Armēnijas iespaidu kaskāde: genocīda sekas, seni tempļi, konjaks un kalnu ezers  (2)

"Kaskāde – tā ir savdabīga pilsētas rota oriģinālas arhitektoniskās kompozīcijas veidā. To var salīdzināt ar milzīgu piramīdu, kura sastāv no savdabīgas kāpņu sistēmas, kas savieno Erevānas lejas daļu ar augšu. Kāpnes ar strūklakām, iekšpagalmiņiem, bareljefiem, kas bagātīgi izgreznoti ar nacionālajiem ornamentiem, paceļas augšup pa nogāzi, kas vainagojas ar obelisku "Atdzimusī Armēnija". Kaskādi cēla pagājušā gadsimta 70. - 80. gados ar vērienu. Naudu nežēloja, taču 1988. gadā Armēnijā notika šausmīga zemestrīce, tad izjuka Padomju Savienība, un grandiozais komplekss palika aizmirstībā (pamests). 2002. gadā Armēnijā dzimušais amerikāņu biznesmenis, kolekcionārs un mecenāts Žerārs Kafesjans (1925-2013) iniciēja darbus, lai uzlabotu Kaskādi un lai tur izveidotu mūsdienu mākslas centru. Celtniecības un restaurācijas darbi ilga vairākus gadus. Un tikai 2009. gadā tika atklāts Mākslas centrs, kas nosaukts Kafesjana, centra dibinātāja, vārdā.

Maza atkāpe. Armēnijā dzīvo apmēram trīs miljoni cilvēku, vēl apmēram desmit miljonu dzīvo ārpus savas etniskās dzimtenes. Armēņu tauta savā ilgajā pastāvēšanas vēsturē piedzīvojusi ne mazums vajāšanu, Osmaņu genocīdu pret armēņiem 1915. gadā. Tā joprojām ir asiņojoša rēta, par kuru armēņi nespēj runāt. Viņu acīs sariešas asaras. Šie notikumi bija pamatā tam, ka visā pasaulē un dažādās valstīs radās daudz armēņu kopienu. Pieminētais Kafesjans ir to pēctecis, kas izglābās 1915. gadā. Eksistē nerakstīts likums, ka labklājību sasniegušie armēņi palīdz Armēnijai, kā nu kurš spēj. Protams, ne visi sniedz tādas dāvanas kā amerikāņu miljardieri, daudzi vienkārši palīdz saviem radiniekiem, kuri joprojām dzīvo Armēnijā, kura diemžēl nevar lepoties ar augstu dzīves līmeni.

Mākslas centrs sastāv ne tikai no izstāžu zālēm, bet arī no skulptūru parka. Parkā apskatāmi pasaulslavenu skulptoru darbi. Fernando Botero no Kolumbijas darbi. Viņam patīk apjomīgas formas, kas piemīt gan cilvēkiem, gan dzīvniekiem. Angļa Berija Flenagana zaķi, kuri pretēji Botero radītajam, ir smalki. Izstāžu zālēs redzama armēņu māksla, tajā skaitā monumentālais Grigora Handžjana triptihs, kas aptver visu Armēnijas vēsturi no senajiem laikiem līdz pat 20. gadsimta beigām. Modernās mākslas muzejā regulāri notiek izstādes, koncerti, tiek realizētas izglītības programmas bērniem un pieaugušajiem. ļoti būtiski, ka visu ekspozīciju apmeklēšana ir bezmaksas. Maksāt vajag tikai par dažām izstādēm, bet maksa ir patiesi smieklīga – mazāk kā divi eiro.

Tā Armēniju nosauca izcilais krievu dzejnieks Josifs Mandelštams. Jāpiekrīt, jo laikam šajā zemē unikāls ir katrs akmens. Toties īpašu uzmanību izsauc kristiešu dievnami Armēnijā. Ja nu kāds nezina, tad Armēņu apustuliskā baznīca ir viena no vecākajām kristiešu baznīcām. Tā atšķiras kā no pareizticīgās, tā arī no katoļticīgās baznīcas, un armēņi ar to īpaši lepojas. "Khor Virap" klosteris ir viens no iemīļotākajiem tūristu galamērķiem. Pirmkārt, tāpēc ka tas atrodas svētā Ararata kalna pakājē. Otrkārt, tāpēc ka te pēc lielajiem plūdiem nokļuva Noass ar savu šķirstu. Treškārt, te atradās Gregorija Apgaismotāja apcietinājuma vieta. Gregorijs Apgaismotājs tika apcietināts tādēļ, ka izplatīja Kristus vēsti. Bet gadījās, ka ļaunais valdnieks, kurš ielika cietumā šo svēto, saslima un zaudēja prāta spējas. Tikai Gregorijam bija pa spēkam tirānu izārstēt. Pēc izārstēšanās valdnieks, protams, pieņēma kristietību, bet Armēnija 301. gadā kļuva par pirmo valsti, kas oficiāli pieņēma kristietību kā valsts reliģiju.

Līdz mūsdienām saglabājusies ieeja pazemes cietumā, klosteris vairākkārtēji tika rekonstruēts un pārbūvēts. Ēkas, kas saglabājušās līdz mūsdienām, celtas 17. gadsimtā.

"Khor Virap" klosteris (tulkojumā "dziļa bedre") ir viena no populārākajām svētceļojuma vietām armēņiem no visas pasaules. Norovankas klostera komplekss celts 13.-14. gadsimtā. To radījis slavenais meistars Momiks. Pēc leģendas viņš iemīlējās kņaza meitā, jūtas bija abpusējas. Toties meitenes tēvs pieprasīja no Momika uzbūvēt īpaši skaistu dievnamu, un tikai pēc tam domāt par kāzām. Momiks pūlējās trīs gadus, kad darbs bija praktiski pabeigts, kņazs aizsūtīja pie viņa savu kalpu, kurš nogrūda meistaru no liela augstuma. Pēdējais Momika apstrādātais akmens kļuva viņam par kapakmeni.

Savukārt Tatevas klosteris, kas dibināts 9.-10. gadsimtā, šodien ir liela tūrisma kompleksa sastāvdaļa. Tas sevī ietver arī trošu ceļu "Tateva spārni". Ceļu atklāja 2010. gadā. Tas ir pats garākais trošu ceļš pasaulē, ierakstīts Ginesa Pasaules rekordu grāmatā. Tas ved apmeklētājus no Halidzoras ciema, pāri Vorotanas upes ielejai uz Tatevas ciemu. Te atrodas pieminētais klosteris, kas ir viens no svarīgākajiem reliģiskajiem centriem Armēnijā. Pa trošu ceļu 360 metru augstumā kursē divi vagoni, kuros paredzēts uzņemt 25 cilvēkus. Vagoni pārvietojas ar ātrumu 32 kilometri stundā. 12 minūšu laikā tie nogādā cilvēkus no Halidzoras ciema uz Tatevas klosteri. Vienas troses svars ir līdzvērtīgs desmit savannas ziloņu svaram un kopvērtējumā sastāda 60 tonnas. Droši vien nav jāsaka, ka brauciens pa šo trošu ceļu bija brīnišķīgs, elpu aizraujošs. Biļete pēc armēņu aprēķiniem nemaksā lēti – apmēram 10 eiro. Visi iegūtie līdzekļi tiek novirzīti uz klostera restaurāciju un seno amatu atjaunošanu tuvējos ciemos.

Starp daudzajiem krāšņajiem kristiešu dievnamiem, gribas pieminēt pagānu templi, kas atrodas stundas brauciena attālumā no Erevānas. Tas ir Garni templis. Jāpiebilst, ka tas ir vienīgais hellēnisma arhitektūras paraugs visā Armēnijā. Celts 1. mūsu ēras gadsimtā par godu saules dievam. 17. gadsimtā notikušajā zemestrīcē templis bija daļēji iznīcināts. To atjaunoja tikai 20. gadsimta 70. gados.

1770 metrus virs jūras līmeņa uz kalnu plato atrodas vairāk nekā 200 vertikāli novietoti akmeņi. To vidējais augstums ir divi metri. Armēnijā to pazīst kā megalītu kompleksu "Zorats Karer". Ļoti bieži to sauc arī par "Armēnijas Stounhendžu". Lielbritānijas karaliskā Ģeogrāfijas biedrība izpētīja šo vietu un secināja, ka šis komplekss varētu būt viens no vecākajiem pasaulē, ievietojot to vienā rindā ar Stounhendžu Anglijā un Karnaku (Carnac) Francijā. Iespējams, ka tas uzbūvēts 3. gadsimtā pirms mūsu ēras. 20. gadsimtā radusiess doma, ka šī vieta ir senākā zināmā observatorija. Šo versiju 2010. gadā apstiprināja arī Oksfordas Universitātes astrofiziķis Migrans Vardajans. Ļoti interesanti, ka katrā akmenī ir četrus līdz piecus centimetrus liela atvere... Tāpēc jāsecina, ka visus noslēpumus "Zorats Karer" vēl nav atklājis, taču pagaidām šo vietu apmeklē tūristu pūļi, un tikai ieskatās šajās noslēpumainajās atverēs. Un kas zina, par ko "орут" (kliedz) šie akmeņi...

Armēnijas virtuve arī ir viena no vecākajām pasaulē, tāpēc īpaši to reklamēt nevajag. Minēšu tikai dažus piemērus. Pusdienas nelielā kafejnīcā pie ceļa jums izmaksās nieka divus, divarpus eiro (protams, Armēnijā ir sava valūta drams: viens eiro mūsu ceļojuma laikā bija pielīdzināms 550 dramiem). Par šo naudu jūs saņemsiet kebabu, mājas tomātu mērci, tomātus un puslitru vīna.
Dārgāk, bet tomēr skaistāk un izsmalcinātāk, ir pusdienot populārā restorānā Sevana ezera krastā. Sevans ir lielākais ezers visā Kaukāzā, arī Armēnijā. Viens no lielākajiem augstkalnu saldūdens ezeriem pasaulē. To sauc arī par Armēnijas jūru. Tas atrodas 1900 metru augstumā virs jūras līmeņa, ir 940 kvadrātkilometru liels, astoņdesmit kilometru garš. Kopumā tas aizņem piecus procentus no visas Armēnijas teritorijas. Dziļākā vieta – 95 metri. Ezers slavens ar īpašu foreles šķirni. Tā tiek uzskatīta par Armēnijas delikatesi. Sevana ezers ir iemīļota atpūtas vieta. Šeit pat vislielākajā Armēnijas karstumā ir atsvaidzinoši vēss.

Armēņi uz šejieni dodas kopā ar visu ģimeni nevis lai sauļotos un peldētos – ūdens te pat vislielākajā karstumā ir stindzinoši auksts, bet sauļošanās vietējos iedzīvotājus atstāj vienaldzīgus. Viņi ierados šeit, lai būtu kopā, baudītu apkārtējo ainavu un ēdienu. Arī mēs darījām to pašu. Armēņu siers, vīns, grilā cepti dārzeņi un vietējās zivis... Kā teica mūsu Latvijas bijušais Vincenta šefpavārs Mārtiņš Rītiņš – kas var būt labāks un, galvenais, svaigāks par šo. Īpaši gardi Armēnijā ir hinkaļi. Tie ir Kaukāza pelmeņi. Tos obligāti jāēd ar rokām, turot aiz mīklas "kātiņa". Kā zināms, tad hinkaļi ir gruzīnu ēdiens, toties armēņi ir pārliecināti, ka gatavo tos labāk un garšīgāk nekā jebkurš gruzīns.

Te nepieciešama neliela atkāpe: armēņiem viss ir vislabākais, neviens nevar turēt līdzi. Vismaz viņi tā uzskata. Un nekas, ka ir pretruna. Viņi stundām ilgi var kritizēt savu valdību, sliktos ceļus, korumpētos ierēdņus, slikti attīstīto ekonomiku, bet tajā pašā laikā uzreiz piebilst: mums viss ir brīnišķīgi, Armēnija – labākā valsts pasaulē. Skan ļoti mīļi – tāds nedaudz naivs un bērnišķīgs patriotisms. Iespējams, ka nedaudz skeptiski noskaņotiem Latvijas iedzīvotājiem nepieciešams pamācīties. Visiem zināms, ka Armēnija ir konjaka lielvalsts, un Ararats ir ne tikai Bībelē pieminētais kalns, bet arī daudzās valstīs populāras konjaks. Bez "Ararata" šeit tiek ražoti dažādi konjaki, visām gaumēm un naudas makiem. Veikalā plauktos izvietots tik daudz dažāda konjaka, ka acis nezina, uz ko skatīties. Taču, esot desmit dienas Armēnijā, pie šiem plauktiem novērojām nevis vietējos iedzīvotājus, bet galvenokārt tūristus. Arī vīna piedāvājums ir ļoti liels, taču arī to lielākoties pērk tūristi. Visa ceļojuma laikā mēs neredzējām nevienu apreibušu cilvēku. Armēņi ar lepnumu stāsta, ka visā Padomju Savienībā tieši pie viņiem nekad nebija atskurbtuvju. Nav arī tagad. Secinājums ir tikai viens – vai nu nedzer, vai arī to labi pieprot – lemiet paši.

Armēnija ir brīnišķīga valsts. Tās tūrisma potenciāls nav vēl īsti novērtēts, arī infrastruktūra vēl īsti nav gatava pieņemt ļoti prasīgus tūristus. Pagaidām tūristu te ir ļoti maz, pārsvarā tie ir Krievijas iedzīvotāji un blakus esošās Irānas iemītnieki: pēdējie brauc uz Armēniju atslābināties un atpūsties no stingrajiem šiītu likumiem, kas aizliedz pat Rietumu mūziku. Angļu, franču, vācu valodu desmit dienu laikā dzirdējām ļoti reti, arī Baltijas valstu iedzīvotāji šeit ir reti viesi.

Noslēgumā gluži vai anekdotisks atgadījums. Četri no rīta, mēs atvadāmies no Armēnijas, ir izsaukts taksis, jādodas uz lidostu.

Taksists uzdod tradicionālo jautājumu: "Вы откудо?"(No kurienes jūs?)

- "Из Латвии," (No Latvijas) diezgan miegaini atbildām mēs.

Pauze.

Nākamais jautājums: "Nauda ir?"

Mēs vienā mirklī bijām uzrautas no pussnaudas:. "Ir!" atbildējām jau korī un ne tik apātiski.
Šoferis, vīrietis pāri pusmūžam, sāka smieties un paskaidroja: "Со мной в армии латыш служил. Он меня многому учил. Но в памяти осталась лишь эта фраза. Сколько лет прошло, но всё еще помню…"(Ar mani armijā dienēja latvietis. Viņš man mācīja latviešu valodu. Tik ilgs laiks pagājis, bet atmiņā palikusi tikai šī frāze).