No drupām līdz atjaunotam vēstures šarmam – stāsts par Springšļu dzirnavām Līgatnē

No drupām līdz atjaunotam vēstures šarmam – stāsts par Springšļu dzirnavām Līgatnē
Foto: Privātais arhīvs

Ir stāsti, kas pierāda – nevis cilvēks meklē māju, bet māja atrod cilvēku. Stāstā par Springšļu dzirnavām atklājas tik daudz sakritību un interesantu lietu, ka ir skaidrs – dzirnavu drupas un pamestā nomale tā vien gaidīja ģimeni, kas entuziastiski pārņemtu šeit saimniekošanu. Lielākajai daļai, ieraugot drupas pamestā nostūrī, nolaistos rokas kaut ko darīt, bet ne Zipu ģimenei, kuru tieši uzrunājusi šī nolemtības sajūta un likusi rīkoties, sniedzot otro dzīvi īpašumam un atjaunojot vēsturi.

Apciemot dzirnavas un to saimniekus devos kādā janvāra dienā, kad no sniega nebija ne vēsts, taču, nogriežoties pie norādes "Springšļu dzirnavas" mežā, pļavās un grāvmalēs pēkšņi – kā no zila gaisa – zemi klāja balta kārta. Sajutos gluži kā pasakā. Līkumaini ceļi, kalni un lejas – pietrūka vien kādas stirnas, lapsas vai cita meža zvēra ceļā. Par to, lai katrs viesis dzirnavās ierastos ar smaidu uz lūpām, saimnieki parūpējušies, izliekot uzmundrinošas ceļa norādes. Kā jau šajos laikapstākļos pienākas, grants ceļi ir bedrēm klāti un jābrauc ļoti saudzīgi, lai nesāpinātu automašīnu, tomēr patīkamākus šos lēnos kilometrus līdz galamērķim padarīja norādes ar iedvesmojošiem vārdiem – "Pasmaidi!", "Vēl tikai 2 km", "Vēl tuč-tuč, un būsi galā!" It kā sīkums, bet tomēr tik patīkami!

Piebraucot pie dzirnavām, pirmais iespaids par ēku – kā tas nākas, ka pilnīgā nekurienē, kur vairāku kilometru rādiusā nav neviena kaimiņa, var būt kaut kas tik iespaidīgs?! Ilgi savās pārdomās nekavējos, bet devos iepazīties ar nama saimniekiem, kas sirsnīgi sagaidīja ar pašu lasītu zāļu tēju.

Vīzija, kas piepildās

Springšļu dzirnavu namamāte Viviāna Zipa izrādīja visus īpašuma kaktus, izstāstot gan vēsturi, gan nākotnes plānus. Dzirnavu vēsture ir visai raiba – kādreiz šeit pārstrādāta vilna, bijusi pat filiāle, kur ražoja apavu liestes, tāpēc daudzi līgatnieši ēku joprojām dēvē par tupeļu fabriku. Pieredzējušas raibu dzīvi, pēc kara dzirnavas piedzīvoja drūmākus laikus – tās bija pamestas un pamazām drupa, aizauga un no iespaidīgas ēkas pārvērtās par necilām drupām.

No drupām līdz atjaunotam vēstures šarmam – stāsts par Springšļu dzirnavām Līgatnē
Foto: DELFI

Un tad sākās dzirnavu iepazīšanās ar Zipu ģimeni. Kā pastāstīja Viviāna, ģimene meklējusi lauku īpašumu – kur tuvumā nav kaimiņu, kur var redzēt un izbaudīt laika ritējumu, kur tuvumā ir ūdens. Nonākot dzirnavās, bija skaidrs – šeit ir viss, ko vēlamies, atmiņās dalās Viviāna. Tolaik te bijušas vien drupas, zāle līdz padusēm un viss aizaudzis – kā jau pamestā vietā. Par spīti bēdīgajam paskatam, ģimenei bija skaidrs – šī ir īstā vieta! Vēl kāda interesanta nianse – brīdī, kad novērtējuši īpašumu, Viviāna stāvējusi drupās vietā, kur kādreiz bija un tagad ir lielā zāle, un prātā parādījusies vīzija ar balli, kurā dāmas dejo vakarkleitās, kungi smokingos. Tolaik šāda vīzija varbūt šķita utopiska, bet pēc 12 gadiem Viviāna attapusies dzirnavās, stāvot tajā pašā vietā, redzot pašas acīm to, ko kādreiz bija iztēlojusies.

Zipu ģimene dzirnavas iegādājās 2005. gadā. Tolaik, entuziasma pilni, rādījuši īpašumu draugiem, stāstot, kur kas būs un kā izskatīsies. Visi esot bijuši diezgan skeptiski un gan jau nodomāja, ka galīgi traki, taču nu apbrīno ģimenes uzņēmību un pie katras iespējas ierodas ciemos. Tolaik sākuši ar nelielas guļbaļķu mājiņas izveidi, lai ir, kur pašiem dzīvot, kamēr rit atjaunošanas darbi. Ja sākumā braukuši vien brīvdienās, tad nu jau vairākus gadus pārcēlušies uz dzīvi Springšļu dzirnavās pavisam, pametot labi apmaksātu darbu Rīgā un pilnībā pievēršoties tam, kas rada vislielāko sirdsprieku. Viviāna arī atzīst, ka neviens neaizstās saimnieku – pārvaldnieks nav tas pats, kas saimnieks, un jābūt tomēr pašam uz vietas, it īpaši, ja ēka uzņem viesus.

No drupām līdz atjaunotam vēstures šarmam – stāsts par Springšļu dzirnavām Līgatnē
Foto: Privātais arhīvs

No drupām līdz atjaunotai ēkai

Pēc dzirnavu iegādes sekoja grūtākais darbs – drupu tīrīšana, vides sakopšana. Kā pastāstīja namamāte, tieši drupu tīrīšanas brīdī arī ēka pati pateica priekšā, ko un kā vajag atjaunot. Dzirnavas pašas pateikušas priekšā, tāpēc nav bijušas ilgas diskusijas vai pārdomas, ko un kā labāk darīt. Darba bijis daudz, jo nebija nedz sienu, nedz jumta, vien drupas, kuras maksimāli saglabātas.

Tā kā Viviānas meita ir arhitekte, neizpalika arī viņas konsultācijas, bet lielākais pamudinājums dzirnavu savešanai kārtībā tā, ka var uzņemt viesus, bija dēla kāzas. Dēls esot bijis kategorisks un teicis – kāzas gribu svinēt Latvijā un Springšļu dzirnavās! Tad nu neesot bijis variantu, un 2015. gadā bija jādara viss iespējamais un neiespējamais, lai šeit svinētu un uzņemtu viesus. Lai arī tā galīgi nebija plānots, pēc dēla kāzām pēkšņi cilvēki paši parādījās, izrādot interesi par telpu īri. Un tā 2016. gada vasarā tika svinētas pirmās kāzas, rīkoti pirmie lielie pasākumi, atdzīvinot Springšļu dzirnavu auru.

Namamāte atklāj, ka Springšļu dzirnavu lielākā vērtība ir vēsturiskā aura, ko arī centušies pēc iespējas vairāk saglabāt. Ēkas lielā zāle ir īpaša vairāku iemeslu dēļ – griestos slejas pamatīgi koka stumbri – zinātāji vairākkārt teikuši, ka nekur Latvijā vairs neesot tik lielu koku, bet šie esot mūsu pašu mežu. Un vēl elpai liek aizrauties kamīns, kuram piestāvētu kāds cēlāks nosaukums tā izmēru dēļ. Tas ir lielākais kamīns Latvijā, veidots pēc franču pils projekta. Arī kāpnes, kas ved uz otro, trešo un ceturto mājas stāvu, ir izmēros iespaidīgas. Par īpašām lietām runājot, saimniece stāsta, ka katrai mantai šeit ir savs stāsts. Interesanti, kā lietas te nonākušas, – cilvēki paši atdodot lietas, kas pašiem nav aktuālas vai neder, bet šeit izskatās kā radītas. Tā, piemēram, ir ar klavierēm, kumodi, radio, dažādām mēbelēm. Visai bieži notiekot tā, ka parādās kāda lieta un, to noliekot piemērotākajā vietā ēkā, ir sajūta, ka tā te vienmēr ir bijusi un radīta būt tieši šeit!

No drupām līdz atjaunotam vēstures šarmam – stāsts par Springšļu dzirnavām Līgatnē
Foto: Privātais arhīvs

Par īpašām lietām runājot, nevar nepieminēt Ivana Ivanoviča Šiškina gleznu "Rīts priežu mežā" – tā, protams, ir kopija, bet ļoti iederas Līgatnes dzirnavās. Springšļu dzirnavās īpaša vieta atvēlēta grāmatām – saimnieki pret lasāmvielu izturas ar ļoti lielu pietāti un jebkuru, kam nav, kur grāmatas likt, tā vietā, lai izmestu, aicina tās atdot dzirnavām, jo šeit tiek veidota īpašā bibliotēka. Viviāna ar aizrautību stāsta, cik brīnišķīgi ir grāmatām piešķirt otro dzīvi – te esot jau vairāki tūkstoši grāmatu.

Nākotnes plāni dzirnavās

Lai arī darbu netrūkst un katru dienu ir ko darīt, saimnieki jau kaļ nākotnes plānus. Tā kā šīs ir dzirnavas, saimniekiem ir nepārvarama vēlme ne vien atjaunot dambi, bet arī palaist ūdeni caur māju, kā tas dzirnavām pienākas. Tāpat ir plāni nākotnē veidot dabas taku, ierīkot spa un atjaunot dzirnavu ezeru.

Source info

DELFI Tava Māja


Copyrights

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Lasi vēl


Tava Māja iesaka