Vecā siena šķūņa pārvērtības: omulīgs namiņš Ogres novadā  (3)

Fakts, ka veiksmīgi atjaunotas brīvdienu mājas cilvēki piedāvā izīrēt atpūtai, vairs nav nekas pārsteidzošs, taču sludinājums par iespēju apmesties šādā nelielā namiņā, pievērsa uzmanību vēl vairāk ar neparasto piedāvājumu. Namiņa saimnieki Sanita un Egils Kannenieki gan atklāj, ka blakus mazajai mājiņai ir arī lielā māja, un tā ir celta pagājušā gadsimta 30. gados.

''Māja ir īsta Ulmaņlaiku ģimenes dzīvojamās mājas paraugs, laika gaitā piedzīvojusi dažādu saimnieku maiņu, kur katrs saimniekojis, kā nu mācējis. 2004. gadā Egila liktenis neviļus aizveda uz šo vietu (pirmo reizi tas noticis1994. gadā, bet tolaik šo īpašumu nebija iespējas iegādāties). Kad māja nonāca Egila īpašumā, tai nebija ne elektrības, ne piebraucamā ceļa. Bet entuziasms un apņēmība visu atjaunot un savest kārtībā bijusi liela. Iespēju robežās mājā tiek atjaunots un saglabāts viss senais – koka grīdas, durvis, podiņu krāsnis. Mūsuprāt, liela vērtība mājā ir labi saglabājusies maizes krāsns. Pašlaik virtuvē top paša saimnieka mūrēta balto podiņu malkas plīts, kas būs kā mājas sirds un dvēsele,'' stāsta Sanita.

Pievēršoties galvenajam stāstu varonim, saimnieki atzīst, ka mazā mājiņa ir vecs siena šķūnis, kuram apakšā ir pagrabs. Sākotnēji pagrabā pat nevarēja ieiet, jo daļēji bija iegāzušies griesti, un kā ieejas durvis kalpoja vecas ledusskapja durvis. ''Pēc pilnīgas griestu iegāšanās, kas reizē bija tagadējās mājiņas grīda, bija vēlme pagrabu aizbērt, ko arī sākām darīt, taču drīz sapratām, ka tas viss ir atjaunojams un saglabājams.'' Un tad sekoja rūpīgi atjaunošanas darbi – tika tīrīts pagrabs, sabetonētas sienas, savilkta elektrība, ūdens, kanalizācija. Pamazām, pamazām labiekārtoja mājiņu pašu vajadzībām, bet pēc kāda laika ienāca prātā doma par tās izīrēšanu. ''Meklējot potenciālos īrniekus, sapratām, lai cik daudzi jūsmo par dzīvo laukos, maz ir tādu, kas gatavi nest malku no šķūņa un ūdeni no akas,'' atklāj saimniece.

Nav melots, nodēvējot namiņu par nelielu, jo platība tajā ir 24 m², turklāt sadalīta divās zonās (apmēram uz pusēm) – virtuve un dzīvojamā istaba/guļamistaba. Saimnieki atklāj, ka pašlaik tapšanas stadijā ir sanmezgls – tualete un duša. Virtuvē ir malkas plīts, darba virsma – lete, virtuves elektrotehnika, trauku skapis, galds. Istabā, tā kā vietas ir maz, izvelkamais dīvāns, skapis, galds. Virtuve no istabas ir daļēji atdalīta ar mūra ķieģeļu starpsienu, kas kalpo kā sildelements drēgnākā laikā. Tā kā mājiņa ir siltināta un ir arī malkas plīts, tajā var dzīvot arī vēsākajos gada mēnešos.

Vaicājot, kas pašiem saimniekiem namiņā patīkot vislabāk, gandarījumu sniedzot šķūņa saglabātais vecais, ārējais veidols, kas papildināts ar koka pakešu logiem un durvīm. ''Ir liels gandarījums par ideju, ka toreiz pagrabu neaizbērām un šķūni nenojaucām, jo šobrīd daudzi novērtē un uzslavē mūsu veikumu,'' atzīst saimniece Sanita. Pagalmā ir arī sena guļbūves klēts, kas gaida savu kārtu, kad tiks izveidota kā pirts.

Arī šajā stāstā saimnieki savu roku darbu izmantojuši nedēļas nogalēs, jo pamatā dzīvo Garkalnes novada Upesciemā, tāpēc visi darbi ritējuši lēnām, tomēr pārdomāti un pašu spēkiem, kas noteikti ir īpašuma pievienotā vērtība. Saimnieki atklāj, ka arī paši prot novērtēt darba augļus, jo šī vieta, kur iekārtots arī mazais namiņš, ir kā miera osta, kur atgūt spēkus no ikdienas steigas. Vieta, kur smelties iedvesmu un uzlādēt pozitīvo enerģiju. Saimnieki atzīstas, ka dažkārt tur aizbraucot, pārņem neliels satraukums par to, cik daudz gan vēl ir jāpagūst izdarīt, taču tad apdomājam un saprotam, ka ļoti daudz arī esam jau izdarījuši. Saimnieku domas silda arī apziņa, ka tad, kad bērni būs izauguši un izskoloti, abi varēs dzīvot lauku mājā, cept īstu rudzu maizi, gaidīt ciemiņus, bērnus un mazbērnu…