Atšķirībā no citiem sporta veidiem, kuros Latvijas pārstāvjiem panākumi ir viļņveidīgi, bobslejs ir viens no tiem, kura virsotnēs mūsu valsts pārstāvji jau gadu desmitiem turas ar Latvijas ozola pamatīgumu un stabilitāti. Pēc 2014.gada februāra, kad Oskara Melbārža četrinieku ekipāža Soču Olimpiādes pēdējā dienā atnesa Latvijai sudraba medaļas, bobslejistu sagaidīšana lidostā gandrīz "pārsita" hokejistu sumināšanu.
Taču sports nav vienas dienas svētki, sports ir nepārtraukts darbs un cīņa. Sportistiem - ar svaru ripām un trenažieriem, Latvijas Bobsleja un skeltona federācijas (LBSF) vadībai - par atbalstu, naudu un ietekmi pasaulē. Jo tūlīt sāksies jaunā ziemas sezona, kurā viss jāsāk no sākuma, no tukšas kopvērtējuma tabulas.
Lai uzzinātu, kādas ir Latvijas un pasaules bobsleja attīstības tendences, kas jauns izdarīts un kādi plāni paredzēti, portāls "Delfi" aicināja uz sarunu LBSF viceprezidentu, bijušo bobslejistu Zinti Ekmani.
- Pēc lieliem svētkiem parasti paliek kaudze ar netīriem traukiem un paģiras. Kā pēc "sudraba" olimpiskās sezonas ir jums, bobslejam?
- Nekādu paģiru - pilnas rokas darba! Praktiski nemaz neatvilkām elpu, puikas nedaudz atpūtās, bet mēs federācijā uzreiz sākām strādāt uz nākamo sezonu, lai nodrošinātu normālus apstākļus, un tagad var teikt, ka lielākoties viss ir izdarīts. (Atskan telefona zvans) Nu lūk, vēl viens sponsors apstiprinājis vēlmi turpināt sadarboties! Sponsori apmierināti ar pagājušo gadu un 95% turpinās mūs atbalstīt. Zināmā mērā bija nedaudz vieglāk.
Saņēmām daudz apsveikumus, bet paši dārgākie bija uz ielas, kad nāca klāt nepazīstami cilvēki un teica "paldies" - gan mums, gan visiem puišiem. Tas ir vislielākais gandarījums!
- Bobsleja panākumi dod masveidību? Piemēram, kā basketbolā - mūsu izlase uzvar un uzreiz visi metas spēlēt basketbolu.
- Ievērojām, ka šoreiz atlasēs bija kvalitatīvs lēciens, izdevās piefiksēt vairākus puišus, kuri mūs var ieinteresēt nākotnē, un kādus 10 paņēmām komandā uz vasaras treniņiem. Pamazām gan atsijājās - kādam nav koordinācijas, kas vajadzīga stūmējam, kādam nepietiek spēka. Bet tas ir normāls darba process. Ir kvalitatīvs papildinājums, labāks nekā iepriekšējās vasarās. Ja Prūsis saka, ka ir ok - viņš ar uzslavām nemētājas.
- Būs jaunas ekipāžas?
- Būs, būs! Jauns četrinieks un pāris divnieku, paralēli strādāsim ar vienu jaunu puisi, gatavosim viņu 2016.gada pasaules jaunatnes Olimpiādei, kur startē sportisti līdz 19 gadu vecumam. Sākumā šķita, ka nebūs neviena tik jauna, kā mums ar Ķibermani paveicās, bet atradām. Kādas būs prasmes, kā veiksies uz ledus - to jau redzēsim tālāk.
Eiropas kauss mums būs šosezon nopietns apmācību "poligons", kur strādāsim ar jaunajiem, tehniku izmēģināsim, slidas. Maču tur ir biežāk, treniņu nedēļas, liela konkurence - Vācijas ceturtais piektais numurs, krievi, šveicieši, kas cīnās par iekļūšanu pamatsastāvā!
Mums ir iespēja uz Pasaules kausu braukt ar trim ekipāžām, bet nez vai to darīsim jau Amerikas posmos - uzskatām, ka lietderīgāk būtu "pamaisīties" pa Eiropas kausu.
- Bobslejā mums nekad vieta tukša nepaliek - kā tā sanāk?
Liekas, ka varam runāt par zināmu sistēmu mūsu darbā. Tā ir mūsu izstrādāta, un daudzos elementos no mums jau mācās citi. Piemēram, mums ir spēcīgs pilots, kurš arī var iestumt bobu - tā ir vāciešu problēma, ka viņiem piloti prot braukt, bet ir švaki fiziski, nevar uzstumt. Osis [Melbārdis] ir ļoti spēcīgs, tāpat Ķibermanis. Mēs pirms četriem gadiem pirmie sākām pie tā strādāt, un rezultāti rāda, ka esam vieni no ātrākajiem pasaulē, lai gan nevaram teikt, ka mums visi būtu "useini bolti". Mums ir normāli latviešu čaļi!
Starp citu - no bobslejistiem diezgan daudzi sprintā pirmajos metros Boltu pārspētu! Arī mūsējie kādi trīs četri. Vācijas bobslejists Kevins Kuške reiz bija veicis skrējienu un izmērījis: paņēmis Bolta Pekinas Olimpiādes uzvaras skrējienu un salīdzināja - pirmajos 30 metros viņš bija "iemetis" veselu sekundes desmitdaļu!
- Kurš sporta veids ir vispiemērotākais kā "bāze" vēlākai pārejai uz bobsleju?
Gandrīz jebkurš! Ja tu esi sasniedzis labu līmeni kādā sporta veidā un ir attiecīgi svara un auguma parametri, var pārnākt uz bobsleju. Bokseris Olsens un kikbokseris Tods Hejs ir izcīnījuši pat olimpiskās medaļas bobslejā! Mūsu pašu Daumants Dreiškens nāk no basketbola. Jo vispusīgāks cilvēks, jo labāk - pat muzikālā dzirde noder, ritma izjūta, jo katrai trasei ir savs braukšanas ritms, kas "jāuzķer".
- Sieviešu bobslejs Latvijā ir pazudis uz neatgriešanos?
- Diemžēl nevaram piemērotas atrast meitenes, jo ārzemēs sieviešu bobslejam ir milzīgi augsts līmenis. Meitenes ir ļoti spēcīgas. Bet es joprojām neuzskatu, ka sievietēm vajadzētu nodarboties ar bobsleju…
- Skeletonā arī ar jauno talantu atrašanu tik labi nevedas kā bobslejā. Kā ir?
Tagad ir atrasti jauni talanti arī tur. Mēs jau uz masveidību nevaram "spiest", jāmeklē kvalitāte.
- Kādi Jums izskatījās tie pēdējie četri braucieni Sočos? Ko Jūs tajos saskatījāt?
- Redzēju, ka Osim ir ļoti laba nervu sistēma, viņš visu laiku bija mierīgs. Treniņos ne visai gāja, bet neviens nekrita panikā. Zinājām, ka vajadzētu būt rezultātam. Aukstasinīgi izanalizēja kļūdas, jo tās bija katrā braucienā, bet mačos salika visu, kā vajag.
Daudz ko zaudējām dēļ zemās starta pozīcijas, kas bija dēļ kritieniem un diskvalifikācijas Pasaules kausa izcīņā. Starta numurs bija švakāks un ledus katastrofāli sabojājās, jo tas, saprotams, tika gatavots priekš vietējiem. Tas ir normāli, to jebkurš mājinieks darītu. Vistlerā varbūt tā nebija, bet trase bija tik sarežģīta, ka vietējiem bobslejistiem un skeletonistiem uz aizvadīto treniņu rēķina bija milzīga priekšrocība.
Par Sočiem daudz neko negribu stāstīt, pateikšu tikai to, ka profesionālā bobsleja sabiedrībā liela daļa tieši mūs uzskata par olimpiskajiem čempioniem… Turklāt abās disciplīnās!
- Cik liela ietekme Latvijai ir šajā starptautiskajā bobsleja sabiedrībā ārpus trases?
- Mums ir zināma ietekme, mūsos ieklausās. Sandis Prūsis un Dainis Dukurs darbosies tehniskajā komisijā, paralimpiskajā komitejā augstā postenī ir Kristaps Kotāns - tiklīdz kā bobsleju iekļaus Paralimpiskajās spēlēs, mēs būsim vieni no līderiem, jo mums jau ir iestrādes. Normundu Kotānu pēc Soču olimpiskajām spēlēm pieņēma darbā FIBT sporta komisijā, kas atbild par sacensību organizāciju. Gatis Gūts strādās Eiropas kausos atbildīgā postenī, tā ka latvieši ir visur!
- Jūs neesat domājis par starptautisku karjeru bobsleja vadībā?
Tam ir vajadzīgi ļoti nozīmīgas starptautiski sakari ar lielajām kompānijām. Man tādu nav. Ir piedāvāts, bet man pietiek darba Latvijas federācijā, un te man tas interesē vairāk. Man patīk noķert to apmierinājumu, ka mēs varam "iekost" jebkuram, ka ar mums rēķinās.
Mums ir ļoti labi TV reitingi, pat starptautiskā mērogā; skatoties jaunās platformas -" YouTube" utt., esam otrajā vietā pasaulē!
- Kā Jūs raugāties uz sportistu naturalizāciju bobslejā?
- Bobslejā tas nav aktuāli, jo nav komercsports. To uzsveram arī puišiem atlasē, kā es mēdzu teikt - bagāts tu bobslejā nekļūsi, bet slavens gan (smejas)!
Tas gan arī ir viens no mūsu pārmetumiem starptautiskajai federācijai, jo bobslejs jau ir kļuvis tik dārgs, ka pienācis laiks padarīt to skatāmāku, komerciālāku, atrast ģenerālsponsoru, jo mēs tomēr esam F-1 ziemā. Fiziskā ziņā nav cita sporta veida, varbūt regbijā vai amerikāņu futbolā, kur sportisti būtu tik spēcīgi, ar tādu jaudu un enerģiju.
Labi, ka mums tomēr sezonas beigās ir valsts prēmijas par sasniegumiem pasaules čempionātos un Pasaules kausā. Tad sportisti arī maciņā savā kaut ko jūt. Mani uztrauc, ka sezonas beigās puišiem acīs liels nogurums. Bobslejā var braukt līdz 35, 40 gadiem, bet ir jāsabalansē smagais darbs ar gandarījumu, prieku un dzīvi. Atceros, kad es pats pabeidzu sportot, četrus piecus gadus sportā neko nedarīju, bija līdz kaklam, tu esi tiktāl "izpumpējies", sacensības, pārbraucieni, treniņi - mūsu puiši taču arī pēc finiša paši sēžas pie stūres busam un brauc no vienām sacensībām uz otrām.
- Monobobslejam ir nākotne?
- Mēs pret to šobrīd attiecamies visai rezervēti. "Paralimpiķiem" jā, tiem šī klase būtu ļoti piemērota.
Paskatīsimies, kā būs 2016.gadā, jo jauniešiem Olimpiādē būs jābrauc ar monobobu. Mūsu sportists tur būs, gribam, lai viņš ir spēcīgāks par visiem, bet kā viņam veiksies ar braukšanas apgūšanu, tad jau redzēs.
- Kā ir ar Siguldas trases noslodzi?
- Klienti brauc, jo trase ir laba, ļoti kvalitatīvi strādā ledus meistari, blakus ir estakāde, labi dzīvošanas apstākļi. Pie mums labprāt brauc trenēties, jo tie, kuri var izbraukt tehniski sarežģīto Siguldas trasi, var tikt galā ar jebkuru citu. Mēs esam kā sertifikāts braucēja gatavībai. Tas gan sagādā grūtības, apmācot jaunos, jo trase ir ļoti smaga. Tas pats Ķibermanis - no pirmajiem deviņiem braucieniem deviņos kritiens. Domājām - aizbēgs vai paliks? Palika… Pēc tam citās trasēs brauca svilpodams, tikai kritiens Leikplesidā, kas arī ir ļoti sarežģīta trase, atstāja "pēdas". Bija gan sasitums, gan smadzeņu satricinājums, un tas nedaudz "atsita atpakaļ", jo pirms tam viss šķita tik viegli, pēc Siguldas. Līdz ar to arī olimpiādē rezultāts bija, kāds bija. Taču mums visa komanda vēl ir ļoti jauna, visi mācās braukt! Viņi vēl attīstīsies, arī braukšanas prasmēs!
- Komandā ir iekšējā konkurence komandā jeb Oskars Melbārdis jau nostabilizējies kā neapstrīdams līderis?
Protams, ka ir konkurence! Šad tad treniņos, un arī pagājušosezon dažās sacīkstēs divniekos Ķibermanis "apbrauca" Melbārdi.
Latiņa mums tagad ir augstu uzlikta, ir jauns izaicinājums, tagad ir riktīgi "jārullē". Kādas tur paslēpes, ir sacensības un "jābliež".
- Kāpēc Latvijas ekipāžām "kroņa" disciplīna tomēr ir četrinieki?
Gribētu oponēt - arī divniekos ir bijuši panākumi!
Varbūt tāpēc, ka ar četrinieku ir nedaudz vieglāk braukt, jo smagāks. Vieglākajā divniekā katra mazākā kļūda atstāj iespaidu, ar četrinieku ir nedaudz vieglāk braukt. Un četrinieku tehnika mums ir labāka nekā divniekos, bet strādājam arī tajā virzienā - nākamsezon Osis [Melbārdis] pārkāps jaunā divniekā. Ir jau gatavs, pašu, BTC, būvēts. Skatīsimies.
- Kāda attīstība slieču "zinātnē"? Cik tālu Latvija paliek aiz lielajām, bagātajām valstīm, kas var atļauties daudz vairāk?
- Atpaliekam, bet neko daudz. Viss jau ir reglamentēts. Tiek strādāts pie tā, lai procesu pārvērstu stipri automātisku un visiem vienlīdzīgu. Iespējams, nākotnē mums nevajadzēs savas, visi brauks ar vienādām sliecēm, kuru īpašnieks būs starptautiskā federācija. Izlozēs, kā zirgus modernajā pieccīņā. Latvija šādas izmaiņas ļoti atbalstītu. Tas ļautu nozīmīgi ieekonomēt līdzekļus.
Materiāls visām sliecēm ir viens - visi pērk no viena dīlera Zviedrijā, ir īpaša marka, sertificēta firma. Slieces izliekums, rādiuss, dizains - tas jau ir katras komandas ziņā, bet tas metāla "klucis" visiem ir vienāds. Materiāls pēc tam tiek pārbaudīts un katrai sliecei ir virsū spiedogs. Protams, var arī šajā situācijā būt atšķirības metālā - partija, velmējums. Mums arī reiz nepaveicās, 2006. gadā uztaisījām 16 komplektus slieču - neviena "neaizgāja"! Tā bija milzu nauda, 40 tūkstoši latu. Tad sākām nedaudz viltīgāk strādāt, un nu "trāpījums" ir 90%.
Esam sākuši cerīgu sadarbību ar RTU zinātniekiem, no kuriem ceram saņemt rekomendācijas, kā uzlabos slieču slīdamību.
- Tīri teorētiski - Pasaules kausa posms Siguldā? Reāli vai absolūti nereāli?
- Trase būtu jāpārveido, lai to pielāgotu četrinieku ekipāžām. 2007. gadā jau bija priekšlikums to darīt, izsaucām konstruktoru, un tāme konkrētās virāžas pārtaisīšanai bija ap 300 tūkstošiem latu. Taču domājot tālāk - tajā vietā četrinieks iziet cauri, bet zinot trases konfigurāciju, lauzošās virāžas, vai ledus izturēs 40 kamanas? Ja ledus neiztur, tad jāpārtaisa nākamā virāža, un nākamā… Biju azartisks un nikns, jo mums uzreiz tiktu iedots pasaules čempionāts, ja trase būtu pārbūvēta.
Toreiz konstruktoru kārtīgi nopratināju - ar nodomu Siguldas trase būvēta tā, ka nav piemērota bobslejam, jo tajā laikā VDR ar PSRR cīnījās? Viņš zvērēja ka ne, ka sākumā bijis kamaniņu trases projekts, un tikai beigās pielikts klāt bobslejs. Bet mums tagad izpaliek mājas trases priekšrocības - aizbraucam uz Vāciju, uz Altenbergas trasi, un vācu piektais sestais numurs ir gandrīz neuzvarami. Viņi zin nianses, slepenās lietas.
Taču nu jau Siguldas trase brēktin brēc pēc finansējuma. Ar šogad valsts piešķirto ir krietni vien par maz, ja trasē 25 gadus nekas netika investēts…
- Cik atsaucīgas ir citu valstu federācijas un trases uz treniņnometņu rīkošanu Pasaules kausa trasēs?
- Problēma tā, ka visas veras vaļā tikai novembrī. Lillehammeres trase, kurā nekādas sacensības nenotiek, atveras oktobrī un uz to ļoti labi nopelna. Uzlej pirmo ledu un puseiropa sabrauc tur trenēties. Mēs arī trīs gadus braucām izmēģināt ekipāžas. Norvēģi paņem labu naudu par trenēšanos un dzīvošanu, un mums tas bija dārgs trieciens. Taču uz Lillehammeri mums bija jābrauc, jo Siguldā nevarējām līdz galam samēģināt četriniekus.
Treniņu iespējas trases piedāvā, bet tās reti sakrīt ar mūsu sacensību grafiku.
Ja mums būtu liela nauda, aizbrauktu arī uz kādu F-1 vēja tuneli paskatīties, kā ekipāžu izvietot kamanās, jo šobrīd ar to varam strādāt tikai empīriski. Daudz ko izmantojam no 80. gadiem, kad daudz tas tika atklāts un izpētīts, tāpēc mums ir zināšanu bāze, uz kā turas šis sporta veids.
- Kad Latvijas līdzjutējiem šosezon sāksies sēdēšana pie televizoriem?
- 12.decembrī sākas un līdz 8.martam, sacensības ir katru nedēļas nogali, izņemot Ziemassvētkus un pārlidojumus uz Ameriku. Baigi smagi būs.
Sezonas beigas būs Vinterbergā ar pasaules čempionātu. Osim [Melbārdim] gribēsies reabilitēties, jo pagājušosezon viņš tur "nolika uz ausīm".
- Kā Jums šķiet, kāds varētu izskatīties bobslejs pēc gadiem 20 - 25?
- Pēc 20 gadiem bobsleja kamanām varbūt būs katrai trasei sava, maināma priekšējā piekare.
Katrā gadījumā - ja bobi sāks braukt par ātru, būs izmaiņas tehniskajos noteikumos, lai samazinātu ātrumu, jo drošība jebkurā gadījumā ir pirmajā vietā. Atceros, 80. gados katru gadu pa kādam bobslejistam "aizgāja", bet tagad arvien mazāk mazāk un mazāk, nav skaļu bojāejas gadījumu. Kā to novērsa? Šur tur pārveidoja trases, pagarināja bremzēšanas ceļu, arī ekipējums kļuva profesionālāks.
Bobslejs vienmēr ir bijis progresīvs - jau 1984. gadā bijām apsteiguši laiku, mums bija tāda konstrukcija kamanām! Ja vēl tas izpildījums būtu bijis nedaudz kvalitatīvāks, bet idejas līmenī! F-1 "nospieda" no mums piekari! Jo mēs pirmie priekšējo piekari "iznesām" ārpus bolīda.
Arī tagad sadarbība ar autofirmām un F-1 ir cieša - "Audi" un "BMW" ražo kamanas, "Sauber" izveidoja monobobu, "Eurotech" rūpnīcas, kas ražo auto rezerves daļas, būvē bobus, autotūninga firmas "Singer" un "Walner", ar kuru sadarbojas krievi.
- Cik tālu bobslejs var iet šodien populārajā virzienā, ka spēcīgas profesionālas komandas slēdz līgumus ar arvien jaunākiem un jaunākiem sportistiem?
- Arī bobslejā vecuma ierobežojums tagad samazināts līdz 16 gadiem, pirms tam drīkstēja startēt tikai no 18 gadu vecuma. Bobsleju nevar izturēt nenobriedis jaunietis, jo 250 kg smagās kamanas ir jānovalda - jauneklim tas ir par grūtu, tas ir bīstami. Atšķirībā no autosporta boba kamanās nav bremzītes, ko nospiest, ja ir par ātru - ja tu esi trasē, jāiztur līdz galam. Pat uz sāpju rēķina nevar apstāties!
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
