Lieliskās Latvijas regbija 7 izlases dalībnieks Vadims Stepanovs: lielajā regbijā mums nekas 'nespīd'  (8)

Sarunā ar portālu "Delfi" stāsta gan par savām regbista gaitām, gan nodarbošanos, gan hobijiem.

- Kā sākās jūsu iepazīšanās ar regbiju?

- Tas notika 1977. gadā, kad mācījos Rīgas 78. vidusskolā. Nonācu RAF jauniešu komandā trenera Jevgeņija Tatarinceva vadībā. Pirms tam spēlēju futbolu, nodarbojos ar vieglatlētiku - lodes grūšanu. Fizkultūras skolotājs man teica, lai ejot un pamēģinot savus spēkus regbijā, tur tādi spēcīgi puiši esot vajadzīgi. Tā arī izdarīju. Mani šajā sporta veidā piesaistīja tas, ka var spēlēt gan ar rokām, gan ar kājām. Patika spēka cīņas, kontakti. Ātri vien nonācu RAF komandas pamatsastāvā. 1979. gadā devos izbraukumā uz Kaļiņingradu, kur aizvadīju divas spēles. Komandā valdīja labs mikroklimats, bija patīkami spēlēt kopā ar īstiem meistariem. Pēc tam sekoja dienests armijā, bet pēc atgriešanās uzreiz atkal atsāku spēlēt regbiju. Tā arī nospēlēju līdz 1995. gadam, kamēr vien pastāvēja RAF komanda.

- Par kādu numuru spēlējāt?

- Dažādās pozīcijās. Gan par 11. numuru, gan par sesto. Tad par hukeri, reizēm arī par astoto numuru. Regbijā 7 galvenokārt darbojos par hukeri.

- Kādas ir spilgtākās atmiņas no dalības Latvijas regbija 7 izlasē, kas 1993. gadā piedalījās Pasaules kausa izcīņā?

- Jāsāk jau ar 1992. gadu, kad sākām gatavoties papildu kvalifikācijas turnīram. Startējām Ukrainas atklātajās meistarsacīkstēs, kur izcīnījām otro vietu. Palīgā bija uzaicināts regbija 7 treneris Bobkovs. Viņš mums ilgi un pacietīgi skaidroja un mācīja, kas ir septiņnieks, un ar ko tas atšķiras no klasiskā regbija. Bija piesaistīts arī vieglatlētikas konsultants. Gatavojāmies divus mēnešus. Tad nāca kvalifikācijas turnīrs, kurā bez mums piedalījās Krievija, Gruzija un Lietuva. Gruziju mēs uzvarējām, arī Krieviju, un tad pret Lietuvu laukumā devās galvenokārt otrais sastāvs. Zaudējām, bet tas bija nesvarīgi. Protams, neaizmirstama bija spēle pret Krieviju. Vispirms viņi izvirzījās vadībā 5:0, tad Vladimirs Ņikonovs izlīdzināja rezultātu. Tad atkal piezemējums Krievijai - 5:10. Ritēja jau mača pēdējās sekundes, kad sekoja neaizmirstamais Armanda Višņevska piezemējums laukuma centrā, pēc kura Ņikonovs iesita realizāciju. Uzvara ar 12:10! Jāuzsver, ka tiesnesis no Īrijas spēli vadīja principiāli un neitrāli. Tad 1993. gadā nāca pats Pasaules kausa izcīņas turnīrs Edinburgā. Zaudējām gan visas spēles. Pret Japānu varējām nocīnīties labāk un varbūt pat uzvarēt, bet pret DĀR un Fidži vienkārši nebija variantu. Pietrūka pieredzes. Kad trenējāmies uz iesildīšanās laukuma, kanādieši palūdza mums uzspēlēt ar viņiem sparinga maču. Iznāca tīri līdzīga cīņa. Protams, jāpastāsta par lielisko sacensību atmosfēru. Stadionā spēles noraudzījās 50 līdz 70 tūkstoši līdzjutēju. Skaļi saucieni atskanēja pie katra veiksmīga tehniskā elementa, neatkarīgi kura komanda to veica. Sveikti tika ne tikai piezemējumi un precīzi realizācijas sitieni, bet arī tvērieni un sadursmes. Protams, tādā atmosfērā nebijām pieraduši spēlēt, bet tas bija patīkami un aizraujoši. Kā varējām, tā nospēlējām.

- Kas bija jūsu regbija elki jaunībā un tagad?

- Jaunībā man tādu īstu elku nemaz nebija. Bija vecākie komandas biedri, no kuriem varēja ņemt piemēru. RAF komandā tie bija Andris Bisiks, Pēteris Skukausks, Sergejs Hruļovs, Anatolijs Jakovļevs, Jānis Kaniņš, Vilnis Grigaļūns. Kad atvērās dzelzs priekškars, un mēs ieraudzījām pārējo pasauli mani ļoti piesaistīja Francijas izlase. Tieši kā komanda. Tad jau man bija 30 gadi un regbiju biju diezgan daudz nospēlējis.

- Kas, jūsuprāt, ir Latvijas labākais regbists?

- Vienu būs ļoti grūti nosaukt. Droši vien vecākā regbija paaudze, jo, ja viņi nebūtu, nebūtu arī mēs... Es nosaukšu piecus spēlētājus: Andris Bisiks, Jānis Kaniņš, Vladimirs Ņikonovs, Nikolajs Petjuņins, Demjans Zavadskis. Šo sarakstu varētu vēl turpināt.

- Vai Latvijas regbija 7 izlasei ir cerības kvalificēties Riodežaneiro olimpiskajām spēlēm?

- Gribētos jau, bet... Ja kāds regbijā 7 jau kopš 1993. gada tik mērķtiecīgi darbotos kā tagad to dara Jānis Zuments, tad varbūt. Ja reiz kaut ko varam pasaulē sasniegt, tad tikai septiņniekā. Klasiskajā regbijā mums vienkārši "nespīd".

- Kura komanda no pasaules grandiem jums simpatizē visvairāk?

- DĀR! Viņu kapteinis ir sestais numurs - cīņas spēlētājs, un no viņa es labprāt ņemtu piemēru. Vispār esmu ievērojis, ka, ja vienas komandas kapteinis ir no cīņas, bet otrai no sānu izspēles, tad pirmā parasti ir stiprāka.

- Vai domājat par to, kā savu pieredzi nodot jaunajai paaudzei?

- Kopš pagājušā gada decembra to jau daru. Dzīvoju Imantā, kur bāzējas Sporta klubs "Imanta". Šīs komandas treneris Normunds Bondars mani palūdza patrenēt meitenes. Tagad kopā ar viņām apgūstam cīņas elementus, rakus. Mācu viņām, kā pareizi spēlēt. Pagaidām gan darbojos bez jebkādām saistībām.

- Ar ko nodarbojaties tagad, kad pats vairs aktīvi nespēlējat regbiju?

- Esmu kamīnu meistars, podnieks. Mūrēju krāsnis, kamīnus, skursteņus un siltummūrus. Kamēr Latvijā ir ziema, mans amats ir diezgan pieprasīts.

- Cik zinu, brīvajā laikā esat kaislīgs makšķernieks?

- Jā, tas ir īsts hobijs! Aizraujos ar zemūdens makšķerēšanu. Bijušais regbists no "Komutatora" Vladimirs Rubanovičs mani "ievilka" šajā nodarbē un tā jau kopš 2000. gada ar to regulāri aizraujos.

- Un kādi ir jūsu rekordi?

- Esmu "nomedījis" vairāk nekā par metru lielu karpu. Ir bijušas līdakas pāri 10 kilogramiem. Vispār jau manā skatījumā zivs sākas ar kilogramu. Daudzi Latvijas regbisti aizraujas ar tradicionālo makšķerēšanu. Bet tagad vairāki jaunie arī ar zemūdens medībām. Aleksandrs Guļins, Kārlis Rozentāls, Aleksandrs Popovs. Rozentāls mani pat ir pārspējis - viņam "trāpījās" 15,9 kilogramus smaga līdaka.

- Vai esat mēģinājis piedalīties arī medībās?

- Jā, galvenokārt ziemā. Piedalos kā dzinējs. Pazīstams regbists Pēteris Skukausks mani uzaicināja, un tā es varu likt lietā savu fizisko sagatavotību.

- Kāds varētu būt jūsu novēlējums jaunajai regbija paaudzei?

- Teikšu tradicionālos vārdus - regbijs tas nav sporta veids, bet gan dzīvesveids. Bet sportistiem vienmēr ir vajadzīga motivācija. Tāpat vienmēr ir vajadzīga fiziskā sagatavotība. Jābūt arī raksturam. Vienmēr ir jācīnās, jācīnās par uzvaru. Vispār dzīvē jābūt tādam principam - kamēr es elpoju, es ceru!