Eiropas futbola čempionāti: soli pa solim līdz EURO 2012  (3)

Finālturnīrs Polijā un Ukrainā risināsies līdz 1.jūlijam, kad arī uzzināsim jaunos Eiropas čempionus.

Eiropas čempionāts tiek rīkots kopš 1960.gada, trīs reizes par čempioniem kļuvuši Vācijas futbolisti, pa divām reizēm triumfējusi Francija un Spānija, kas ir pašreizējā kausa īpašniece.

Kas būs jaunā kausa ieguvēja uzzināsim pēc trīs nedēļām, bet portāls "Delfi" piedāvā ieskatīties, kādi bija iepriekšējie finālturnīri - skandāli, politika, boikoti, bet visam pāri Lielais futbols.

Par pirmajiem Eiropas čempioniem futbolā 1960.gadā kļuva PSRS izlase, kurai (vēlāk arī Krievijai) tas līdz šim ir vienīgais panākums vēsturē.

Pirmo turnīru aizvadīja tikai 17 Eiropas valstis, nespēlēja tādas valstis kā VFR (Rietumvācija), Itālija un Anglija. Turnīra notika pēc izslēgšanas spēļu principa, bet finālturnīrā iekļuva tikai četras valstis, no kurām izvēlējās vienu rīkotāju.

Ceturtdaļfinālā no spēlēšanas pret PSRS atteicās Spānija, kurā bija Fransisko Franko režīms. Līdz finālturnīram aizkļuva trīs komunisma valstis PSRS, Čehoslovākija un Dienvidslāvija, kā arī Francija, kas uzņēmās rīkot turnīru. Pusfinālā PSRS bez problēmām ar 3:0 apspēlēja Čehoslovākiju, bet Dienvidslāvija dramatiskā cīņā, divreiz atspēlējoties no divu vārtu deficīta, ar 5:4 pieveica Franciju. Spēlē par trešo vietu Čehoslovākija ar 2:0 uzvarēja emocijas pazaudējušo Franciju, bet finālā PSRS izlase, kuras līderis bija leģendārais vārtsargs Ļevs Jašins, pagarinājumā ar 2:1 pieveica Dienvidslāviju. Uzvaras vārtus septiņas minūtes pirms pagarinājuma beigām guva Viktors Poņedeļņiks.

Par otrajiem Eiropas čempioniem 1964.gadā kļuva Spānijas futbolisti, kuriem ģenerālis Franko tomēr ļāva cīnīties pret PSRS izlasi un politiskos principus bija nolicis malā.

Otrajā Eiropas čempionātā piedalījās jau 29 valstis, bet neiztika atkal bez politikas – Grieķija atteicās no spēlēšanas pret Albāniju. Atkal pēc izslēgšanas spēļu principa līdz finālčetriniekam aizkļuva PSRS, Spānija, Ungārija un lielāko pārsteigumu autore Dānija.

Finālturnīrā Spānijā pusfināla cīņās PSRS ar 3:0 uzvarēja dāņus, bet spāņi sīvā cīņā pagarinājumā ar 2:1 pieveica Ungāriju. Bronzas godalgas ieguva Ungārija, kas pagarinājumā guva divus vārtus un ar 3:1 pieveica Dāniju. Savukārt finālā Madridē pārpildītajā Santjago Bernabeu stadionā mājinieki uzvarēja ar 2:1, pateicoties Marselionju mača izskaņā gūtajiem vārtiem.

1968.gadā Itālijas futbola izlase atkārtoja pirms četriem gadiem paveikto spāņu sasniegumu – savu līdzjutēju priekšā itāļi kļuva par Eiropas čempioniem.

1968.gada Eiropas čempionāta finālturnīrs risinājās pēc iepriekšējā principa, tomēr kvalifikācijas sistēma bija izmainīta. Atlases sacensības uzsāka 31 komanda, kuras bija sadalītas astoņās grupās pa četrām komandām katrā (vienā trīs komandas). Grupas uzvarētāji iekļuva ceturtdaļfinālā, kuru uzvarētāji tika finālturnīrā.

Atlases "sijāšanu" izturēja Itālija, Anglija, PSRS un Dienvidslāvija, bet rīkošana tika uzticēta Itālijai.

Dramatisks un mūsdienām neparasts izvērtās pusfināls starp Itāliju un PSRS. Tā kā komandas ne pamatlaikā, ne pagarinājumā neguva vārtus, tad uzvarētāju noteica... ar monētas mešanu. PSRS kapteinis Alberts Šesterņovs šoreiz kļūdījās, un Itālija iekļuva finālā. Otrā pusfinālā Dienvidslāvija pēdējās minūtēs izrāva uzvaru 1:0 pār Angliju.

Spēlē par trešo vietu Anglija ar 2:0 pieveica PSRS un ieguva bronzu, bet Eiropas čempione nekļuva zināma uzreiz. Finālā pamatlaikā un pagarinājumā Itālija ar Dienvidslāviju cīnījās neizšķirti, bet šoreiz monēta netika mesta. Komandas atkal tikās pēc divām dienām, un šoreiz itāļi uzvarēja ar 2:0.

Beļģijai 1972.gadā neizdevās atkārtot mājinieku veiksmes stāstu, bet par Eiropas čempioni kļuva VFR (Rietumvācija), kuras sastāvā spīdēja Gerds Millers.

Tāpat kā 1968.gada Eiropas čempionāta kvalifikācijā, arī šoreiz bija līdzīgs formāts atlases sacensībās. Kvalifikāciju jau 1970.gadā uzsāka 32 komandas, kuras bija sadalītas astoņās grupās pa četrām komandām katrā. Grupas uzvarētāji iekļuva ceturtdaļfinālā, kuru uzvarētāji tika finālturnīrā.

Šoreiz "laimīgais četrinieks" bija šāds – Beļģija, Ungārija, PSRS un VFR. Pusfinālā Millers nepažēloja mājiniekus, guva divus vārtus un VFR ar 2:1 pieveica Beļģiju. Otrā pārī PSRS ar 1:0 uzvarēja Ungāriju.

Spēlē par trešo vietu Beļģija ar 2:1 pieveica Ungāriju un mājinieku līdzjutējiem par prieku ieguva bronzas godalgas. Savukārt finālā Millers turpināja uguņot, atkal guva divus vārtus, bet VFR ar 3:0 apspēlēja PSRS.

Četrās spēlēs komandas kopā guva 10 vārtus – četrus no tiem Millers, kurš uznāca uz futbola skatuves pirms diviem gadiem 1970.gada Pasaules kausa laikā.

Pirmo mazās jubilejas – piecu gadu – turnīru rīkoja Dienvidslāvija, bet VFR futbolistus (Rietumvāciju) no troņa gāza Čehoslovākija.

Tā bija pēdējā reize, kad finālturnīrā spēlēja četras komandas, jo jau pēc četriem gadiem – 1976.gadā – EURO spēlēja astoņas komandas. Turnīrs arī iegāja vēsturē kā vienīgais, kurā visās spēlēs uzvarētāja noteikšanai nepietika ar diviem puslaikiem – bija vai nu pagarinājumi, vai arī pēcspēles sitieni.

Kvalifikācijā atkal 32 komandas bija sadalītas astoņās grupās, tad ceturtdaļfinālā noskaidrojās visi četri finālturnīra dalībnieki – Nīderlande, Čehija, VFR (Rietumvācija) un Dienvidslāvija.

Pusfinālā Čehoslovākija guva divus vārtus pagarinājumā un ar 3:1 pieveica Nīderlandi, bet VFR finālā ieveda Dīters Millers – vācietis guva trīs vārtus (divus no tiem pagarinājumā) un VFR ar 4:2 uzvarēja Dienvidslāviju.

Spēle par trešo vietu izvērtās dramatiski un veiksmīgāki pagarinājumā ar 3:2 bija Nīderlandes futbolisti. Finālā VFR tikai pamatlaika pēdējās minūtēs paglābās no zaudējuma 2:2, taču Čehoslovākija nesalūza un uzvarēja pēcspēles sitienos ar 5:3.

Finālturnīrā pasaule uzzināja čehu futbolistu Antoņinu Paņenku, kurš kļuva slavens ar saviem soda sitieniem – čeham teicami padevās sieniņu apvedošie sitieni, daudzi bija kā planējoši sitieni un bumba burtiski pie pašiem vārtiem nokrita zemē, sarežģījot vārtsargiem darbu.

1980.gadā pirmo reizi Eiropas čempionātā spēlēja nevis četras, bet astoņas komandas. Pirmo reizi rīkotājiem (Itālija) nevajadzēja piedalīties kvalifikācijā, bet par pirmajiem divkārtējiem Eiropas čempioniem kļuva VFR futbolisti.

Kvalifikācijā 31 komanda bija sadalīta septiņās grupās. Atlases sacensības sākās jau 1978.gada maijā, bet visu septiņu grupu uzvarētāji, kas iekļuva finālturnīrā kļuva zināmi 1980.gada februārī.

Finālturnīrā komandas bija sadalītas divās grupās: A grupa – Čehoslovākija, VFR, Nīderlande, Grieķija; B grupa – Beļģija, Itālija, Anglija, Spānija. Pēc apļa turnīra izspēles grupu uzvarētāji Beļģija un VFR iekļuva finālā, bet par trešo vietu sacentās Čehoslovākija un Itālija. Bronzas godalgas ieguva Čehoslovākijas futbolisti, kuri ilgā pēcspēļu sitienu sērijā pieveica Itāliju (1:1 pamatlaiks un pagarinājums; 9:8 – pendeles). Savukārt finālā VFR, pateicoties Horsta Hrubeša diviem vārtiem, ar 2:1 pieveica Beļģiju. Hrubešs uzvaras vārtus guva pamatlaika 88.minūtē.

1980.gada finālturnīrs bija viens no sliktāk apmeklētajiem, jo itāļi pārsvarā gāja tikai uz savas izlases mačiem. Tāpat daudziem līdzjutējiem pie TV ekrāniem turnīrs paliks atmiņā pelēkās nokrāsās, jo dominēja aizsardzības futbols. EURO 1980 aizēnoja arī huligānisms, taču turnīrā uzplaiksnīja Vācijas jaunās zvaigznes Bernds Šusters, Hans Peters Brīgels, Horsts Hrubešs, Hansi Millers un Karls Haincs Rumenige. Par lielāko sensāciju kļuva uzbrūkošā futbola piekritēja Beļģiju, kuru finālā spēja apturēt tikai vācieši.

Francija, Francija, Francija – un vēl Mišels Platinī. Tāds bija 1984.gada finālturnīrs, kurā lielākā zvaigzne bija pašreizējais UEFA prezidents Platinī.

Atlases sacensībās šoreiz piedalījās 32 komandas, kuras bija sadalītas septiņās grupās. Kvalifikācijas turnīram cauri tika Beļģija, Portugāle, Dānija, Dienvidslāvija, Rumānija, VFR (Rietumvācija) un Spānija, kurām finālturnīrā piebiedrojās mājiniece Francija.

Atšķirībā no iepriekšējā turnīra, UEFA beidzot ieviesa skatītājiem pievilcīgu izspēles formātu. Pēc grupu turnīru divas labākās komandas iekļuva pusfinālā, tad sekoja fināls, bet spēle par trešo vietu tika atcelta "kā nevajadzīga un līdzjutējiem nepievilcīga".

Lai gan pirms turnīra bija bažas par drošību, tomēr EURO 1984 aizritēja bez lieliem huligānu incidentiem. Visu turnīru vēl patīkamāku radīja fantastiskie laika apstākļi, kas lutināja praktiski visos mačos.

Pēc priekšsacīkstēm no A grupas pusfinālā iekļuva Francija un Dānija, aiz sevis atstājot Beļģiju un Dienvidslāviju. No otras grupas cīņu turpināja Spānija un Portugāle, bet "aiz durvīm" palika Rumānija un VFR, kuras izstāšanās tika agri saniknoja vācu līdzjutējus.

Pirmais pusfināls starp Franciju un Portugāli tiek uzskatīts par vienu no aizraujošākiem mačiem visu Eiropas čempionāta finālturnīru vēsturē. Pamatlaikā uz Žana Fransuā Domerga gūtajiem vārtiem portugāļi atbildēja ar Žordao gūtajiem vārtiem. Pagarinājumā Žordao pārsteidzoši izvirzīja Portugāli vadībā, bet Domergs atkal izlīdzināja rezultātu. Brīdī, kad daudzi jau gatavojās pēcspēles sitienu sērijai, uz skatuves iznāca Platinī un minūti pirms pagarinājuma beigām izrāva Francijai uzvaru.

Lai gan mazāk skatāms, tomēr intrigas ziņā līdzvērtīgs bija otrs pusfināls, kurā Spānija pieveica Dāniju. Pamatlaiks un pagarinājums noslēdzās 1:1, bet "pendeļu" sērijā spāņi bija pārāki ar 5:4.

Finālā pārpildītajā Parīzes "Parc-des-Princes" stadionā francūži iepriecināja mājinieku līdzjutējus – Platinī un Bruno Bellone gūtie vārti atnesa "les bleus" pirmo titulu Eiropā.

VFR jeb Rietumvācija pirmo reizi ieguva tiesības rīkot Eiropas čempionātu, kuram gan vēl bija nelielas politiskas "pieskaņas". Bet sportiskajā laukumā dominēja zvaigžņotie "oranžie" jeb Nīderlandes izlase.

UEFA turpināja mīt ierasto taciņu, kvalifikācijā un finālturnīrā izspēles kārtība nemainīja. Atlasē 32 komandas bija sadalītas septiņās grupās, katras grupas uzvarētāja iekļuva finālturnīrā. Šoreiz laimīgie bija Dānija, Anglija, Itālija, Nīderlande, Īrija, Spānija un PSRS, bet kā rīkotāja piedalījās un atlasē nespēlēja VFR (Rietumvācija). Ārpusē palika tobrīd kausa īpašnieki Francijas futbolisti, kā arī vēl vairākas spēcīgas izlases, kurām daudzi prognozēja dalību finālturnīrā...

Lai nenokaitētu politisko atmosfēru, EURO 1988 organizatori nolēma, ka spēles nenotiks Berlīnē, kura bija sadalīta Austrumberlīnā un Rietumberlīnē. Tikmēr sportiskajā ziņā EURO 1988 paliks atmiņā kā viens no retajiem lielajiem turnīriem, kurā neviens futbolists nesaņēma sarkano kartiņu, nevienā spēlē nebija bezvārtu neizšķirta, bet izslēgšanas turnīrā visi mači beidzās pamatlaikā.

Pēc priekšsacīkstēm no A grupas pusfinālā iekļuva VFR un Itālija, "aiz borta" atstājot Spāniju un Dāniju. Savukārt B grupā PSRS un Nīderlande aiz sevis atstāja Īriju un Angliju, kas zaudēja visās trijās spēlēs.

Daudzu speciālistu gaidīto finālu starp Nīderlandi un Vāciju izjauca PSRS, kas savā grupā bija pirmā. Tādējādi "oranžie" ar Vāciju tikās jau pusfinālā. Lotārs Mateuss 55.minūtē realizēja "pendeli", taču Nīderlande bija tā, kas priecājās pēdējā. Ronalds Kūmans arī ar "pendeli" izlīdzināja rezultātu, bet 88.minūtē Marko van Bastens guva uzvaras vārtus.

Nīderlandes uzvaru nedaudz aizēnoja kapteiņa Kūmana uzvedība. Pēc uzvaras viņš vācu līdzjutēju priekšā noslaucījās no Olafa Tona saņemtajā Vācijas krekliņā. Kūmans gan vēlāk atvainojās ar šo gadījumu.

Otrā pusfināla pārī par pārsteigumu parūpējās PSRS futbolisti, kuri pieveica Itāliju. Divus mēnešus pirms EURO 1988 pārbaudes spēlē Itālija sagrāva PSRS izlasi ar 4:1, un bija galvenā pretendente uz vietu finālā. Tomēr Genādija Ļitovčenko un Oļega Protasova gūtie vārti deva PSRS izlasei uzvaru ar 2:0 un vietu finālā.

Finālā PSRS izlasei neizdevās turpināt pārsteigumu, jo Nīderlande bija labi mobilizējusies. Nīderlandei čempionu titulu atnesa Rūda Gullita un van Bastena gūtie vārti. Nīderlandei tas līdz šim ir arī vienīgais triumfs visos lielajos turnīros, lai gan allaž "oranžie" ir starp favorītiem.

Zviedrijā Eiropas čempionāts risinājās 1992.gadā. Šajā turnīrā sensacionālu uzvaru svinēja Dānijas valstsvienība, kura pat nepārvarēja kvalifikāciju un kurai nevajadzēja būt finālturnīrā.

Dānijas ceļš uz uzvaru Eiropas čempionātā sākās kvalifikācijas turnīrā, kurā 32 komandas tika sadalītās grupās pa septiņi (vienā sešas komandas). Turnīra organizatorei Zviedrijai čempionātā pievienojās Francija, Skotija, PSRS, Vācija, Nīderlande, Anglija un Dienvidslāvija. Dienvidslāvija 1992.gadā piedzīvoja savu sabrukumu un čempionātā nepiedalījās, līdz ar to turnīrā tās vietu ieņēma Dānija, kas kvalifikācijā savā apakšgrupa ieņēma otro vietu.

Sacensību grupu turnīrā Dānija izcīnīja vienu uzvaru, reizi nospēlēja neizšķirti un piedzīvoja zaudējumu, ieņemot otro vietu un aiz sevis atstājot Franciju un Angliju. A grupā uzvarēja Zviedrija, bet no B grupas pusfinālā iekļuva Nīderlande un Vācija, aiz svītras atstājot Skotiju un sabrukušās PSRS valstsvienību.

Pusfinālā Vācija ar 3:2 pārspēja Zviedriju, bet pēcspēles sitienu sērijā pieveica Nīderlandi. Finālā Dānija pārspēja arī Vāciju (2:0), sagādājot lielāko sensāciju Eiropas čempionātu vēsturē.

Par rezultatīvākajiem spēlētājiem ar trim vārtiem kļuva Hanriks Larsens no Dānijas, Karls-Haincs Riedls no Vācijas, Nīderlandes spēlētājs Deniss Bergkamps un Tomass Brolins no Zviedrijas.

Šis bija pēdējais Eiropas čempionāts, kurā piedalījās astoņas komandas, un tās 15 spēlēs kopā guva 32 vārtus (2,13 vidēji spēle). Mačus vidēji apmeklēja 28 627 cilvēki, bet kopējais apmeklējums bija 430 111 līdzjutēju.

1996.gada Eiropas čempionātā pirmo reizi piedalījās 16 valstsvienības. Tāpat tas bija pirmais turnīrs, kura nosaukumā tika izmantos vārds EURO. Šis turnīrs norisinājās tā sauktajā futbola dzimtenē Anglijā, bet par čempioniem kļuva Vācija.

Līdz ar komandu skaita palielināšanos, mainījās arī kvalifikācijas turnīra izspēle. 47 valstu izlases tika sadalītas astoņās grupās, kurās katra komanda ar katru pretinieku spēlēja savā laukumā un izbraukumā. Katras grupas uzvarētāja un sešas labākās otrās vietas ieguvējas automātiski iekļuva. Anglijai, kā rīkotājvalstij jau bija nodrošināta vieta sacensībās, un tai pēc kvalifikācijas turnīra pievienojās Dānija, Francija, Vācija, Itālija, Nīderlande, Portugāle, Rumānija, Skotija un Spānija. Pirmo reizi Eiropas čempionātā piedalījās Bulgārija, Šveice un Turcija, bet pēc Sociālistiskās Dienvidslāvijas sabrukšanas pirmo reizi šajā turnīrā startēja Horvātija, pirmo reizi pēc Čehoslovākijas sabrukšanas piedalījās arī Čehija, bet Krievijai tā bija debija pēc PSRS sabrukšanas.

Turnīra laikā Mančestrā notika teroristu uzbrukumi, tieši pirms Vācijas un Krievijas spēles "Old Trafford" stadionā. Līdz šim tas bijis pirmais un vienīgais terora akts Eiropas čempionāta norises pilsētā.

Apakšgrupu turnīrā pārsteigumus sagādāja Čehija un Horvātija, kuras savās debijās spēja iekļūt ceturtdaļfinālā. Horvādija D grupā aiz sevis atstāja 1992.gada čempionvienību Dāniju, bet aiz Čehijas palika Itālija.

Čehija turnīra laikā turpināja pārsteigt, iekļūstot finālā, bet Horvātiju ceturtdaļfinālā pārspēja Vācija. Tāpat pusfinālus sasniedza arī Anglija un Francija. Divos no četriem ceturtdaļfināliem uzvarētājs noskaidrojās pēcspēles sitienu sērijā. Tāpat arī abos pusfinālos bija nepieciešami pēcspēles sitieni – Vācijai pārspējot Angliju un Čehijai uzvarot Franciju. Arī finālā ar pamatlaiku nepietika, lai noskaidrotu čempionus, bet ar zelta vārtu palīdzību Olivers Bierhofs Vācijai nodrošināja trešo čempionu titulu. Spēlē Vācija uzvarēja ar rezultātu 2:1.

Par rezultatīvāko spēlētāju EURO 1996 turnīrā kļuva Alans Šīrers, kurš piecās spēlēs guva piecus vārtus, tuvākos sekotājus apsteidzot par diviem precīziem raidījumiem. Vērtīgākais spēlētājs šajās sacensībās bija Matiass Sammers.

31 Eiropas čempionāta spēlē komandas kopā guva 64 vārtus, vidēji mačā bumbu vārtos raidot 2,06 reizes. Tikmēr ļoti augsts bija spēļu apmeklējums un vidēji uz katru maču devās 41 166 skatītāji, kopā sasniedzot 1,28 miljonu lielu turnīra apmeklējumu.

2000.gadā Eiropas čempionātu pirmo reizi rīkoja divas valstis – Beļģija un Nīderlande, bet par čempioniem aizraujošā finālā kļuva Francija.

Kvalifikācijas turnīrā pirms čempionāta piedalījās 49 komandas, kuras tika sadalītas deviņās apakšgrupās. Katras grupas komandai ar pretiniecēm nācās sacensties savā laukumā un izbraukumā. Katras grupas uzvarētāji un labākās otro vietu ieguvējas iekļuva finālturnīrā. Šajā Eiropas čempionāta finālturnīrā piedalījās rīkotājvalstis Beļģija un Nīderlande, kā arī Čehija, Dānija, Anglija, Francija, Vācija, Itālija, Portugāle, Rumānija, Spānija, Zviedrija, Turcija, Dienvidslāvija, Norvēģija un Slovēnija. Pēdējām divām šī bija debija šajās sacensībās.

Grupu turnīrā vislielāko pārsteigumu sagādāja Portugāle un Rumānija, kas A grupā ieņēma attiecīgi pirmo un otro vietu, aiz sevis atstājot Angliju un Vāciju. Pārējās grupās lieli pārsteigumi vairs nebija, bet ceturtdaļfinālā Nīderlande pārliecinoši ar 6:1 uzvarēja Dienvidslāviju. Pusfinālos uzvarētāji netika noskaidroti pamatlaikā – Francija ar 2:1 pagarinājumā pārspēja Portugāli, bet Itālija pēcspēles sitienos ar 3:1 pieveica Nīderlandi. Arī finālā ar 90 minūtēm nepietika uzvarētāja noskaidrošanai, bet zelta vārtus Francijai guva Dāvids Trezegē. Francijai šis bija otrais Eiropas čempionu tituls.

Par rezultatīvākajiem spēlētājiem šajās sacensībās ar pieciem vārtiem kļuva Patriks Kluiverts no Nīderlandes un Savo Miloševičs no Dienvidslāvijas. Tikmēr četrus vārtus guva Portugāles izlases spēlētājs Nuno Gomešs. Tikmēr vērtīgākā spēlētāja balvu saņēma Francijas izlases līderis Zinedins Zidāns.

EURO 2000 31 spēlēs komandas guva 85 vārtus, kas ir 2,74 vārti vidēji spēlē. Savukārt vidēji katru spēli apmeklēja 36 220 skatītāji, bet kopējais čempionāta apmeklējums bija 1,12 miljoni.

12. Eiropas čempionāts 2004.gadā norisinājās Portugālē, un tas bija dažādu pārsteigumu pilns, bet Latvija iegāja vēsturē ar savu vēsturisko iekļūšanu finālturnīrā.

Kvalifikācijas turnīrā 50 komandas tika sadalītas desmit apakšgrupās, kurās katra komanda ar pretiniecēm tikās savā laukumā un izbraukumā. Grupas uzvarētāji automātiski nodrošināja vietu finālturnīrā, bet desmit grupu otrās vietas ieguvējas tikās kvalifikācijas spēlēs, kurās tika noskaidrotas atlikušās piecas turnīra dalībnieces. Vislielāko sensāciju kvalifikācijas turnīrā sagādāja Latvijas izlase, kas savā grupā izcīnīja otro vietu, bet kvalifikācijas spēlēs divu spēļu summā ar 3:2 pārspēja Turciju, izcīnot vietu savā pirmā Eiropas čempionātā.

Bez Latvijas finālturnīrā iekļuva arī Francija, Zviedrija, Čehija, Itālija, Spānija, Anglija, Vācija, Nīderlande, Horvātija, Dānija, Krievija, Bulgārija, Šveice, Grieķija, kā arī mājiniece Portugāle.

Pirmie pārsteigumi bija jau grupu turnīrā, kad no tā ceturtdaļfinālā nespēja iekļūt vieni no favorītiem Spānija, Itālija un Vācija, kurai punktus atņēma arī Latvija. Ceturtdaļfinālā vēlākie čempioni Grieķija izslēdza Franciju. Pirmo reizi Eiropas čempionātu vēsturē finālā piedalījās tās pašas komandas, kas spēlēja atklāšanas mačā – Portugāle un Grieķija. Mājiniece Portugāle piedzīvoja zaudējumus abos šajos mačos un par čempioniem tika kronēti grieķi, kuri finālā bija pārāki ar 1:0. Grieķija šī turnīra sešās spēlēs kopā guva septiņus vārtus, piecās no spēlēm bumbu vārtos raidot vienu reizi.

Latvija Eiropas čempionātā D grupā trīs spēlēs izcīnīja vienu punktu, bet valstsvienības vienīgos vārtus zaudējumā pret Čehiju (1:2) guva Māris Verpakovskis.

Par turnīra rezultatīvāko spēlētāju kļuva Čehijas izlases futbolists Milans Barošs, kurš piecās spēlēs guva piecus vārtus. Ar četriem precīziem raidījumiem izcēlās Rūds van Nistelrojs no Nīderlandes un Veins Rūnijs no Anglijas. Savukārt par labāko spēlētāju eksperti atzina Teodorosu Zagoraki no Grieķijas valstsvienības.

31 Eiropas čempionāta spēlē kopā tika gūti 77 vārti, vidēji mačā komandām gūstot 2,48 vārtus.

2008.gada Eiropas futbola čempionāts norisinājās Austrijā un Šveicē. Abas valstis pirmo reizi rīkoja prestižās futbola sacensībās un tajās otro reizi vēsturē uzvarēja Spānijas izlase.

2008.gada Eiropas čempionāta kvalifikācijas turnīra sistēma tika izmainīta. Tajā piedalījās 51 komanda, kuras bija sadalītas septiņās grupās pa septiņām komandām katrā (divās astoņas komandas). Katras grupas pirmo divu vietu ieguvējas automātiski iekļuva finālturnīrā, līdz ar to vairs nebija kvalifikācijas spēļu. Eiropas čempionāta finālturnīrā iekļuva Polija, Portugāle, Itālija, Francija, Grieķija, Turcija, Čehija, Vācija, Horvātija, Krievija, Spānija, Zviedrija un Rumānija un Nīderlande. Tā kā Austrija un Šveice bija rīkotājvalstis, to valstsvienības jau bija nodrošinājušas vietu finālturnīrā.

Spānijas izlase šajā turnīrā uzvarēja visās sešās spēlēs, un trijās izslēgšanas spēlēs tā pamatlaikā savus vārtus nosargāja neskartus. Šī bija pirmā reize kopš 1996.gada, kad kāda komanda izcīnīja uzvaras visās spēlēs. Iepriekšējo reizi to paveica Vācija. Finālā spāņi ar rezultātu 1:0 pārspēja tieši Vāciju, uzvaras vārtus gūstot Fernando Torresam.

Vislielāko fiasko čempionātā piedzīvoja 2004.gada Eiropas čempioni Grieķija, kas ne tikai nespēja izkļūt no savas apakšgrupas, bet neizcīnīja ne vienu uzvaru un guva tikai vienus vārtus trīs spēlēs. Kopā EURO 2008 turnīrā 31 spēlēs visas komandas guva 77 vārtus, tikpat cik iepriekšējā čempionātā.

Par šī Eiropas čempionāta rezultatīvāko spēlētāju kļuva spānis Davids Vilja, kurš sešās spēlēs guva četrus vārtus. Trīs no šiem vārtiem viņš guva D grupas spēlē, kurā Spānija ar 4-1 uzvarēja Krieviju. Pa trim vārtiem turnīrā guva Lukašs Podoļskis (Vācija), Romāns Pavļičenko (Krievija), Hakans Jakins (Turcija) un Semihs Sentrūks (Turcija). Savukārt par labāko spēlētāju ekspertu un līdzjutēju apvienotajā balsojumā atzina Spānijas pussargu Ksavi Ernandesu.

Šis Eiropas čempionāts kļuva zīmīgs arī ar to, ka tajā uzvarētājiem vairs netika pasniegta tradicionālā trofeja, bet gan pavisam jauna un moderna. Tradicionālo trofeju pasniedza kopš 1960.gada.