Iedvesmojošs stāsts par liesmu un krīzes laiku pārdzīvojušu guļbaļķu namiņu Siguldas apkaimē

Iedvesmojošs stāsts par liesmu un krīzes laiku pārdzīvojušu guļbaļķu namiņu Siguldas apkaimē
Foto: Privātais arhīvs

Katrai mājai ir savs stāsts, un arī šis nelielais guļbaļķu namiņš piedzīvojis visai raibu dzīvi. Ilgas pārdomas, vai vispār tam tapt, būvniecību un ilgu pārtraukumu krīzes gados, nolemtību, atkal atjaunošanu un pat uguns liesmas – visai kontrastains liktenis vienam namam, vai ne? Taču viss ir labs, kas labi beidzas, un arī šis stāsts ir ar laimīgām beigām.

''Jaunlīdumnieku'' idejas realizētāja Santa Silniece stāsta, ka mājas dzīvi var iedalīt trīs posmos. Santas bērnībā šeit bijušas ganības govīm un krasts bijis aizaudzis alkšņiem, tāpēc te staigāts pavisam maz, jo kurš gan grib bradāt cauri brikšņiem? Tā nu vieta ilgu laiku bijusi aizaugusi un neizmantota. Savulaik mājas kādreizējie saimnieki šeit ganījuši aitas un aptuveni pašreizējās mājas vietā bijusi pat aitu būda, kādreizējo lauku ainavu ieskicē Santa.

Nams ar daudzkrāsainu piedzimšanu

2006. gadā radās doma, ka gribētos uzcelt pirtiņu, bet nebija vēl nekādu konkrētu domu, kāda tā varētu izskatīties vai kurā vietā to celt. Tad iedomājušies par šo vietu, kas ir pat vairāk nekā ideāla, jo tur aug pieci lieli ozoli un ir ideāla vieta pirtiņas izbūvei. Tikai vēlāk atskārtuši, ka vietai ir pat ļoti simboliska nozīme, jo pieci ozoli simbolizē pašu ģimeni – Santas vecmammai ir četri bērni. Viens no ozoliem gan nokaltis pirms būvniecības darbiem, tāpēc nu palikuši vairs tikai četri.

Tā nu divus gadus vēlāk pirts ēka tika pabeigta, bet lietota tika retu reizi savām vajadzībām, taču pie rūpīgas iekārtošanas vēl nebija tikuši. Tad sākās negantie krīzes gadi un uzsāktajai ceļu izbūvei pienāca gals, kā rezultātā uz vairākiem gadiem teritorija pārvērtās "baseina stadijā". Santa to raksturo kā bedri, kurā krājas ūdens, kā rezultātā nevar nedz zāli nopļaut, nedz kā citādi savest kārtībā teritoriju. Tolaik pašiem šķitis – labāk neko nebūtu darījuši.

Iedvesmojošs stāsts par liesmu un krīzes laiku pārdzīvojušu guļbaļķu namiņu Siguldas apkaimē
Foto: Privātais arhīvs

2014. gadā Santa sākusi pētīt un meklēt informāciju, ko un kā darīt, līdz nonākusi līdz programmai, kas atbalsta biznesa idejas. "Tobrīd uzreiz zināju, ka noteikti gribu piedalīties un gribu šo ideju novest līdz galam. Tolaik aizvien populārākas kļuva dažādas dizaina idejas un filmās varējām vērot dažādus namiņus Alpu kalnos, "Glamping" idejas un neparastas formas un dizaina naktsmītnes kokos. Man ļoti gribējās, lai kaut kas tāds ir arī Latvijā. Biju sapņojusi par namiņiem kokos, bet galu galā sapratu, ka tomēr klasiskas lietas ir funkcionāli ērtākas un drošākas bērniem.

Burvīgs klasisks guļbūves namiņš ar lielu kamīnu un amatnieku veidotiem koka dizaina elementiem. Man šķita – šādu namiņu Šveicē un Austrijā ir daudz, bet pie mums īsti nav. No filmām arī smēlos ideju, ka viesi var nākt un paņemt atslēgu zem sliekšņa – nekas nav jāpieskata vai jāslēdz, jo neviens nezog. Tāda savstarpējas uzticēšanās sistēma man šķita ļoti sirsnīga un jauka. To ļoti gribējās ieviest arī Latvijā. Jāatzīst gan, ka ne vienmēr viesi šo sistēmu ideāli saprot un reizēm tulko dažādi. Tad reizēm jāatzīst, ka viesi no Beļģijas vai Vācijas šo sistēmu apgūst ātrāk nekā mēs paši Latvijā."

Šaubas, padomdevēji un gandarījums

Darbs pie pārmaiņām bijis pakāpenisks, un ne uzreiz izdevās sakārtot apkārtni un iekārtot teritoriju, puķudobes, kur neaizstājams palīgs bijusi Santas tante Ilze, jo pati līdz tam nevienu puķudobi nebija iekopusi. "Šķita, ka esmu ieslīgusi rutīnā un nedaudz zaudējusi degsmi un cerību, ka izdosies šo namiņu izveidot tādu, par kādu bija sapņots. Biju it kā nolaidusi rokas – par to, ka man nav dizainera talanta un nemāku atrast īstās lietas, lai kopskats izskatītos kā žurnālos vai filmās." Īstajā laikā Santa sākusi mācības uzņēmējdarbības attīstībā, jo nācies daudz pārskatīt dažādas internetā pieejamās vietnes un dizaina variantus. Ilgajā izpētes darbā apstājusies pie gaišajiem toņiem un baltās krāsas. Tā kā starp mācību iestādes biedriem bijuši gan dizaineri, gan amatnieki, tie nākuši Santai talkā ar saviem padomiem un idejām. Par interjera izveidi Santa pateicas Artūram un Tomam, kas atsaukušies aicinājumam palīdzēt interjera iekārtošanā. Toms izveidoja kompaktu virtuves iekārtu ar ozolkoka virsmu un galdiņu pie kamīna, bet Artūrs radīja gultas galvgali ar apgaismojumu.

"Vēl ieklausījos dizainera padomā par apgaismojumu ēkas otrajā stāvā, izmantojot ēkas sijas, un domā, ka tās jāatstāj atklātas, tādējādi uzsverot ēkas dabisko koka interjeru. Tā rezultātā ir izveidojies visai gaišs kopskats ar uzsvaru uz koka dizaina elementiem. Jāatzīst, ka vairākas idejas tā arī vēl neesmu realizējusi. Šogad beidzot pasūtīju lina gultas veļu, lai gulta būtu ērta un reizē skaista – kā galvenais elements, kas telpā piesaista uzmanību."

No filmām arī smēlos ideju, ka viesi var nākt un paņemt atslēgu zem sliekšņa – nekas nav jāpieskata vai jāslēdz, jo neviens nezog. Tāda savstarpējas uzticēšanās sistēma man šķita ļoti sirsnīga un jauka. Santa Silniece

Negaidītie ugunsgrēka postījumi

Kas attiecas uz pašu būvniecības procesu, šeit savu artavu devusi celtniecības firma, jo pati Santa neuzņēmās kaut ko darīt uz savu roku, nepārzinot šo jomu, tāpēc paļāvās uz speciālistiem. Bija stingri noteiktas galvenās vadlīnijas – guļbaļķu ēkai bija jāsaglabā autentiskie guļbūves elementi. "Viens no lielākajiem izaicinājumiem bija 2015. gada nogales ugunsgrēks. Pēc tā viss bija melns un nokvēpis, un likās jau, ka tas ir beigu sākums. Pienāca brīži, kad gribējās mest visu pie malas, atrast labu darbu Rīgā un par to visu vairs vienkārši nedomāt. Bet tad atkal palīgā nāca kaimiņš Juris, kurš teica, ka noteikti kaut kas ir jādara. Viņš ar kundzi ļoti ciena pirts rituālus un uzmundrināja nemest visu pie malas," negaidītos pavērsienus atceras Santa.

Iedvesmojošs stāsts par liesmu un krīzes laiku pārdzīvojušu guļbaļķu namiņu Siguldas apkaimē
Foto: Privātais arhīvs

Pēcāk sekoja dažādi speciālistu piedāvājumi, kā uzlabot ēku, – visu izklāt ar vati un apsist ar "vagonku", taču, to izdzirdot, Santa pārdzīvojusi, jo tas itin nemaz nesaistījās ar īstenu guļbaļķu namiņu. "Tā nu meklēju un uzstāju būvniekiem – guļbūve ir guļbūve. Vienu brīdi šķita, ka nekas nav darāms un man tur tūlīt visu izklās ar apzāģiem. Bet tad atradās būvnieki, kas ķērās klāt un notīrīja sodrējus, un kļuva skaidrs, ka skāde nav nemaz tik liela, un galu galā namiņš sāka atgūt savu kādreizējo izskatu."

Saimniece stāsta, ka namiņš nav pārāk liels, kopumā tajā ir 65 m² dzīvojamās platības, taču ar to pietiek – zem jumta ir pietiekami plaša dzīvojamā istaba ar kamīnu un guļamistaba jumta stāvā. Vēl ir priekšnams, pirts, dušas un tualetes telpas, kas pašlaik vairāk tiek izmantotas kā saimniecības telpas.

Tā nu guļbaļķu namiņš, kas piedzīvojis visdažādākos posmus, ieguvis jau cienījamu izskatu, ar ko lepojas arī pati namamāte. Santa stāsta, ka namiņa pievienotā vērtība noteikti ir koks un viss, kas ar to saistās, – izskats, smarža un siltuma sajūta. Šie dabīgie elementi ir nezūdošas vērtības, gluži kā ozolkoka galdiņš, ko Santa izvēlējusies novietot pie kamīna. Tas izskatās gluži kā uz pusēm pāršķelta ozolkoka plātne, paverot skatu uz koka struktūru. Ir saglabāts gan tā dabīgais izskats, gan tas ir arī apstrādāts, lai būtu praktisks pielietojums un neķertos skabargas. Tā nu šis koka galdiņš arī kļuvis par centrālo telpas elementu, kas netieši atspoguļo namiņa vēsturi – grūtākus, vieglākus posmus, bet beigu beigās patīkamu sajūtu.

Source info

DELFI Tava Māja


Copyrights

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Lasi vēl


Tava Māja iesaka