1999. gadā ANO Ģenerālā Asambleja ar rezolūciju Nr. 54/134 pasludināja 25. novembri par Starptautisko dienu vardarbības pret sievietēm izskaušanai, aicinot valdības, starptautiskās organizācijas un nevalstiskās organizācijas rīkot pasākumus un kampaņas, lai pievērstu sabiedrības uzmanību vardarbības pret sievieti problēmai.
Sieviešu tiesību aktīvisti šo dienu atzīmē jau kopš 1981. gada, un minētais datums izraudzīts, izrādot cieņu Mirabelu māsām, kuras 1960. gada 25. novembrī tika nogalinātas par pretošanos diktatora Rafaela Trujilo režīmam Dominikānā. Ar 25. novembrī iesākas arī Starptautiskā 16 dienu Kampaņa pret uz dzimumu balstīto vardarbību, kas beidzas 10. decembrī Starptautiskajā cilvēktiesību dienā.

Resursu centrs sievietēm "Marta" (turpmāk – "Marta") no 2006. gada 02. janvāra līdz 2008. gada 31. decembrim realizē projektu "Juridiskā palīdzība sievietēm, kuras cieš no vardarbības ģimenē" (turpmāk – Projekts), kura ietvaros sievietes var saņemt bezmaksas juridisko palīdzību, lai pārtrauktu pret sevi vērsto vardarbību no partnera puses.

Šajā gadā palīdzību saņēmušas vairāk nekā 150 sievietes (klātienē konsultācijas saņēmušas 132 sievietes). Lai pievērstu sabiedrības un valsts amatpersonu uzmanību, "Marta" 16 dienu kampaņas ietvaros organizē atklātās vēstules sagatavošanu, kuru parakstīs virkne Latvijas ģimenes atbalsta un krīzes centru, kas sniedz palīdzību no partnera vardarbības cietušajām sievietēm.

Savukārt 4. decembrī ģimenes atbalsta un krīzes centri tiksies centrā "Marta", lai izstrādātu savstarpējā sadarbības tīkla platformu cīņai pret partnera vardarbību pret sievieti, t. sk. starptautiskajām cilvēktiesībām atbilstošu grozījumu izdarīšanai normatīvajos aktos. Vēl "Marta" aicina ielūkoties Projekta mājas lapā www.pretvardarbibu.lv, kur ir apkopota svarīgākā informācija, kas būtu jāzina, saskaroties ar vardarbību ģimenē.

Saskaņā ar Deklarāciju par vardarbības izskaušanu sievietēm, vardarbība pret sievieti ir jebkurš pret šo dzimumu vērsts vardarbības akts, kura nodoms vai sekas ir fiziska, seksuāla vai psiholoģiska rakstura kaitējums vai ciešanas, ietverot šādu aktu izdarīšanas draudus, brīvības atņemšanu, vienalga vai tas notiek publiskajā vai privātajā dzīvē. Latvija, 1992. gadā ratificējot ANO Konvenciju par jebkuras sieviešu diskriminācijas izskaušanu, ir apņēmusies veikt visus attiecīgos pasākumus, lai likvidētu sieviešu diskrimināciju, t. sk. vardarbības ģimenē formā, no jebkuras personas, organizācijas vai uzņēmuma puses.

Latvijā vardarbības pret sievieti izskaušanai netiek veltīta pietiekama uzmanība no valsts puses, īpaši cietušo aizsardzības jomā. Piemēram, drošības līdzekļa aizliegums tuvoties noteiktai personai vai vietai pamatmērķis nav vis cietušā aizsardzība, bet kriminālprocesuālās kārtības ievērošana. Ģimenes vardarbības gadījumos procesa virzītāji šo drošības līdzekli piemēro ļoti reti, visbiežāk aizbildinoties ar nesadalītu laulāto kopmantu, varmākas dzīvesvietas deklarācijas ierakstu sievietei piederošā dzīvoklī vai varmākas neierobežotās saskarsmes tiesības ar savu bērnu no cietušās sievietes. Savukārt, kad vardarbīgajam vīrietim ir piemērots sods, sievietei vairs nav tiesību prasīt arī aizliegumu tuvoties, jo tas tiek piemērots tikai kriminālprocesa ietvaros.

Kaut arī saskaņā ar Kriminālprocesa likumu vardarbības ģimenē gadījumos ir publiskās apsūdzības process, t.i. policija uzsāk kriminālprocesu un apsūdzību tiesā uztur prokurors, praksē joprojām sastopami gadījumi, kad policija atsakās uzsākt kriminālprocesu, norādot, ka vardarbība ģimenē ir vai nu privātās apsūdzības lieta, vai civiltiesisks strīds, un ka cietušajai personai pašai jāvēršas tiesā. Vēl jo vairāk, vairākas sievietes, kas vērsušās "Martā" pēc palīdzības, ir informējušas, ka policija viņas pat centusies atrunāt no iesnieguma rakstīšanas par notikušo vardarbību.

"Marta" aicina piešķirt lielāku nozīmi vardarbības ģimenē gadījumiem, tā kā vardarbība ģimenē atstāj būtiskas sekas ne tikai cietušajai sievietei, bet arī ģimenē augošajiem bērniem, kuri vardarbību iemācās kā uzvedības modeli un risinājumu. Turklāt neviens nevar paredzēt, kura vardarbības epizode sievietei var izrādīties pēdējā un liktenīgā, tāpēc palīdzība ir jāsniedz nekavējoties.

Sievietes, kuras vērsušās pēc palīdzības "Martas" centrā, bieži stāsta, ka policija, neierodoties uz izsaukumu vai atsakoties pieņemt sievietes iesniegumu, norāda, ka tai ir daudz svarīgākas lietas, piemēram, laupīšanas un slepkavības. Tomēr, ja policija nav sniegusi sievietei palīdzību un pasargājusi viņu no turpmākās vardarbības, tai ir jāuzņemas atbildība par nākamajām vardarbības epizodēm. Saskaņā ar Eiropas Padomes statistiku, viena no četrām sievietēm savā mūžā ir cietusi no vardarbības ģimenē un 6-10% sieviešu cieš no vardarbības ģimenē katru gadu, un vardarbība ģimenē ir biežākais nāves un invaliditātes cēlonis visām sievietēm vecumā no 16 līdz 44 gadiem.

Atbilstoši Rīgas pašvaldības policijas 2005. gada pārskatam, vardarbība ģimenē ieņem pirmo vietu gan pēc izsaukumiem dežūrdaļā (16,4 %), gan iesniegumiem (15,2 %). Nacionāla mēroga statistikas par vardarbības ģimenē apmēriem Latvijā nav, kaut arī šāds pienākums izriet no Latvijai saistošajām starptautisko cilvēktiesību prasībām.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!