Šķiet, ka maijs beidzot ieradies visā savā godībā. Protams, var tvarstīt saulesstarus tepat aiz mājas stūra, bet es mudinu doties maķenīt tālāk – uz Kurzemes jūrmalu. Jūra ir viena no manām mīlestībām, tāpēc liela daļa Baltijas jūras piekrastes Latvijas teritorijā jau nostaigāta. Tā kā šoreiz pārgājienam varēju atvēlēt tikai vienu dienu, tad centos atrast kādu Rīgai tuvu fragmentu, kas līdz šim vēl nav iepazīts. Izvēlētais sākumpunkts – Kaltene. Virziens – Rīga. Galamērķis – pēc noskaņojuma, sajūtām un autobusu grafika.

Pulksten 7.30 ar starppilsētu autobusu izbraucām no Rīgas, bet pulksten 9.51 bijām sasnieguši Kalteni. No autobusa pieturas devāmies pa labi, līdz sasniedzām celiņu, kura galā manāma autostāvvieta, bet tālāk dabas mīļotājus atplestām skavām sagaida jūra. Pavisam netālu – Zaigas un Māra Gaiļu atpūtas māja, kas celta bijušās zivju fabrikas sūkņu stacijas vietā. Droši jāčāpo pāri viņu privātajam molam un jādodas pretī saulei un vējam.

Kad pirms pāris gadiem no Kaltenes devos pārgājienā uz Kolku, man šķita, ka Kurzemes jūrmalas akmeņainākais posms ir ceļā no Kaltenes uz Roju, bet nekā! Arī, ejot uz Rīgas pusi, par akmeņu trūkumu sūdzēties nevar. Brīžiem tie sastopami tikai vietumis, brīžiem viss liedags noklāts ar vidēja izmēra akmeņiem, bet brīžiem var izstiepties uz kāda lielāka akmens milža platās muguras un vērot mākoņus.

Kurzemes jūrmala mani piesaista ar tās šķietamo neskartumu, ik pa laikam sastopamajām zvejnieku mājām un visu no tā izrietošo – liedagā zvilnošām laivām, krastmalas krūmos noslēptiem enkuriem, tīkliem un citiem īstu jūras vilku atribūtiem. Šai jūrmalai piemīt kāda īpaša aura. Tāda vientulīga romantika un alkas pēc horizonta.

Pārgājiena laikā ik pa brīdim jāpārlec pāri kādai šaurākai vai platākai upītei, bet tas ir pa spēkam katram. Tomēr ir viena upe, kurai tik viegli pāri netikt – Grīva. Iespējams, ka vasarā pa jūru šo upi var pārbrist, bet pavasara saules tīkotājiem jāmet neliels līkums atpakaļ, sekojot zemes ceļam līdz pat šosejai, kur pāri upei ir tilts. Pēc tam jāseko nākamajam zemes ceļam, līdz ierauga autostāvvietu un tad jau atkal var turpināt liedaga baudīšanu.

Laiku pa laikam daba sagādā kādu pārsteigumu ne tikai akmeņu, upīšu vai putnu baru veidolā, bet arī sarkano un zilo mālu paskatā. Runājot par putniem, gan Kaltenes tuvumā, gan Mērsraga tuvumā ir putnu vērošanas torņi, kas sniedz vēl plašāku skatu uz zilajām tālēm un putnu daudzveidību.

Jārēķinās vienīgi ar to, ka dienās, kad jūra ir pietuvojusies krastam, dažos šī maršruta posmos pastaiga pa liedagu nesanāks, bet būs jāmeklē kāda meža taka. Pat tagad, kaut arī jūra bija manāmi atkāpusies, brīžiem nācās brist pa slapjākām vietām, lēkāt no akmens uz akmeni, kāpelēt pa vecu ūdenszāļu kaudzēm.

Izlēmām pārgājienam punktu pielikt Mērsragā, ko palaist garām ir neiespējami. Jau no paša pārgājiena sākuma aiz vairākiem līkumiem iztālēm manāms Mērsraga sakaru tornis. To sasniedzot, ir vairāk nekā skaidrs, ka klāt ir kāda apdzīvota vieta. Pavisam netālu no jūras ir autostāvvieta ar informatīvu plakātu par Mērsragā aplūkojamiem objektiem. Atkarībā no tā, cik daudz laika palicis līdz autobusam, var aplūkot dažādus objektus – bāku, piejūras pļavas, ežu kolekciju, ostas molu, baznīcu un citus. Mēs plānojām paspēt uz priekšpēdējo autobusu pulksten 17.49, tāpēc izvēlējāmies doties uz pieturu un uzmest aci pa ceļam redzamajam. Starp citu, bāku pamanījām vien, grozot galvu uz visām pusēm un brīnoties, kur tad tā paslēpusies. Kur? Neteikšu, lai arī jums tiek meklēšanas prieks! Mani pārsteidza baznīcas tornī novērojamā aina – gailis caurdurts ar krustu. Kaut kas tāds vēl nebija manīts. Sasniedzot šoseju, izlēmām griezties pa kreisi un aiziet līdz ostai, kur nesen izveidots arī gājēju tilts. Precīzāk sakot, tas vēl joprojām ir būvniecības procesā. No tilta paveras jauka aina uz nelielo Mērsraga ostu, kuģīšiem un jahtu “Palsa”, kuru naudīgāki ceļotāji var izīrēt horizonta aicinājuma remdēšanai.

Izcils pārgājiena noslēgums – saldējums uz soliņa autobusa pieturā. Ļoti ērti – veikals tieši blakus pieturai.

Jauks pārgājienu maršruts atpūtai no civilizācijas un saules staru ķeršanai apmēram 25 kilometru garumā. Ja iet naskākā solī, noteikti var paspēt aiziet arī līdz tālākam ciemam. Bet šoreiz mūsu mērķis bija nevis maksimāli liela attāluma mērošana, bet gan pavasara saulītes baudīšana. Sviestmaizes un ūdens pudele somā, kāds lakats un fotoaparāts rokā, un – aidā!

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!