Aslema, Tunisija!  (7)

Vispatīkamāk uz Tunisiju doties ir pavasarī vai rudenī. Vasarā tur iesaku doties krietna karstuma mīlētājiem, jo pat pie jūras gaisa temperatūra sasniedz +40 grādus, bet ziemā jārēķinās ar mainīgiem laika apstākļiem un vēja iespējamību.

Tunisija visos laikos bijis iekārojams kumosiņš - tās vēsturi veidojuši feniķieši, senie romieši, turki, berberi un visvairāk - arābi. Krietnu laiku te saimniekoja arī francūži, un kā bijusī Francijas kolonija, tā neatkarību ieguva tikai 1956.gadā.

Tunisijā dzīvo 10 miljoni iedzīvotāju, no kuriem apmēram 98% ir arābi. Pamatiedzīvotāji berberi palikuši mazākumā un pārsvarā dzīvo valsts dienvidos. Kā visās musulmaņu zemēs, arī Tunisijā ģimenes saites ir stipras, svētkos un svinībās radinieki pulcējas kopā un allaž palīdz cits citam. Populārākie tunisiešu vīriešu vārdi ir Alī, Anis, Muhameds, bet sieviešu - Fatima, Mariama, Aiša un Jasmīna.

Tunisijā runā arābu valodā, tunisiešu dialektā. Skolās, kā obligātā mācību valoda jāapgūst arī franču valoda. Taču daudzi tunisieši spēj sazināties arī angļu, vācu un pat krievu valodā. Valsts noteiktais izglītības minimums ir pamatskola, bet bezmaksas ir visa, tai skaitā, arī augstākā izglītība.

Nacionālā valūta Tunisijā ir Tunisijas dināri, kas sastāv no 1000 milimiem. Viens dinārs ir apmēram 50 santīmu vērts. Tunisijas dinārs nav konvertējams, to aizliegts gan ievest, gan izvest no valsts. Tunisieša vidējā darba alga ir 350 dināri. Viszemāk atalgotie ir strādnieki, kas pelna lielākais 200 - 250 dinārus mēnesī. Zemu atalgoti arī policisti, kas pelna 180-450 dinārus mēnesī. Labi pelna ārsti, kopumā mēnesī nopelnot ap 1200 dināriem, bet strādājot privātpraksēs - pat līdz 4500 dināriem mēnesī.

Tunisieši kā nācija ir ģimeniska un sirsnīga. Ļoti ticams, ka arī jūs tiksiet ielūgts kādā mājā vai vismaz kopīgi papusdienot. Pirmā tunisiešu viesmīlības izpausme ir pasniegt viesim nelielu glāzīti saldas piparmētru tējas. Un nemaz nemēģiniet atteikties, ja vien nevēlaties aizvainot tunisieti!

Ja mēs, latvietes priecājamies par to, ka mūsu vīrieši mums dāvina ziedus, tad tunisietes ziedus vispār neuzskata par kaut ko ievērības cienīgu. Kā stāsta manis sastaptie jaunekļi - Tunisijas sievietes ir kā trakas uz zeltu. Un šī viņu kārība un arī tas, ka kāzas kopumā ir ļoti dārgs pasākums, noved pie tā, ka lai gan oficiāli laulību var slēgt jau no 17 gadu vecuma, tunisiešu vīrieši laulības ostā ieslīd vien pirms 40 gadu sasniegšanas. Cerēšanās ilgst mazākais 2 - 3 gadus, līdz iegādāts dzīvoklis un nepieciešamais zelts, ko savukārt pieprasa sievasmātes, lai nodrošinātu meitas varbūtējas šķiršanās gadījumā - piecas rokassprādzes uz kreisās rokas, piecas - uz labās, vēl ķēdītes un gredzeni!

Tunisijas pilsētas ieskauj augsti mūri un šos nocietinājumus dēvē par medīnām jeb vecpilsētām. Vecpilsētas centrā parasti atrodas mošeja, kurai apkārt murd pilsētas tirgi, tās ieliņas ir šauras un ēnainas. Dienvidos pilsētas apgādā ar ūdeni, kas iegūts karstā ūdens dziļurbumos. Pirms piegādāt ūdeni pilsētām, to atdzesē valsts finansētās dzesēšanas iekārtās.

Gan pilsētās, gan arī ārpus tām redzami vīri, kas sēž pie lielām plastmasas kannām. Izrādās, viņi tirgo no Lībijas, kontrabandas ceļā ievesto degvielu. Starp citu, arī uz ceļiem redzami furgoni bez numuriem, kas ir piekrauti ar degvielas kannām. Tunisijā iegūst naftu, ko viņi arī eksportē, taču tā ir salīdzinoši dārga, tāpēc bizness ir vienkāršs - aizšauj uz Lībiju, iepērk gandrīz sešas reizes lētāku degvielu un veikals zeļ! Zinātāji gan apgalvo, ka Tunisijas degviela esot nesalīdzināmi kvalitatīvāka par Lībijas melno zeltu.

Tunisijā valda absolūts kafejnīcu kults! Jau no astoņiem rītā vietējās kafejnīcās pulcējas vīri, sūc tēju vai kafiju un spēlē domino, kauliņus vai kārtis. Un pīpē! Gan cigaretes, gan ūdens pīpi jeb šišu. Vientuļš smēķētājs ir retums, prasti pasūta vienu pīpi uz visu kompāniju. Man šķiet, ka lielākā daļa Tunisijas vīriešu uz šīm kafejnīcām dodas, kā uz darbu, kur katram jau ir "sava darba vieta - galdiņš". Un varbūt šīs ir vietas, kur viņi oficiāli var aizmukt no savām sievām, jo kafejnīcās jūs nekad nesatiksiet sievietes. Tomēr arī tunisietes dodas uz kafejnīcām - viņas kafijo un kūko eiropiešu stila kafejnīcās. Ir gan arī kopējās, pagrīdes kafejnīcas - klubi, kur tiekas gan vīrieši, gan sievietes, notiek dejas, nopērkams alkohols un ballītes sit augstu vilni!

Viens no Tunisijas simboliem varētu būt durvis. Lai cik neizskatīga vai pat pussagruvusi būtu ēka, tās durvis vienmēr būs greznas. Un nevis tāpēc, ka tunisieši mīlētu izrādīties, bet tāpēc, ka Tunisijā durvis uzskata par ģimenes laimes un labklājības simbolu. Tāpēc tās ir stabilas, darinātas no palmas koka un bagātīgi rotātas. Varbūt, ka koši nokrāsojot savu māju durvis mēs varētu vairot arī labklājību Latvijā?

Mēs, latvieši lasām sēnes, ogas un audzējam kartupeļus, bet cilvēki Tunisijas dienvidos dzīvo tikai uz palmu oāžu rēķina. Tunisijā aug pieci miljoni palmu, kuru 99 šķirņu dateles ienākas septembrī - oktobrī. Birzis pieder privātīpašniekiem - oāzes ir tādi kā mazdārziņi, kuros aug palmas, granātāboli, banāni un citi gardumi. Dateļu augļus novāc ar rokām.

Palmā aug desmit zari - katrā apmēram 25 kilogrami dateļu, tāpēc vienas palmas apkalpošanā iesaistās četri cilvēki - viens pērtiķa ātrumā uzlien palmas vainagā, iesienas virvē, nogriež dateļu zarus un padod otrajam, kurš, ierīkojies mazliet zemāk, savukārt, padod trešajam, bet tas nogādā tos ceturtajam uz zemes.

Jaunās palmiņas sāk ražot dateles pēc četriem gadiem, bet to mūža ilgums ir 500 gadi. Palmu saknes iet stāvus dziļumā un tām patīk, ka "kājas" mirkst slapjumā, bet "galvas" cepinās saulītē. Un tas ir tikai stereotips, ka vairāk par visu pasaulē tuksneša ļaudis kāro sagaidīt lietusgāzes. Nē, viņi šeit lietu nemaz negrib, jo tas maitā ražu - dateles kļūst tārpainas, tāpēc uz rudens pusi dateļu zarus laikus pārklāj ar polietilēnu.

Vārds "sahāra" tulkojumā no arābu valodas nozīmē "tukšā zeme". Sahāra ir pasaules lielākais tuksnesis, kas plešas no Āfrikas rietumu piekrastes līdz pat Sarkanajai jūrai un atrodas 11 valstu teritorijās. Tunisijas Sahārai raksturīgi trīs veidi - klinšainais, akmeņainais un smilšu tuksnesis.

Agrāk cilvēki tuksnesī devās tikai kamieļu mugurās, bet tagad jūs varat iekāpt jaudīgā džipā un izmest pa tuksnesi slaidu loku. Pirms kāpšanas mašīnā gan nopētīju šoferi - tāds mierīgs un nosvērts tunisiešu čalis. Bet tāds viņš bija tikai līdz brīdim, kad nonācām līdz smilšu kāpām, kad sajūtot sevī uzbangojot beduīnu asinis, viņš ūsās smaidīdams, stūrēja džipu augstākajās smilšu kāpās, no tām lejā, veica galvu reibinošas virāžas un visādus citus trikus.

Slavenākais Tunisijas suvenīrs ir tuksneša roze - ģipša veidojums, kas pazemes ūdeņu iedarbības rezultātā kristalizējies izplaukuša rozes zieda formā. Šādi rožu dārzi zied dažus metrus zem tuksneša smiltīm.

Braucot pa tuksnesi es pilnīgi pārliecinājos, ka teicienam: "neticēt savām acīm" ir pamats. Kad vairākas reizes tuksneša vidū skaidri redzēju ezerus un kalnus, es patiešām nespēju ticēt savām acīm! Un pareizi darīju! Jo tie, protams, nebija ezeri, bet gan mirāžas, kas rodas saules stariem atstarojoties cauri siltajām vai aukstajām gaisa masām. Starp citu, tulkojot vārdu mirāža no franču valodas, tas nozīmē "ielūkojies spogulī".

Kādu rītu pamostos no vēja gaudošanas aiz loga un jautājot, kas tad īsti ārā notiek, saņemu atbildi - sākusies smilšu vētra. Pie sevis nodomāju: "O, paldies Tev, varenā Sahāra, ka ļauj man to piedzīvot"! Tomēr prātā ātri pārcilāju, ko es vispār zinu par smilšu vētrām - tās var pārvietot milzīgu daudzumu smilšu un putekļu un pārvietojas, kā milzīga blīva siena līdz pat 1,6 kilometru augstumā. Tāpēc gaišā dienas laikā dažu minūšu laikā strauji samazinās redzamība. Pēdējo 50 gadu laikā smilšu vētru skaits Sahāras tuksnesī, kas ir viena no lielākām smilšu vētru rašanās vietām pasaulē, ir pieaudzis 10 reizes. Dažkārt putekļi no šīm smilšu vētrām tiek pārnesti pat pāri Atlantijas okeānam. Bet man, tepat Tunisijā, sīkie smilšu graudiņi ir pilnīgi visur - mutē, degunā, ausīs un pat fotoaparāta lēcās!

Senāk oāzes bija karavānu un noklīdušu ceļinieku patvērums, arī es, ceļojot cauri nebeidzamam tuksnesim, esmu patiesi priecīga nonākot zaļojošā oāzē.

Te nu ļoti labi var saprast, kā un kāpēc, šajā smilšu universā, rodas oāze. Kalnos dzimst ūdens avotiņš, ko pa sarežģītu irigācijas sistēmu - īpaši ierīkotiem kanāliņiem novirza visā oāzē. Tāpēc te aug palmas un pat aprikozes un granātāboli.

Man par lielu prieku, es satieku vietējo, oāznieku, kas gatavs mani izvadāt pa oāzi. Sākumā mēs dodamies uz viņa dzimto ciematu, ko iedzīvotāji pameta gandrīz pirms 40 gadiem, kad trīs dienu negantu lietavu dēļ sākās tādi plūdi, ka ciemats gandrīz tika noskalots no šīs zemes virsmas. Mazliet pakavējušies nostalģiskās atmiņās, mēs dodamies izstaigāt mana jaunā drauga bērnības takas un nonākam pie kalnu ezeriņa, kas dabiski veidojies ieplūstot tajā kalnu un pazemes avotiem. Te ir iespējams ne tikai nopeldēties, bet pat baudīt ūdensmasāžu!

Tuvojoties pilsētai ar jautro nosaukumu Matmata, manu uzmanību piesaista tādi, kā cilvēku skudrupūžņi. Tāpēc nolemju izpētīt, kas tādos dzīvo. Izrādās klintīs izkaltajās mājās dzīvo berberi - Ziemeļāfrikas klejotāji un lopkopji, kas joprojām saglabājuši savu etnisko identitāti un seno valodu. Šīs tautas nosaukums, iespējams, cēlies no grieķu valodas vārda barbaroi, kā dēvēja katru, kurš nerunāja grieķiski. Dzīvojot alu mājās nav jāuztraucas ne par apkuri, ne kondicionieriem, jo te visu gadu ir nemainīga temperatūra: +17grādi. Katru alu mītni apdzīvo viena ģimene, un istabu skaits norāda ģimenes turīgumu.

Tunisijā tapušas ap 130 dažādas filmas, tai skaitā Oskariem apbalvotais "Angļu pacients". Bet filma, kas Tunisiju padarīja slavenu kino pasaulē ir "Zvaigžņu kari". Filmas režisors Džordžs Lūkass Tunisijā ieradās pagājušā gadsimta 70.gados un viņu iedvesmoja berberu alu mājas, tuksnešainās ainavas un ja vien kārtīgi ieskatīsieties, pamanīsiet, ka kāda "Zvaigžņu karu" tēla vaibsti un valoda ļoti atgādina kamieli! Spocīgā tuksneša ainava, speciāli filmēšanai radītās dekorācijas, raķetes, kas izvietotas butaforiskā ciemata ielās, tiešām liek domāt, ka neatrodies vis uz šīs planētas.

Tā kā mēs, latvieši kaktusus esam pieraduši redzēt augam glītos podiņos, braucot pa Tunisiju, manu uzmanību piesaistīja ceļu malās augošie krāšņie un milzīgie mikimaušu kaktusi - jeb opuncijas, kas Tunisijā ieradušies kopā ar tomātiem un pipariem jau 16.gadsimtā, ceļojot caur Spāniju no Amerikas. Opuncijas ir unikāls augs - tos izmanto dzīvžogu stādījumos, jo kurš gan labprātīgi mēģinātu iekļūt mājā, kuru ieskauj adatu siena?! No opuncijas augļiem vāra ievārījumus, sīrupus un to stublājus marinē, līdzīgi kā mēs - gurķus, pie tam, tiek uzskatīts, ka šiem augļiem ir svaru samazinoša iedarbība. Opuncijas ekstraktu izmanto arī skaistumkopšanā - grumbu izlīdzināšanai. Tātad, var secināt, ja jums pie mājas aug neliels opunciju pudurītis, jūs būsiet drošībā, paēdis, vesels un skaists!

Kairuāna visos laikos bijusi ietekmīga pilsēta, par to liecina arī tās nosaukums, kas tulkojumā no arābu valodas nozīmē "stiprā pilsēta". Par spīti tam, ka šīs daiļavas roku un atslēgu iekārojuši daudzi, Kairuāna ir viena no musulmaņu svētajām pilsētām, kurā glabājas paša pravieša Muhameda 3 bārdas mati! Kairuānā ir apmēram 150 mošejas, kurās tāpat, kā visās pasaules mošejās, lūgšanas notiek arābu valodā.

Pie mošejām ir minareti, kas tulkojumā no arābu valodas nozīmē "bāka". Tā kā daudzo minaretu aicinājumi uz lūgšanām pamodināja mani jau pirms saules lēkta, nolēmu apmeklēt nozīmīgāko no Kairuānas mošejām - Lielo mošeju. Saskaņā ar musulmaņu likumiem - septiņi šīs mošejas apmeklējumi ir līdzvērtīgi vienam svētceļojumam uz Meku. Pirms ieiešanas mošejā man ir jāuzvelk īpašs halātiņš, lai ceļi un pleci būtu nosegti, apavi ir jāatstāj ārpusē un musulmaņiem jāveic rituāla mazgāšanās, kas simbolizē garīgo šķīstību.

Lielā mošeja ir viens no apliecinājumiem Tunisijas garajai un samudžinātajai vēsturei - šī mošeja būvēta no romiešu pilsētu ēku akmeņiem, tāpēc interesanti ir mošejas sienās redzēt akmeņus, kuru uzraksti vēsta par Jūliju Cēzaru un viņa varenību, pie tam tāds sīkums - viens no šiem akmeņiem mūrī ievietots pareizi, bet otrs - kājām gaisā!

Ja dodaties uz ārzemēm, jums noteikti jāapskata visas vietas, kas šajā valstī ir vis - vislielākās, visvecākās, visskaistākās, utt. Tāpēc arī es dodos uz vislielāko Tunisijas ezeru - El Džerid sālsezeru, kas atrodas 23 metrus zem jūras līmeņa. Par ezeru šo var saukt tikai ziemas sezonā, kad tajā ir ūdens, pārējā laikā tas ir smilšu klajums, ko klāj sāls virsma. Te atrodas arī sāls raktuves.

Visur apkārt esošā sāls virsma atgādina ledu un pat nelielie ūdens pleķīši vairāk izskatās pēc āliņģiem! Vai tā atkal ir mirāža? Varbūt es sapņoju? Iekniebju sev un saprotu, ka tā ir realitāte - vairāk kā 30 grādu karstumā es pastaigājos pa sāls - ledus virsmu ezerā, kas atrodas 23 metrus zem jūras līmeņa! Sirreāli! Ezeru var ne tikai apskatīt, bet arī izbraukt tam cauri. Ceļu cauri sālsezeram, sāka ierīkot 1975. gadā un tas izdevās tikai ar trešo piegājienu, jo ezera gultne ir viltīga, par to liecina ezerā redzamais vientuļais autobuss, kas iebrucis sākotnēji neveiksmīgi izbūvētajā ceļā.

Vidusjūra apskalo trīs pasaules daļas - Eiropu, Āziju un Āfriku un 20 valstis, tai skaitā Tunisiju. Sekla zemūdens grēda starp Sicīlijas salu un Tunisiju sadala Vidusjūru divās daļās - Rietumu un Austrumu Vidusjūrā. Arābu valodā Vidusjūru sauc par "balto jūru", taču šādam nosaukumam es gan nespēju piekrist, jo Vidusjūras ūdeņiem ir neparasti koša, zila krāsa. Varbūt nosaukums radies no simtiem kilometru garajām balto smilšu pludmalēm? Lai kā arī nebūtu - mums, ziemeļniekiem Tunisijas kūrorti sniedz gandrīz visu nepieciešamo - sauli, skaistas pludmales, eiropeiskas viesnīcas un pasakaini siltu ūdeni pat oktobra beigās. Starp citu, viens no populārākajiem Tunisijas kūrortiem Hammameta, ir Sofijas Lorēnas mīļākā atpūtas vieta!

Tirgus, jeb souk gadu simteņiem bijis pilsētas sabiedriskās dzīves centrs. Te, malkojot piparmētru tēju, pat tika risinātas politiskas diskusijas un plānotas sazvērestības. Agrāk tirgū valdījuši stingri noteikti principi - katrai produkcija atvēlēta sava vieta, atkarībā no tā, cik tuvu atrodas mošeja - līdzās svētvietai tirgo grāmatas un reliģiskus priekšmetus, attālāk - saimniecības preces un pārtiku. Un, jā - tunisieši ar pārtiku saprot arī kamieļa gaļu. Var jau būt, ka tā patiešām, ir ļoti garšīga, taču redzot tirgū kamieļa galvu, no kuras nolūkojās divas skaistas, brūnas acis, brrrr.... man patiešām to negribējās noprovēt!

Tunisiešu virtuves stūrakmens ir kuskuss, ko iegūst no cieto šķirņu kviešu graudiem. Tā graudi ir rupjāki par mannas putraimiem, iedzelteni un pamīksti. Kuskusu gatavo kopā ar jēra gaļu, dārzeņiem vai zivi un tomātu mērci, to visu sautējot īpašā pannā.

Maize ir tunisiešu galvenais pārtikas produkts, ko pasniedz pie visām maltītēm un pārsvarā jums tiks pasniegta tradicionālā franču bagete. Vēl es iesaku kārtīgi saēsties tomātus - tie Tunisijā ir gatavi, sulīgi un ļoti garšīgi un sadzerties svaigi spiestu granātābolu sulu, it īpaši oktobrī, kad sākas granātābolu ražas novākšana. Tā lieliski remdē slāpes, īpaši 30 grādu karstumā un ir arī veselīga. Starp citu, vai jūs zinājāt, ka oriģināli grenadīna sīrupu gatavo tieši no granātāboliem?

Pie katras maltītes jums tiks pasniegta arī harisa - berberu tradicionālā mērce, ko gatavo no asajiem sarkanajiem pipariem, ķiplokiem, tomātu biezeņa un olīveļļas. Tunisieši mēdz teikt, ka pēc tā, cik ass ir ēdiens, var noteikt, vai sieva mīl savu vīru. Ja ēdiens nav ass - jūtu kvēle rimusi! Piekrastē noteikti jānobauda jūras veltes - grilēti astoņkāji, garneles, tuncis, vesela cepta zivs, ko pasniedz ar salātiem un citi jūras mošķīši. Noteikti jāpagaršo tunisiešu tradicionālā uzkoda ir brik - pankūciņa ar visdažādāko pildījumu.

Runā, ka pilnīgai laimei cilvēkam ir nepieciešamas tikai dažas lietas: kāds, kuru mīlēt, darbs, ko darīt, un kaut kas, uz ko cerēt. Es ceru, ka vēl kādreiz Tunisijā atgriezīšos, jo tagad mana iespaidu un sajūtu lādīte ir pārpilna ar sauli, īpašo smaržu, tuksnešiem, Vidusjūras zilajiem ūdeņiem, sirsnību un viesmīlību! Beslema Tunisija, jeb uzredzēšanos Tunisija!