Foto: Zigismunds Zālmanis (NIKON)
Īrijas regbija izlase sestdien pēdējās kārtas satriecošā trillerī otro gadu pēc kārtas triumfēja 2015. gada Sešu nāciju kausa izcīņā, uzvarētājam noskaidrojoties tikai ar pēdējās spēles finālsvilpi. Iespējams, visaizraujošākais Eiropas regbija elites turnīra noslēgums ievērojami saasinājis intrigu rudenī gaidāmajā Pasaules kausa izcīņā Anglijā.

Turnīra tabula pirms pēdējās kārtas solīja interesantus pavērsienus, taču diez vai kāds varēja iedomāties trilleri, par ko pārvērtīsies katra spēle. Trijām izlasēm – Anglijai, Īrijai un Velsai bija pa 6 punktiem, un uzvarētāja likteni izšķirtu gūto un zaudēto punktu attiecība - tobrīd Anglijai bija +37, Īrijai +33 un Velsai +12. Teorētiskas izredzes bija arī Francijai (4 punkti un +22), taču tai būtu ne tikai jāuzvar Anglija ar vismaz 11 punktu pārsvaru, bet arī jācer uz Velsas un Īrijas zaudējumiem. Turklāt iespējamā situācijā, kad divām vai vairākām izlasēm būtu vienāda gūto un zaudēto punktu attiecība, nākamais kritērijs būtu visā turnīrā gūto piezemējumu skaits, un pirms pēdējās kārtas Anglija bija pārliecinošā vadībā ar 11 piezemējumiem, kamēr Velsai un Īrijai attiecīgi tikai 5 un 4 piezemējumi – tas nozīmēja, ka gan velsiešiem, gan īriem bija jācenšas panākt labāku punktu attiecību par angļiem.

Pirmajā spēlē Velsa ar 61:20 (14:13) Romā sagādāja rekordsmagu sakāvi Itālijai. Lai būtu teorētiskas cerības uzvarēt turnīrā, Velsai bija jāuzvar ar vismaz 26 punktu pārsvaru, taču pirmajā puslaikā nekas neliecināja par velsiešu iespējām – tieši otrādi, labāk spēlēja Itālija, kurai vajadzēja atgūt pašcieņu pēc 0:29 savā laukumā pret Franciju. Jau 1. minūtē itāļu desmitais numurs, naturalizētais jaunzēlandietis Kelijs Haimona ar soda sitienu izvirzīja vadībā mājiniekus (3:0). 7. minūtē Velsas fulbeks Lī Hāfpenijs izlīdzināja rezultātu (3:3), taču 11. minūtē traumēto Haimonu nomainījušais Lučāno Orkera atjaunoja mājinieku pārsvaru (6:3). Puslaika vidū šķita, ka Velsa ir pārņēmusi iniciatīvu – vispirms Hāfpenijs ar soda sitienu, bet 19. minūtē Džeimijs Robertss ar piezemējumu panāca 11:6, taču 25. minūtē Džovanbatista Venditi ar piezemējumu vēlreiz atguva Itālijas vadību (13:11). Vēl ļaunāk – drīz sadursmē nopietnu galvas savainojumu guva Hāfpenijs, tādējādi Velsa palika bez galvenā soda sitienu izpildītāja. Puslaika pēdējā minūtē Velsas desmitais numurs Dans Bigars ar soda sitienu atjaunoja Velsas pārsvaru (14:13), taču Velsas uzdevums bija kļuvis daudz grūtāks – pagājusi puse spēles, taču no nepieciešamā vismaz 26 punktu pārsvara izcīnīts nieka viens.

Pat vislielākie velsiešu optimisti nevarēja iedomāties, kas notiks nākamajās 40 minūtēs. Var tikai minēt, kādus piparotus vārdus saviem audzēkņiem ģērbtuvē veltīja jaunzēlandietis Vorens Gatlands, taču laukumā iznāca satracinātu vēršu bars, kas burtiski sabradāja pretiniekus. Sakāvi 46. minūtē ievadīja Līems Viljamss (21:13), pēc tam desmit minūšu laikā Džordžs Norts guva hat-trick (42:13), 66. minūtē Rīzs Vebs (47:13), 69. minūtē kapteinis Sems Vorbērtons (54:13), bet 73. minūtē Skots Viljamss panāca jau 61:13 – tādējādi pusstundas laikā angļi un īri no komforta zonas nokļuva pamatīgās sprukās, jo abiem nu vajadzētu uzvarēt ar milzīgu pārsvaru.

Velsa turpināja kontrolēt situāciju laukumā, taču dažas minūtes pirms spēles beigām Garets Deiviss nespēja novaldīt bumbu pēc pretinieka piespēles pārtveršanas, kas viņam ļautu netraucēti ienest komandas devīto piezemējumu un praktiski nodrošināt Velsas ceturto triumfu Gatlanda vadības 8 gados, jo Anglijai vajadzētu uzvarēt ar 30, bet Īrijai – pat ar 34 punktu pārsvaru. Ko nespēja Deiviss, to spēles pēdējā minūtē spēja Leonardo Sarto, kurš noslēdza ātru Itālijas pretuzbrukumu (61:20) un izdarīja milzīgu pakalpojumu Velsas konkurentiem. Pēc šīs spēles Francijai zuda cerības uz uzvaru turnīrā, bet atlikušo pretendentu punktu attiecība bija Velsa +53, Anglija +37 un Īrija +33. Jāpiebilst, ka pēc spēles Itālijas treneris Žaks Brunels paziņoja, ka nespēj izskaidrot savas komandas pēkšņo saplīšanu, taču nepieciešams izmeklēt notikušo.

Kopš 1994. gada Velsa un Itālija tikušās 22 reizes, Velsa uzvarējusi 19 spēlēs, Itālija – 2 spēlēs, bet vienreiz fiksēts neizšķirts.

Nākamajā spēlē Īrija Edinburgā ar 40:10 (20:10) sakāva Skotiju. Pirms spēles īru līdzjutēju garastāvoklis bija ievērojami uzlabojies pēc 14 punktu vērtā pavērsiena Velsas spēles pēdējā minūtē – nu Īrijai bija nepieciešama uzvara ar jau reālistisku 21 punkta pārsvaru. Uzdevumu sarežģīja tas, ka skoti savā laukumā nemēdz būt jēriņi, un iepriekšējā vizītē Edinburgā Īrija zaudēja. Atšķirībā no Velsas, kas īstos apgriezienus iedarbināja tikai otrajā puslaikā, Īrija uzreiz ķērās vērsim pie ragiem, un neatdeva iniciatīvu līdz spēles beigām. Jau 4. minūtē Īrijas kapteinis Pols O’Konels ar piezemējumu noslēdza īru ofensīvu (7:0), bet 9. minūtē īru desmitais numurs Džonijs Sekstons ar soda sitienu panāca 10:0. Kaut gan 17. minūtē skotu desmitais numurs Gregs Leidlo samazināja rezultāta starpību (10:3), 24. minūtē īru flankers Šons O’Braiens apliecināja viesu nopietnos nolūkus (17:3).

Velsas līdzjutēju cerībām nelielu pamatu deva Fina Rasela piezemējums 30. minūtē (17:10), taču tām nebija lemts piepildīties – turpmāk Īrija vairs neatdeva kontroli pār notiekošo laukumā. Vispirms Sekstons ar diviem soda sitieniem panāca (23:10), bet 49. minūtē Džareds Peins neitralizēja Velsas pārsvaru (30:10). 61. minūtē Sekstons ar kārtējo soda sitienu turnīra tabulas vadībā izvirzīja Īriju (33:10), bet 71. minūtē O’Braiena otrais piezemējums nodrošināja Īrijai 10 punktu pārsvaru pār Velsu. 75. minūtē šķita, ka Skotija ar Stjuarta Hoga piezemējumu ir atjaunojusi intrigu, taču video atkārtojumā bija redzams, ka īru aizsarga spēka paņēmienā skots izlaida bumbu no rokām. Spēles pēdējā minūtē Īrija netrāpīja soda sitienu, ļaujot vieglāk uzelpot Anglijas līdzjutējiem, taču tik un tā Īrija kļuva par galveno pretendenti uz uzvaru turnīrā, bet Anglijai bija jāuzvar ar 26 punktu pārsvaru.

Kopš 1877. gada Īrija un Skotija tikušās 130 reizes, Īrija uzvarējusi 59 spēlēs, Skotija – 66, bet 5 reizes fiksēts neizšķirts.

Pēdējā spēlē Anglija Tvikenemā ar 55:35 (27:15) īstā trillerī uzvarēja Franciju, taču nedaudz pietrūka, lai apsteigtu Īriju. Anglijas uzdevums bija ļoti grūts: kaut gan angļiem savulaik ir izdevies pārspēt frančus ar 26 vai vairāk punktu pārsvaru, un Francija ir bēdīgi slavena ar savu neprognozējamību, šogad Francija aizsardzībā darbojas atzīstami un ļāvusi pretiniekiem visā turnīrā gūt tikai divus piezemējumus. Angļu līdzjutēji cerēja, ka franči pēdējā spēlē izrādīsies tikpat viegli demoralizējami kā itāļi un skoti, ņemot vērā zudušās cerības uz uzvaru turnīrā, tomēr ne velti Anglijas un Francijas divcīņai jau daudzus gadu desmitus presē ir apzīmējums „Le Crunch”, kas apliecina īpašus savstarpējos rēķinus.

Spēle sākās ar īstu sprādzienu – Anglija jau 2. minūtē ar Bena Jangsa piezemējumu lika īru līdzjutējiem sākt nepatīkami iejusties velsiešu ādā (7:0). Pretēji skotiem un itāļiem, kas pretinieka zibenskara rezultātā ātri pacēla balto karogu, franči atguvās un dažu minūšu laikā desmitais numurs Žils Plisons ar soda sitienu, bet Sebastjēns Tilū-Bords un naturalizētais Fidži spēlētājs Noa Nakaitaci ar piezemējumiem apklusināja tribīnes (7:15). Franču pārsvars varēja būt vēl lielāks, taču Plisonam nevedās ar soda sitienu realizāciju. Tik un tā Anglijas situācija bija katastrofāla – atlikušās stundas laikā bija jālauž spēles gaita un jāuzvar ar 36 punktu pārsvaru, kamēr īri jau sāka domāt par šampanieša pudeļu atkorķēšanu.

Tomēr īstā drāma tikai sākās. Līdz puslaika beigām Entonijs Vatsons un vēlreiz Bens Jangss ar piezemējumiem, kā arī desmitais numurs Džordžs Fords ar diviem soda sitieniem panāca cerīgo 27:15. Tādējādi Anglijai bija pusceļā līdz titulam, bet īriem atkal bija jāsāk nervozēt, vai franči nesaplīsīs tikpat pazemojoši kā itāļi.

Otrā puslaika pirmajām minūtēm bija jāsniedz atbilde par franču pašcieņu, un jau 42. minūtē Maksims Mermozs ar piezemējumu uzlēja aukstu dušu līdzjutējiem tribīnēs (27:22). Angļi nedomāja nolaist rokas, un Džordžs Fords 46. minūtē atjaunoja līdzšinējo pārsvaru (34:22). 51. minūtē naturalizētais dienvidāfrikānis Rorijs Kokots ar soda sitienu samazināja rezultāta starpību (34:25), bet 53. minūtē Džeks Nauels jau lika pārpildītajām tribīnēm gavilēt triumfa priekšnojautās – 41:25, un Anglijai vajadzēja vien nieka desmit punktus.

56. minūtē kārtējā Anglijas uzbrukuma laikā Džeimss Haskels ar kāju paklupināja pretinieku, un viens no pasaules labākajiem tiesnešiem, velsietis Naidžels Ouenss viņu noraidīja uz 10 minūtēm. Haskela pārkāpums izrādījās liktenīgs Anglijas ambīcijām – 62. minūtē Vensāns Debatī ar piezemējumu atkal padarīja angļu uzdevumu par gandrīz neiespējamu (41:30). Tomēr īstā amerikāņu kalniņu garā Bilijs Vunipola jau pēc minūtes atjaunoja intrigu (48:30), bet 68. minūtē Benžamēns Kezērs šķietami atkal apraka mājiniekus (48:35) – atlikušajās 12 minūtēs Anglijai bija jāgūst 13 punkti, pašiem nezaudējot nevienu. Ņemot vērā angļu netipiski cauro aizsardzību, faktiski neiespējamā misija.

Taču neprātīgā diena nebūtu pilnīga bez kārtējā sižeta pavērsiena. 74. minūtē Nauels guva savu otro piezemējumu (55:35), tādējādi atlikušajās sešas minūtēs Anglijai pietiktu ar vienu realizētu piezemējumu, lai turnīrs noslēgtos visneiedomājamākā veidā. Pēdējās minūtes aizritēja vētrainos Anglijas uzbrukumos, kamēr īri nervozi grauza nagus. 79. minūtē angļi nopelnīja soda sitienu, ko Fords raidīja stūrī pie franču ieskaites laukuma, un angļi pēc vinnēta iemetiena no sānu līnijas sāka lēnām virzīties uz franču ieskaites laukumu. Franči izturēja angļu tarānu un nopelnīja soda sitienu, kas faktiski nozīmēja spēles beigas un svētkus Īrijā.

Franči gan nebūtu franči, ja nesāktu rīkoties neprātīgi. Tā vietā, lai uzreiz izsistu bumbu ārpus laukuma, franči sāka kombinēt pie savas ieskaites līnijas un angļi gandrīz atņēma viņiem bumbu. Pēc pilnīgi neloģiskas minūtes Kokots beidzot izsita bumbu tribīnēs, un Īrija varēja sākt līksmot, bet Anglija aplaudēt saviem spēlētājiem, kuri gandrīz veica neiespējamo.

Kopš 1906. gada Anglija un Francija tikušās 99 reizes, Anglija uzvarējusi 54 spēlēs, Francija – 38. bet 7 reizes fiksēts neizšķirts.

Tādējādi Īrija pirmo reizi kopš 1949. gada spējusi aizstāvēt Sešu nāciju kausu, bet jaunzēlandietis Džo Šmits Īrijā kļuvis par īstu nacionālo varoni.

Līdz ar to Īrija, Anglija un Velsa pasaules rangu tabulā nedaudz pietuvojušās līderēm Jaunzēlandei un Dienvidāfrikai, bet Austrālija noslīdējusi uz visu laiku zemāko – sesto vietu, tādējādi gaidāmajā Pasaules kausa izcīņas „nāves grupā” Austrālija ir zem abām galvenajām sāncensēm Anglijas un Velsas. Pērn Austrālija zaudēja Anglijai (17:26), bet Kārdifā pārspēja Velsu (33:28), sagādājot velsiešiem desmito zaudējumu pēc kārtas savstarpējās spēlēs. Austrālija ar Angliju spēlēs 3. oktobrī, bet ar Velsu – pēdējā grupas spēlē 10. oktobrī.

Sešu nāciju kausa izcīņā visbiežāk triumfējušas Anglija un Velsa - pa 26 uzvarām (Anglijai 12 "Grand Slam", pēdējais 2003. gadā, bet Velsai - 11, pēdējais 2012. gadā), tām seko Francija - 17 uzvaras (9 "Grand Slam", pēdējais 2010. gadā), Skotija - 14 uzvaras (3 "Grand Slam", pēdējais 1990. gadā), Īrija - 13 uzvaras (2 "Grand Slam", pēdējais 2009. gadā), bet Itālija nekad nav uzvarējusi.

Sešu nāciju kausa izcīņa ir ikgadējais Eiropas regbija elites turnīrs kopš 1883. gada. Sākotnēji tajā piedalījās vien Britu salu izlases Anglija, Velsa, Skotija un Īrija, līdz 1910. gadā pievienojās Francija. 1931. gadā Francija tika izslēgta no toreizējā Piecu nāciju turnīra sakarā ar baumām par profesionāļu izmantošanu. 1947. gadā Francija tika atkal uzņemta, un kopš tā laika ir pastāvīga turnīra dalībniece. 2000. gadā tika uzņemta Itālija, un turnīrs tika pārdēvēts par Sešu nāciju kausa izcīņu.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!