Kā mēdz teikt - būtu smieklīgi, ja nebūtu tik bēdīgi. Izrādās, ka Latvijā uz vieniem svaru kausiem tiek likti tā sauktie lielie sporta veidi (ne tikai olimpiskie) un sporta veidi, kur sacensības (kaut arī sauktas par pasaules un Eiropas čempionātiem) risinās šaurā lokā un arī diezgan šauram skatītāju lokam (dažos pat ļoti šauram), turklāt panākumi tajos otrajos sporta veidos dažkārt pat tiek vērtēti augstāk...

Visi apmierināti nebūs nekad, kādam vienmēr liksies, ka cits nepelnīti novērtēts augstāk, bet viņš pats nepavisam nav novērtēts pelnīti. Pilnīga objektivitāte tamlīdzīgās naudas sadalēs laikam nemaz nav iespējama, taču veselajam saprātam gan laikam vajadzētu būt. Negrasos tagad izvērtēt un noteikt, kurš ir svarīgāks sporta veids un kurš nē vai - vēl jo vairāk - kādu nosodīt. Katrā valstī ir savas īpatnības, taču lielos vilcienos sporta veidu prioritātes un līdz ar to rezonanse, ko rada tajos gūtie panākumi, jau ir sen sastājušies "pa plauktiņiem". Ir lietas, kas arī bez lēmumiem un likumiem nav apstrīdamas - kā saka, dzīve visu ir salikusi pa vietām. Kaut kāda mistiski pilnīga vienlīdzība nav iespējama kaut vai tāpēc, ka visiem (gan indivīdiem, gan valstīm) ir dažādas spējas un iespējas, ka laika gaitā jau ir izkristalizējušies tā sauktie lielie sporta veidi (ar niansēm katrā atsevišķā valstī vai reģionā, kas arī ir tikai likumsakarīgi) un jābūt akli ietiepīgam lai ar putām uz lūpām mestos apstrīdēt realitāti.

Tieši tāpēc ir neizpratne par tiem, kas dalīja - pēc kādiem kritērijiem viņi to darīja un pēc kāda saprāta vadījās? Piemēram, Latvijas izlase karpu makšķerēšanā ir novērtēta daudz augstāk nekā ekipāžu motokrosa komanda, bet kāda "copmaņu" komandas dalībniece par otro vietu saņems vairāk nekā šķēpmetējs Zigismunds Sirmais par pasaules junioru rekordu un U20 Eiropas čempiona titulu, kaut kad šo panākumu rezonanse gan sporta pasaulē vispār, gan tieši Latvijā nav pat salīdzināma un pie tā neviens nav vainīgs, ka ir tik milzīga atšķirība. Tā ir realitāte, ar kuru jārēķinās. Ūdensmotosporta 4S klasē kāds puisis par uzvaru Pasaules kausa izcīņas kopvērtējumā saņems 1200 Ls un nav šaubu, ka viņš to ir pelnījis, taču kāpēc tādā gadījumā Martinam Dukuram par uzvaru Pasaules kausa kopvērtējumā skeletonā nepienākas nekas? Ja prēmiju dalītāji būtu vienkārši formāli birokrātiski sadalījuši naudu "uz galviņām" - tik un tik par to un to vietu neatkarīgi no sporta veida, tad par viņiem varētu tikai pasmīnēt, bet tā taču arī nav! Jau minēju Dukura piemēru, bet vēl ir brāļu Jāņa un Laura Daideru piemērs, kuri par pasaules vicečempionu titulu ekipāžu motokrosā, izrādās, nav pelnījuši neko. Varbūt, ka tā pat labāk nekā, piemēram, izmaksāt ekipāžu motokrosa komandai (sešiem sportistiem un septiņiem palīgiem) par otro vietu Nāciju motokrosā pa pazemojošiem 57 Ls katram... Eiropas labākā trenere vieglatlētikā aizvadītajā gadā Valentīna Eiduka prēmijā pelnījusi vien 450 Ls, kamēr ūdensmotosporta treneris - gandrīz trīs reizes vairāk.

Atkārtošos - runa nav par konkrētiem cipariem, bet gan par principiem, pēc kuriem Ministru kabineta piešķirtā nauda tika sadalīta. Vai tādi vispār pastāv? Laikam jau nē, jo - par ko tikai kārtējo reizi pārliecināmies - Latvijā nav reālas sporta vadības, valsts sporta politikas un stratēģijas (kas bez reālas sporta vadības nemaz nav iespējama). 

Ne jau makšķernieki vai vēl kādi, kam ticis vairāk nekā citiem, ir pie kaut kā vainīgi - viņi godam paveikuši savu darbu (makšķerēšanas sacensības, piemēram, nav ne tuvu tas pats, kas ar draugiem aizbraukt "uz copi" un atpūsties, ir jāiegulda darbs un jāpatērē daudz laika, lai pienācīgi sagatavotos un šajā gadījumā vārda tiešā nozīmē bez pūlēm zivtiņu no dīķa patiešām nav iespējams izvilkt) un lūguši prēmijas par paveikto. Neviena veikumu nevajag nonicināt, bet nevajag arī nevienu nepelnīti padarīt par izsmieklu citu jeb tā saukto lielo sporta veidu līdzjutēju acīs. Izcilnieku saraksts sportā ir 136 (simtu trīsdesmit sešās!) pozīcijās! Vai tas vien jau nav absurds?

Naudu nedalīja piecās minūtēs un to nedarīja kaut kāda slepena organizācija. Negribas ticēt, Latvijas Nacionālajā sporta padomē un Latvijas Sporta federāciju padomā (it īpaši) būtu tikai diletanti jeb cilvēki, kuriem par sportu ir tāda pati saprašana kā zaķim par ģeometriju. Taču nav arī aptverams, kā var uz vieniem svaru kausiem likt pilnīgi visus sporta veidus neatkarīgi no to rezonanses pasaulē un Latvijā. Vai varat kaut ko tamlīdzīgu iedomāties vēl kādā Eiropas valstī? Man tamlīdzīgi piemēri nav zināmi. Kamēr mums nebūs reālas sporta varas un vadības (kompetenta un autoritatīva sporta ministra ar tik pat kompetentu un cienījamu padomi, kam būs pilnvaras reāli lemt!), tikmēr darbosies princips "labāk kaut ko iedosim visiem" un tikmēr varēsim turpināt vien skumji pasmīnēt..