Oskars Melbārdis savas sportista gaitas sācis skolas laikā, mācījās Murjāņu sporta ģimnāzijā un nopietni nodarbojās ar desmitcīņu, tomēr traumu dēļ Oskaram vienu brīdi bija doma nopietno sportošanu mest pie malas un pievērsties kādas profesijas apgūšanai, taču liktenis bija lēmis savādāk un pavisam nejauši viņš, drauga pierunāts, nolēma piedalīties jauno bobslejistu atlasē.
Tā sākās Oskara ceļš bobsleja pasaulē – sākumā kā stūmējam, bet tagad kā pilotam, un kā izrādās, bijis viens brīdis, kad Oskars plānojis profesionālo sportu pamest pilnībā.
- Sāksim no pavisam svaigākajiem notikumiem. Nupat Vinterbergā Tu pārsteidzi gan visu Latviju, gan arī profesionālo bobsleja pasauli, divu dienu laikā gan divniekos, gan četriniekos izcīnot trešās vietas. Kādas emocijas tobrīd pārņēma Tevi?
- Vispirms gribu uzsvērt, ka gan divnieku, gan četrinieku ekipāžās bronzu izcīnījām kā ekipāžas - divniekos kopā ar Daumantu Dreiškenu, bet četriniekos kopā ar Helviju Lūsi, Arvi Vilkasti un Jāni Strengu. Tas ir būtiski, jo bez viņiem es to nebūtu paveicis. Taču runājot par abiem mačiem, joprojām domāju, ka divnieku sacensībās manā labā tomēr nospēlēja laika apstākļi. Protams, kopumā abi braucieni mums izdevās labi - vismaz priekš mana kā pilota pašreizējā profesionalitātes līmeņa. Tomēr, ja laika apstākļi todien Vinterbergā būtu palikuši tādi paši, kādos startējām mēs, tad divniekos mēs būtu palikuši ap desmito vietu, jo aiz manis startēja visi bobsleja grandi. Tā, ka joprojām uzskatu, ka divnieku sacensībās mums daļēji uzspīdēja veiksme jeb kā saka - bobsleja dievs bija mums labvēlīgs. Četriniekos bija savādāk - tajā dienā visiem bija vienādi braukšanas apstākļi un šajās sacīkstēs, uzskatu, labo rezultātu mums nodrošināja tieši mūsu mērķtiecība un cīņa līdz galam. Protams, nenoliegšu - gan es pats esmu gandarīts par sasniegto, gan arī treneris Sandis Prūsis uzslavēja.
- Tevis pilotētās ekipāžas pēdējo sacensību laikā gan Pasaules, gan Eiropas kausa izcīņas posmos ir uzstādījušas piecus starta rekordus. Vai tas ir tāds apzināts mērķis pirms starta, vai nejaušība?
- Šiem rekordiem nekāda speciāla gatavošanās nenotika. Kad tu izej uz starta, tu īpaši nedomā par to, ka vajadzētu uzstādīt kaut kādus rekordus, Galvenā doma ir pēc iespējas labāk un ātrāk nobraukt, sasniegt labu rezultātu. Manuprāt, šie rezultāti ir daudzo gadu visas komandas nopietna un neatlaidīga darba rezultāts.
- Tu līdz šai sezonai biji zināms kā bobu stūmējs. Kādi apstākļi Tevi pamudināja iemēģināt pilota vietu?
- Taisnība. Mans boba pilota stāžs pagaidām vēl ir skaitāms mēnešos. Vēl īsti nav pagājis gads, kopš esmu jau pastāvīgi pie boba stūres svirām. Patiesībā pirms Vankūveras Olimpiskajām spēlēm es vienu brīdi ļoti nopietni apsvēru - varbūt mest malā šo bobsleja lietu un pievērsties kam citam dzīvē. Atklāti sakot, es tajā brīdī pārdomāju, vai vispār neiet projām no profesionālā sporta, jo iekšēji bija sajūtas, ka viss iespējamais ir sasniegts un nekāda tālāka izaugsme man kā profesionālam sportistam nav saredzama... Tomēr intereses pēc izdomāju, ka jāpamēģina stūrēt bobu. Treneri neiebilda manai vēlmei, un es sēdos pie boba stūres svirām. Manus pirmos braucienus ievēroja Latvijas Bobsleja federācijas viceprezidents Zintis Ekmanis, kurš manī saredzēja perspektīvu, un uz nākamajiem treniņiem viņš pieaicināja manus braucienus pavērot Jāni Ķipuru un Māri Poikānu. Sākām mēģināt un rezultātā viss izvērtās daudz nopietnāk, nekā biju domājis.
- Profesionāļi novērtēja Tavu talantu?
- Kāds tur talants? (smaida) Esmu jau vēl tikai iesācējs pilota lomā. Taču ir skaidrs, ka nu esmu bobslejā uz ilgāku palikšanu. Teikšu godīgi - labi, ka pamēģināju pilotēt bobu, jo līdz ar to radās jaunas emocijas, jauni mērķi. Kā jau teicu, bija vienu brīdi nopietnas domas pamest aktīvo sportu.
- Un tagad Tavi mērķi ir augsti?
- Bez mērķiem neviens neko nevar sasniegt. Protams, es jau tagad uzreiz neceru uzvarēt Eiropas un Pasaules kausos. Tik lielas ambīcijas es uzreiz neizvirzu, bet tie ir mazie solīši, kurus tagad speru uz augšu.
- Starp citu - kuru bobu ir vieglāk vadīt - divnieku vai četrinieku?
- Nu ja mēs tā varam salīdzināt, tad divnieku bobs ir kā vieglā automašīna, bet četrinieks ir kā autobuss. Divniekos jau esmu iepraktizējies, bet četriniekam tomēr vajag lielāku pieredzi, jo tam ir cita inerce, cits ātrums trasē.
- Kā uz Tevi šobrīd sāk skatīties konkurenti? Vai sāk respektēt pēc Vinterbergas panākumiem?
- Skatieni jau ir dažādi, es teiktu mānīgi. Ir sportisti, kuri priecājas, atbalsta. Ir citu valstu sportisti, kuri pienāk un ar labiem vārdiem pauž atzinību par panākumiem, piemēram, vācieši, krievi. Bet ko šie cilvēki patiesībā domā, to ir grūti nojaust. Jo es jau tagad neapstāšos.. Turpināšu cīnīties un augt profesionāli.
- Savas sportista gaitas Tu sāki nevis kā bobslejists, bet vieglatlēts. Kā gadījās, ka tagad esi Latvijas labāko bobslejistu vidū?
- Mācījos Murjāņu sporta ģimnāzijā un nopietni nodarbojos ar desmitcīņu, taču dažādu traumu dēļ man sākās veselības problēmas, palielinājās svars un lielas nākotnes šajā sporta disciplīnā man nebija, ja nu vienīgi varbūt lodes grūšanā. Tad nu 10. - 11. klasē mācoties, sāku domāt - varbūt doties studēt kādā specialitātē, tomēr, godīgi sakot - nekāds lielais grāmatu tārps es neesmu, tomēr tobrīd bija doma, ka ir jāmācās. Taču tajā laikā viens mans draugs pastāstīja, ka ir izsludināta pieteikšanās potenciālajiem jaunajiem bobslejistiem. Sākotnēji es biju diezgan noraidošs, jo uzskatīju, ka šis sports nav priekš manis, bet tad - tajā rītā - izdomāju, kādēļ gan neaizbraukt un nepamēģināt. Testos piedalījās ap 30 puišu. Pirmie rezultāti man bija diezgan labi, un tad mani uzaicināja uz pirmo treniņnometni. Tas notika uzreiz pēc Turīnas Olimpiskajām spēlēm. Un tā es arī visus šos gadus - kopš 2006. gada - biju bobsleja izlasē kā pastāvīgs un stabils stūmējs - pie visiem trim pilotiem - Mihaila Arhipova, Edgara Maskalāna un Jāņa Miņina.
- Vai sportista ikdiena būtiski ietekmē Tavu privāto dzīvi?
- Bobslejs ir mans darbs. Un profesionālam sportistam lielāko dienas daļu aizņem treniņi. Ir dienas, kad treniņš notiek vienu reizi, bet citreiz - divas reizes dienā. Tad vēl treniņnometnes divu nedēļu garumā. Un protams - ziemas sezonā, kad notiek sacensības dažādās pasaules valstīs, ir visgrūtāk - faktiski visu ziemu esam prom no mājām. Sākumā tas bija ļoti grūti, bet tagad jau pierasts. Nenoliegšu - ir brīži, kad ļoti gribas mājās, pie savējiem. Ja sacensībās veicas un ir pozitīvas emocijas, tad viss ir kārtībā un ilgo prombūtni no mājām var paciest. Bet, kad neveicas, tad uznāk drūmākas domas un ļoti gribas mājās...
- Un kas ir tie iemesli, kas neļauj padoties?
- Atbildība. Nevar tā uzreiz visu pamest, ja pēkšņi kaut kas nesanāk. Ir jācenšas saprast kļūdas un nākamreiz izdarīt labāk! Savādāk vispār nav jēgas neko sākt, ja pie pirmajām grūtībām esi gatavs tā vienkārši padoties un mukt prom.
- Ko bobslejs ir devis Tev personīgi?
- Ļoti daudz! Agrāk bieži domāju - kāpēc man to darīt - gan citi izdarīs... Taču tagad attieksme pret dzīvi man ir būtiski mainījusies! Esmu ļoti daudz mācījies no komandas biedriem, un sevišķi no treneriem, kuri mums stāstījuši, kā tikuši galā ar dažādām dzīves situācijām. Un viena no būtiskākajām lietām - disciplīna! Arī tad, ja man no rīta nav jābūt kopīgajā treniņā, tik un tā no rītiem neguļu līdz desmitiem vai vienpadsmitiem. Laicīgi ceļos, diena man ir precīzi saplānota. Trenējos arī individuāli - man mājās ir trenažieris, ar kuru strādāju. Tāpat regulāri skrienu. Katrā gadījumā - dažādām dzīves situācijām esmu gatavs. Un mans mugurkauls ir pietiekami uztrenēts visdažādākajiem dzīves pārbaudījumiem.
- Pēc pēdējiem panākumiem nu esi kļuvis populārs ne tikai bobsleja fanu, bet arī visas Latvijas sabiedrības acīs - esi iekļuvis pat uz avīžu pirmajām lapām! Vai esi pieradis pie šādas uzmanības?
- Atklāti sakot, man nekad nav patikusi liela popularitāte. Bet tagad man nekas cits neatliek - jācenšas šo faktu nolikt pozīcijā, ka tas man nav slogs, jo pretējā gadījumā man tas var tikai kaitēt. Nenoliegšu - man tagad nes avīzes un rāda - redz, kur par tevi raksta! Taču es to šobrīd cenšos uztvert kā jaunu situāciju, bet ne kā slogu. Esmu reāls - kad esi zenītā, tad visi zvana, iztaujā, ja nokrīti zemāk, tad iestājas klusums... Bet mēs tāpat centīsimies sasniegt maksimālu rezultātu, cik spēsim, neatkarīgi no tā, cik populāri būsim.
- Kā pats jūti - ja kļūsi populārs, vai tas nevar mainīt Tavu ikdienu? Nekļūsi iedomīgs?
- Nenoliedzami, ja neesi tam gatavs, negaidīta popularitāte var būtiski mainīt ikdienu! Bet ir svarīgi būt reālam un necelt degunu gaisā, lai beigu beigās tas netraucētu pašam un komandai strādāt un sasniegt labus rezultātus! Katrā gadījumā šobrīd par sevi esmu pārliecināts, ka man tas neradīs problēmas. Esmu taču vienkāršs lauku džeks. Un šodien sev saku vienkārši - mieru, mieru! Galvenais ir dziļi elpot! (smej).
- Un kā ar komentāriem internetā? Vai ļoti pārdzīvo, ja Tevi pamatīgi noslāna par neveiksmi?
- Diemžēl vai par laimi - es tos nelasu! Visi tuvākie - radi, draugi, paziņas un īstenie atbalstītāji labi saprot, ka ir gan panākumi, gan neveiksmes. Un viņi nekritizē tevi tad, kad gadījusies pilnīga neveiksme. Taču diemžēl ir arī gudrinieki, kuri zina pat vairāk par bobsleja dieviem, taču realitātē vispār nenojauš, ko nozīmē iestumt un nobraukt ar bobu! Varbūt daudzi ironizē par lielu puiku braukšanu ar ragaviņām, tomēr es teikšu tā - man tas patīk un padodas. Un vienlaikus - tas ir nopietns darbs un atbildība. Bet kritiķiem es ieteiktu pašiem pamēģināt.
- Vai līdzjutēju atbalstu izjūti?
- Protams! Ir patīkami saņemt apsveikumus un laba vēlējumus, kad izdodas, un atbalstu tad, kad nav sanācis tik labi, kā cerēts. Un pastāvīgie un uzticamie atbalstītāji ir tie vislabākie. Kā piemēru minēšu to vīru, kurš ir mūsu pastāvīgais atbalstītājs jau gadiem - un tieši Vinterbergā. Viņš patiešām katru gadu brauc uz šīm sacīkstēm un ar Latvijas karogu rokās jūt līdzi mūsu panākumiem un neveiksmēm. Un par to viņam liels paldies!
- Sēžot vienā bobā, ir svarīga savstarpējā uzticēšanās. Vai komandā šī lieta ir stabila?
- Uzticēšanās ir ļoti svarīgs moments mūsu sportā. Pagājušajā sezonā, kad ar manis stūrēto bobu daudzas reizes kritām, divi no šobrīdējā manis pilotētā četrinieka stūmējiem krita līdz ar mani... Šajā sezonā es uzskatīju par svarīgu atgūt viņu uzticēšanos manai spējai noturēt bobu un neapgāzties. Jo būsim godīgi - ja stūmējs neuzticas pilotam, nekāds labais brauciens nesanāks... Tas ir milzīgs ātrums un nopietna sadarbība starp komandas biedriem. Un mazākā pieļautā kļūda var dārgi maksāt - gan kritienu (un dažreiz arī ļoti sāpīgu), gan vienkārši slikti izbrauktu trasi un zemāko rezultātu.
- Nu un ja es Tev tagad tā pavisam atklāti lūgtu pašam sevi novērtēt piecu ballu skalā. Cik Tu dotu sev un savai profesionalitātei?
- Vai ar komatiem drīkst? (smej). Ja drīkst, tad es sev lieku 2,5 balles! Jo ir daudz kas jau sasniegts, ir iemaņas un zināšanas. Taču vēl tikpat daudz vēl jāmācās un jāpaveic!
- Vai komandas biedri ir arī draugi?
- Būtu pārspīlēti teikts, ja mēs visi izlases bobslejisti visi kā viens būtu labākie draugi. Protams, es droši varu teikt, ka ir 2-3 vīri, ar kuriem kopā esmu tiešām piedzīvojis daudzas dzīves situācijas. Daudz kam izgājis cauri, un ceru, ka arī pēc daudziem gadiem mēs joprojām satiksimies un brauksim viens pie otra ciemos. Taču visi kopā mēs noteikti esam laba komanda, kuri viens uz otru paļaujas.
- Kas ir tavas autoritātes un galvenie vērtētāji?
- Nenoliegšu - vissvarīgākais man ir treneru viedoklis un vērtējums! Tas, ko viņi man pasaka, man ir ļoti būtiski, jo tas man ļauj izdarīt vajadzīgos secinājumus un saprast, kas jāmaina, ko jāmācās. Taču vienlaikus - ir patīkami dzirdēt apsveikumus arī no ģimenes, bez kuru atbalsta man būtu grūti.
- Vai ģimene Tavu nodarbošanos atbalsta? Nerosina mest visu pie malas?
- Protams, ģimenes sievietes pārdzīvo, jo bobslejs tomēr ir bīstams sporta veids, taču kopumā visi manējie atbalsta un pārdzīvo par manām neveiksmēm un priecājas par panākumiem - arī mana draudzene, kura ar sapratni izturas pret manu nodarbošanos un dzīvesveidu, rēķinoties, ka manas prombūtnes laikā viņai nākas uzņemties pilnībā visas rūpes par ikdienu. Un arī pieciest manu ikdienu tad, kad esmu mājās - daudzos treniņus. Un tieši tādēļ gribu pateikt paldies savai ģimenei par atbalstu, ko saņemu no viņiem.
- Kādi ir tuvākie plāni, kamēr būsi Latvijā pirms došanās uz nākamajiem mačiem?
- Došos ciemos pie vecākiem uz Valmieru, pavadīšu laiku ar draudzeni un...
treniņi - bez tā jau neiztikt!
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
