Lielākā īpatnība ir viena no olimpisko spēļu vērtībām – olimpiskā uguns. Sportisti ikdienā uguni redz tikai pa televizoru (vienā no TV kanāliem 24 stundas diennaktī rāda olimpisko uguni), bet nevienā no sporta arēnām tā neatrodas. Pat tuvumā. Vai olimpiskajā parkā, kā bija Sočos. Tādu necieņu pret vienu no olimpiskajām vērtībām neatceras pieredzes bagātākie kolēģi. Pēc atklāšanas olimpiskā uguns nebija manāma ne kādā no diviem stadioniem ("Maracana" vai olimpiskajā), ne olimpiskajā parkā, kur notiek lielākā daļa sacensību un kur ir liela cilvēku plūsma. Izrādās, olimpiskā uguns novietota Rio ostas rajonā, kas nav nemaz tik drošs. Turklāt klātienē olimpiskā uguns ir ļoti maziņa un ne ar ko īpašu neizceļas.
Savukārt olimpiskajā ciematā sportisti neilgi pēc ievākšanās saskārās ar pirmajām īpatnībām, kas mēdz notikt vēl joprojām. Piemēram, kādā numuriņā sportists vannas istabā atvēris krānu pie izlietnes, bet tajā brīdī sākusi tecēt duša. Tikmēr citā istabiņā pēc gaismas slēdža nospiešanas nez kāpēc atskanējis durvju zvans.
Citā istabiņā bijušas sanitārā mezgla problēmas, kuru novēršanai bijis nepieciešams izsaukt meistaru. Kad prasmīgo roku vīrs savu darbu paveicis, vannas istaba palikusi piedrazota un nesakopta. Kad par to norādīts, viesnīcas apkalpojošais personāls laipni teicis, ka steidzami to izdarīs. Divas dienas tā arī nekas nav uzkopts.
Kā teica Latvijas delegācijas vadītājs Žoržs Tikmers, vienu dienu, braucot liftā, kompānijā bijis santehniķis ar jaunu podu. Tikmers viegli uzelpojis, kad santehniķis nav devies uz Latvijas stāvu.
Neilgi pēc atklāšanas sportistiem bijuši gadījumi, kad numuriņos esot aizdambējusies tualete. Par sanitārā mezgla problēmām nākas dzirdēt gandrīz katru dienu, jo dažiem žurnālistiem pēkšņi dušā esot bijis notekūdens. Istabiņās novietotās galda lampas nav iespējams izmantot, jo tuvumā nekur nav rozetes. Turpretī viena no rozetēm atrodas tuvu griestiem netālu no aizkaru stangas, kas raisa smīnu daudzos.
Latvijas delegācijas sportistus pirmajā dienā uztraukuši garnadži, jo apzagta pretējā mājā esošā Dānijas komanda. Mediju darba vietās no garnadžiem cietušas vairākas fotoaģentūras, kuras palikušas bez galvenajiem darba "ieročiem" – fotokamerām. Savukārt mediju ciematā negaidīti viesi apmeklējuši dažas istabiņas, kas atrodas pirmajā stāvā. Par laimi, Latvijas delegācija vai žurnālisti olimpiādes laikā no zagļiem necieta.
Viens no negaidītākajiem pārsteigumiem žurnālistiem bija pludmales volejbola arēnā. Ierodoties uz spēli, jāvelk slēgta tipa apavi, jo pludmales čībās vai sandalēs ieeja ir liegta. Tāds "dress code" jāievēro bez izņēmuma visiem.
Kārtojot akreditācijas anketas, rīkotājiem vajadzēja iekļaut punktu par portugāļu valodas nepieciešamību. Nekur nebija norādīts, ka žurnālistiem vēlams pirms Rio spēlēm iemācīties portugāļu valodu. Jo šeit ir maz darbinieku, kuri palīdzētu un izskaidrotu dažādus jautājumus angļu valodā.
Īpašas prasmes žurnālistiem bija nepieciešamas pirmajās dienās, lai iejustos olimpiskajā gaisotnē un saprastu, kā strādāt, kurp doties. Lielākie ieguvēji noteikti bija tie, kuri pārzina portugāļu valodu. Jau pie akreditāciju saņemšanas retais mācēja kaut dažus vārdus angliski, bet mediju autobusu satiksmes centrālē sazināšanās pārsvarā notiek ar žestiem. Ja, protams, ir ar ko sazināties, izņemot kolēģus žurnālistus.
Autobusi vispār ir pārbaudījums masu medijiem. Šoferi neviens nemāk pamatvārdus angļu valodā un brīžiem šķiet, ka viņi pat nezina, uz kurieni brauc. Viņiem pateikta laikam adrese, bet sporta veidu, kas tur notiek, nemāk teikt. Jābilst, ka autobusos no pirmajām dienām žurnālisti brauc jakās, jo kondicionieri pūš nežēlīgi aukstu gaisu. Autobusos uzstādīta temperatūra +16 grādi, bet ārā brīžiem ir divreiz augstāka temperatūra. Būsim labi norūdījušies.
Maratona skrējēja Jeļena Prokopčuka pēc finiša arī bija pikta uz rīkotājiem, jo izrādās sportisti, braucot uz starta vietu, iekļuvuši sastrēgumā uz kādām 30-40 minūtēm. Sportistiem šajā sastrēgumā nav bijusi nekāda prioritāte, autobuss braucis kopējā plūsmā ļoti lēni.
Savukārt kanoe airētājs Dagnis Iļjins pēc kvalifikācijas braucieniem atklāja, ka sportisti īsti pat nav zinājuši sacensību formātu. Vācijas kanoe airētājs par to, ka jau pēc priekšsacīkstēm iekļuvis automātiski finālā, uzzināja no žurnālistiem, kas gribēja ar viņu aprunāties.
Tomēr viena lieta visus šeit pārsteidza labā nozīmē – tas ir internets. Pieļauju, ka, zinot par organizētāju problēmām vēl pirms olimpiskajām spēlēm, retais cerēja uz lielisku interneta ātrumu 21. gadsimta Brazīlijā. Tomēr tas pārsteidzis, jo internets ir pat lielākajā daļā mediju transporta, kas ļauj strādāt pat ceļā no vienas uz otru arēnu. Ja vien šoferis ir mierīgais un ceļa segums pieļauj strādāt. Tas ir reti. Piemēram, brauciens uz BMX trasi pa oficiāli vēl citam transportam, izņemot olimpisko, neatvērto šoseju stipri atgādināja Latviju – it kā jauns ceļš, skaists asfalts, bet jākratās tā, it kā asfalta seguma nebūtu.
Lai vai kā, divu nedēļu lielākais sporta forums tūlīt jau būs aizvadīts. Pilnīgi noteikti gan sportistiem, gan viesiem spēles paliks atmiņā. Jautājums – labā vai sliktā nozīmē?
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
