Viktors Lapčenoks: Es nekad neliekuļoju  (1)

Vai esat saimniecisks vīrietis, protat pielikt plauktiņu un naglu sienā iedzīt?

Man patīk kaut ko pašam darīt, bet daru tikai to, ko varu izdarīt. Tagad man ir viena problēmiņa, jo vienā istabā gribu uzlikt laminātu. Taču secināju, ka grīda nav līdzena. Pats galvenais: ja grīdai nebūs līmenis, tad tā grīda ļodzīsies un lamināts staigās un čīkstēs, tāpēc esmu pieaicinājis profesionāli. Istaba, kurā šobrīd ir remonts, mūsu dzīvoklī ir caurstaigājama, tāpēc ātrā laika posmā darbi ir jāpaveic.

Mācoties vidusskolā, 1964. un 1965. gadā apguvu celtniecības pamatus, kā būvēt un projektēt, kā arī atslēdznieka arodu mazliet apguvu. Tolaik praksē gājām nevis uz lielveikalu Alfa, bet tajā vietā kādreiz atradās rūpnīca Alfa, kur mūs pamācīja, kā vīli un āmuru pareizi turēt. Ziniet, lai gan tādi sīkumi, bet vīrietim tas sadzīvē noder.

Ir radies priekšstats, ka jums patīk, lai arī uz skatuves visas lietas ir līmenī?

Bet loģiski, katrā profesijā visam ir jābūt līmenī. Arī žurnālistikā žurnālistam jāaug un jātiecas uz profesionalitāti. Uzreiz jau neviens nesāk strādāt ar lielu pieredzi. Esmu pats devis intervijas tādiem žurnālistiem, kuri vēl mācās augstskolā. Taču visspilgtāk man palicis atmiņā kāds slavens igauņu žurnālists Urmas, kurš "krievu laikos" bija speciāli atbraucis uz Rīgu un mani intervēja.

Zinu, ka viņš ļoti ātrā laika posmā kļuva populārs un tika uzaicināts strādāt uz Maskavu. Viņam bija Dieva dots talants. Viņš mācēja cilvēkiem uzdot jautājumus un nemanot, bez nekāda štopera izvilka tos jautājumus, par kuriem intervijas varonis sākotnēji nemaz negribēja runāt. Viņš pat dabūja uz sarunu Pugačovu, kura vienmēr ir izvairījusies no sarunām, intervēja politiķi Gorbačovu. Man mute atvērās - vot, tas ir profesionālis!

Vai pats esat draugos ar Krievijas estrādes prīmu Allu Pugačovu?

Tagad jau retāk tiekamies. Ja nejauši kādos saietos satiekamies, tad tikai "sveiki un labdien" viens otram pasakām. Taču savu profesionālo darbību mēs sākām kopā, kad 1975. gadā piedalījāmies vissavienības estrādes konkursā, kas notika Maskavā. Starp citu, šajā konkursā Pugačova dabūja trešo vietu.

Tur es pirmo reizi dzīvē saskāros ar konkursu norisi Krievijā. Mūs ļoti ātri noņēma no trases, jo maisījāmies Krievijas dziedātājiem pa kājām. Mēs pat ar Noru Bumbieri tolaik bijām spēcīgāki par Allu Pugačovu, tieši tāpēc mūs laicīgi apslāpēja.

Tā saucamajām "padomju zvaigznēm" - Kobzonam, Ļeščenko, Magomajevam - bija sava aizmugure un žūrijai vajadzēja viņus izbīdīt. Ko mēs tik neredzējām un ko mēs tik nedzirdējām! Vienvārdsakot, mūs noņēma no trases, lai nemaisāmies pa kājām solistiem, un ielika pie vokālajām grupām. Modo vokālā grupa šajā konkursā saņēma otro vietu.

Kā vērtējat jauno dziedātāju paaudzi?

Savulaik braukājām pa visu Padomju Savienību, bet muzikantiem nebija tādas lieluma mānijas, kas tagad ir gan māksliniekiem, gan dziedātājiem. Lielākoties jau dziedātājiem. Cik esmu lasījis intervijas ar jaunajiem aktieriem, viņi ir normāli, piezemēti, bet tie dziedātāji...

Piekrītu krievu komiķa Zadornova teicienam: "Вы выкидыши фабрики звезд!" Super, tas ir tik ārkārtīgi precīzi pateikts! Jaunie skatuves mākslinieki vēl ir nulles, bet tādas frāzes viņi mētā un tādas gudrības pasaka, ka varētu padomāt, ka šie jaunieši jau uz skatuves ir 15 gadus. Tas ir cirks!

Es neesmu tāds kā viņi, es nekad neliekuļoju. Arī dziedāt es sāku ar ļoti lielu piespiešanos un tikai tad, kad man piezvanīja Raimonds Pauls. Lai arī man iepriekš zvanīja un lūdzās, lai es eju dziedāt uz orķestriem un ansambļiem, es viņiem teicu: "Lieciet mani mierā! Es neesmu nekāds dziedātājs!"

Tas bija tas laiks, kad Latvijā ienāca plates ar Hamperdinku, Tomu Džonsu, nerunājot par tādām superzvaigznēm kā bītli. Es strikti atteicu visiem, kas mani aicināja dziedāt, ka neesmu dziedātājs. Tikai pēc tam kad mani bija noklausījies Pauls, tikai tad es piekritu iet dziedāt.

Tolaik man bija 23 gadi. Varbūt tāpēc man nekad nav bijusi zvaigžņu slimība. Es nekad neesmu sevi uzskatījis par zvaigzni. Es vienkārši dziedāju, cilvēkiem patika un tas mani apmierināja. Piedaloties konkursos, nekad neesmu uz tiem devies, lai iegūtu pirmo vietu.

Redz, sportā ir savādāk, jo tu par "varas makti" gribi būt tas labākais un pirmais. Mākslā ir citādāk - cik cilvēku, tik arī gaumes. Vienam patīk Lapčenoks, vienam Siksna. Tāpēc nevar teikt: "Es esmu labākais!" Nē, mākslā tāda jēdziena "labākais" nav. Nu, nevar taču salīdzināt, kurš labāks - Mocarts vai Bēthovens. Tas nav sports, un šeit ir citi kritēriji. Tāpat kā ir svarīga dziedātāju iekšējā pasaule. Tu vari dziedāt roķi, bet dvēselē esi zaķis - tad kā var roķi dziedāt!?

Kā pašam ar sportiskajām aktivitātēm, vai basketbolu vēl sanāk uzspēlēt?

Ļoti ilgi gāju uz basketbola treniņiem un ļoti labi jutos. Tā bija tāda relaksācija un enerģijas lādiņš. Skrēju līdz 52 gadu vecumam. Nu jau vairs nesportoju, esmu to pametis. Skatos, ka līdz ar to arī liekais svariņš ir nācis klāt.

Kamēr vēl pīpēju, tikmēr svars turējās, bet, tikko kā nometu pīpēšanu, tā momentā parādījās vēderiņš un pāris mēnešu laikā klāt nāca kādi desmit kilogrami. Mājās sievai ir svari un, kad uz tiem uzkāpu, pats neticēju, ka svari rāda 87 kilogramus. Tagad fizisko formu uzturu, veicot dažādus mājas darbus.

Jūsu fani nodibinājuši starptautisko Viktora Lapčenoka fanu klubu un pat paguvuši izdot Lapčenoka apakšbikšu līniju ar nosaukumu Viktora noslēpums.

Esmu lietas kursā par savu fanu klubu, jo tā dibinātāji pirms kluba veidošanas man zvanīja un informēja par savām aktivitātēm. Viņi ir malači, jo man solīdi vaicāja, vai drīkst šādu klubu veidot. Domāju, katrs mākslinieks ir priecīgs par savu fanu klubu. Tas jau forši, ja māksliniekam ir tāds fanu klubs. Neko sliktu jau viņi nedara.

Mani fani sāka ar apakšveļas kolekciju. Sākumā likās tā kā neērti, bet pēc tam domāju, kāpēc ne - lai iet tā lieta! Vienā tējas vakarā man tika nodemonstrēti jaunie modeļi, kur meitenes cēla augšā svārkus un man stringus rādīja. Ok, hau - brunči augšā un tur stringi, uz kuriem rakstīts: "I love you". Manā garderobē arī ir šis tas no apakšveļas kolekcijas.