingu) un ķirurģisku manipulāciju laikā, ko veic higiēnas standartiem neatbilstīgos apstākļos. Arī dažādu audu un orgānu transplantātu recipienti agrāk biežāk inficējās ar C hepatītu. Ar to slimai mātei risks dzemdību laikā inficēt bērnu ir 5-7% neatkarīgi no tā, vai mazuli dzemdē dabiski, vai veic ķeizargriezienu, jo abejādi ir liela saskare ar inficētām asinīm. Sadzīvē, lietojot kopējus skuvekļus, manikīra piederumus, zobu suku, ar C hepatīta vīrusu var inficēties ~5% gadījumu.

Šobrīd par galveno šīs infekcijas izplatīšanās ceļu uzskata intravenozo narkotiku lietošanu, ievadot tās ar nesterilizētu koplietošanas šļirci. Tomēr 40% gadījumu vēl arvien inficēšanās ceļš paliek neskaidrs.

Vīrusu atklāja 1989. gadā, un tikai 1992. gadā pasaulē ieviesa obligātu visu donoru asiņu un tās produktu pārbaudi uz C vīrusa antivielām (anti-HCV), testēšanu uz anti-HCV, tāpēc Latvijā un citur pasaulē ar šo hepatītu galvenokārt inficējās ar asinīm medicīnisku manipulāciju laikā. Tomēr ļoti neliels inficēšanās risks pastāv, pārlejot asinis, jo arī anti-HCV negatīvas asinis nav pilnībā drošas.

C vīrushepatīta diagnostika

Uz C hepatīta vīrusa infekciju ieteicams pārbaudīties visām personām, kuras ir ārstējušās medicīnas iestādēs līdz 1992. gadam, kad vēl neveica šīs infekcijas pārbaudes.

Sekmīgas ārstēšanas stūrakmens ir agrīna, savlaicīga un precīza C vīrushepatīta diagnostika. Tomēr pēc pirmās šā vīrusa antivielu noteikšanas asinīs, kad analīzes uzrāda pozitīvu rezultātu, vēl nevar spriest par infekcijas esamību (15-20% gadījumu, kad notikusi saskare ar vīrusu, organismam ir labas pretošanās spējas un C hepatīts neattīstās, nepāriet hroniskā formā). Lai pilnībā diagnosticētu C vīrushepatīta norisi, slimības aktivitāti un ārstēšanas nepieciešamību, jāveic vairāki papildu izmeklējumi – asiņu bioķīmiskās analīzes, aknu, liesas ultrasonogrāfisko izmeklēšanu un aknu biopsiju. C vīrushepatīta diferenciālā diagnostika ir sarežģīta, jo svarīgi ir atšķirt to no citām slimībām. Tāpēc diagnozes precizēšana jāveic Latvijas Infektoloģijas centrā.

C hepatīta ārstēšana un profilakse

Cilvēkam ziņa par saslimšanu ar C vīrushepatītu, tāpat kā ar jebkuru citu nopietnu slimību, izraisa lielu satraukumu. Tomēr ierobežojumi inficētai personai nav tik lieli kā daudzu citu slimību gadījumā. Jāņem vērā, ka inficēt citus cilvēkus ar C hepatītu, ja ievēro elementāru piesardzību, praktiski ir neiespējami. Tātad dzīve turpinās – inficētā persona var dzīvot aktīvu ģimenes un sabiedrisko dzīvi, var strādāt, satikties ar cilvēkiem utt.

C vīrushepatīts ir slimība, kurai jau pieejama dārga, bet efektīva ārstēšana, turklāt nemitīgi notiek zinātniski pētījumi ar mērķi uzlabot un attīstīt ārstēšanas efektivitāti un profilakses iespējas. Beidzot arī Latvijā kaut nelielai daļai C hepatīta pacientu ir iespēja saņemt valsts apmaksātu terapiju, kuras efektivitāti ir līdz 80%. Efektīvie medikamentus ar 2006. gadu iekļaus valsts apmaksājamo zāļu programmā, diemžēl tie atkal būs izredzētajiem, jo valsts apmaksās tikai 75% no terapijas izmaksām un pacienta līdzmaksājums būs apmēram 3000 latu.

Jāatzīst, ka C vīrushepatīta ārstēšana ir kompleksa un sarežģīta un ārstēšanas kursa ilgums katram pacientam ir individuāls (24 līdz 48 nedēļas!). Par izārstētiem uzskata tos, kuriem terapijas kursa laikā un sešus mēnešus pēc ārstēšanas kursa beigšanas C hepatīta vīrusu RNS asinīs vairs nekonstatē, 99% tas neatkārtojas arī turpmāk.

Atsevišķos gadījumos reakcija uz ārstēšanu ir īslaicīga un nenoturīga. Tad kopā ar ārstējošo speciālistu jāmeklē citas preparātu kombinācijas pilnvērtīga efekta sasniegšanai.

Jāatzīst, ka vakcīna pret vīrushepatītu C līdz šim nav izgudrota, taču pret hepatītu A un B ieteicams vakcinēties tā iemesla dēļ, ka ar A var saslimt sadzīves ceļā, savukārt hronisks hepatīts B pilnībā nav izārstējams.

Par savām sajūtām stāsta mūziķis Igo:

”Nogurums. Nogurums pat tādā brīdī, kad tam nevajadzētu būt. Mana profesija saistīta ar pārslodzi. Šādā režīmā vairs nevari saprast, kāpēc esi noguris – nogurums velkas līdzi mēnešiem un gadiem. Patiesībā izrādās, ka tu dzīvo ar vīrusu, kas to pastiprina vai dod ieganstu nogurt ātrāk. Un vēl – man bija iedzeltenas sklēras, bet to piedēvēju alkoholam, mākslinieks jau palaikam pret stresu cīnās ar glāzīti.”

Bijusī medicīnas māsa Laura:

“Šobrīd atmiņā palikuši vismaz pieci gadījumi, kad esmu sevi savainojusi ar instrumentu vai adatu, bet droši vien to ir vairāk. Mums ilgi nebija bērnu. Grūtniecība iestājās vairākkārt, bet allaž beidzās ar spontāno abortu. Slimnīcā uz saglabāšanu veica analīzes un atrada C hepatītu. Man ieteica izvēlēties, un es izvēlējos. Dzemdēt, noticēt tam, ka bērns manu vīrusu nedabūs. Man veica ķeizargriezienu, un, paldies Dievam, bērns ir spirgts un vesels. Patlaban domājam par brālīti vai māsiņu, jo no hepatīta esmu izārstēta, tieši tas iepriekš neļāva iznēsāt bērnu.”

Šoferis un miesassargs Vladimirs Čuiko:

“Kā saslimu ar C hepatītu? Tā īsti nezinu, bet dakteri teica, ka esmu to dabūjis, kad nedaudz durstījos. Ko jūs, nekādas narkotikas, esmu sportists! Man deva kaut kādu pulveri un injicēja muskulī šausmīgi sāpīgas šprices. Vai bija jāspricē hormoni? Jā, un kā vēl. Katru dienu kaut ko spricēja. Uzaudzēja rumpi līdz 140 kg. Sapumpēja iekšā kaut kādas īstās asinis. Bet apmēram pēc mēneša kļuvu dzeltens. Acis dzeltenas, spēka nav, elpot grūti. Boss aizveda mani izmeklēt, atrada C hepatītu. Tā veselu gadu braucu reizi nedēļā uz Infekciju slimnīcu spricēties. Tās zāles sauc par zirgu. Ak, Pegasys, nu, tāds pats zirgs vien ir. Ok, kad iespricēja, tad gluži kā pirtī svīst, citādi neko. Pēc pusgada šie saka – esot vesels. Tagad spricēt gan neko neļauju – ne asinis, ne hormonus, no spricēšanas man tā slimība.”

Viktors F.:

“Kad manējie uzzināja, ka man ir C hepatīts, mājās sākās panika. Nē, no mājas neizmeta, bet visi sāka lietot katrs savu krūzīti, nedrīkstēju pat kopēju katliņu un tējkannu lietot. Meita Svetka vairs mājās nedzīvoja, māte viņai samācīja, ka gandrīz esmu spitalīgais. Neklausās, nedzird, ka C hepatīts nav viņām bīstams. Nav jau arī neviena bukleta, ko iedot izlasīt...”

Vladis:

“Nē, neviens mani nepameta. Teicu savai Taņai – tā tāda slimība, ko arī tu vari no manis dabūt. Izdarīja visādas analīzes, bet viņai nekā. Viņa saka, ka no normāla veča nekas piemesties nevar. Pēc tam, kad man katru nedēļu bija jābrauc spricēties – viņa brauca līdzi, pati pie stūres, zina, ka man pēc tām špricēm karstumi un galvassāpes. Un divas dienas kā dūjiņa aptekalē. Pagaidīsim vēl gadu, tagad saka Taņa, lai tā pavisam vesels kļūstu, tad viņa man puiku taisīšot.”

Citāti no grāmatas Pēteris Apinis „Uzveikt C hepatītu” R: SIA Nacionālais apgāds, 2004