Baltiešu vienotība starp palmām: kā tālajā Brazīlijā svinēja Baltijas ceļu

Šī augusta diena simbolizē atmodas laika cilvēku drosmi, dedzību un vēlmi pēc neatkarīgas Latvijas. 23. augusts tiek atzīmēta kā piemiņa par Baltijas valstu sadali un svinēta kā šo nāciju vēlme gūt neatkarību.

Baltijas ceļš tiek pieminēts visās trijās Baltijas valstīs un arī ārpus tām. Viena no valstīm, kur atzīmē Baltijas ceļu, ir Brazīlija. Šajā valstī ir vislielākās Latvijas imigrējošo cilvēku kolonijas Dienvidamerikā. Pirmie latvieši ceļoja uz šo valsti jau 19. gadsimta beigās, un pirmā lielā reliģisko misionāru grupa ieceļoja Brazīlijā 1922. gadā. Būdami strādīgi cilvēki, viņi devās uz noteiktu vietu, kur sāka zemkopību un lopkopību – kolonijā "Vārpa". Drīz atbrauca arī citas ieceļotāju grupas un izveidojās otrā lielā latviešu kolonija "Palma".

Abas kolonijas tiek pieminētas Jūlija Lāča Romānā "Mūža Meža Maldi". Latvijas tradīcijas un kultūras izpausmes sākumā esot piekoptas, bet ar laiku mazinājušas un, mainoties paaudzēm, piemirsušās. Mūsdienās šajās agrāko laiku kolonijās mīt tikai daži latvieši un tikai no vecās paaudzes. Savukārt citās pilsētās ir nobāzējušās latviešu kopienas, kur tradīcijas un kultūra tiek celta godā. Piemēram, svinēta un atzīmēta Baltijas ceļa gadadiena. Šogad, 2016. gadā, Brazīlijā tika svinēts Baltijas ceļš pilsētā Sanpaulu. Svinībās piedalījos arī es.

Lietuvas vēstniecība organizēja šo pasākumu, kurā piedalījās visu triju Baltijas valstu cilvēki, no kuriem lielākā daļa bija pēcteči agrākajiem ieceļotājiem. Šis pasākums sākās ar to, ka visi sastājās aplī, un tad dažas personas uzrunāja sanākušos. Tad tika atskaņota Borisa Rezņika dziesma ar Valda Pavlovska vārdiem "Atmostas Baltija", un visi sadevās rokās, kopīgi dziedot, lēnā solī ejot pa apli. Pēc tam sekoja raženas pusdienas ar Baltijas virtuvei raksturīgiem gardumiem. Redzot visu triju Baltijas valstu karogus plīvojam šī pasākuma laikā, it īpaši atrodoties Dienvidamerikā, es sapratu, ka spēks ir tautai un tās cilvēkiem, un Baltijas spēks ir liels. Par šo es arī pārliecinājos, runājoties arī ar dažādiem cilvēkiem, gan latviešiem, gan lietuviešiem.

Būdams latvietis, es vairāk centos komunicēt ar Brazīlijas latviešiem un uzzināt viņu dzīves stāstus. Pirmo satiku vienu jaunieti vārdā Lukas Stepanovs, kura vecvecāki bija izceļojuši 1920. gados un strādājuši abās minētajās latviešu kolonijās. Viņš ir dzimis Brazīlijā un bijis Latvijā vienu reizi. Viņam tur ļoti paticis, un viņš gribot tur atgriezties vairāk. Latviski puisis bija spējīgs izteikt pāris teikumus, bet pārsvarā mēs komunicējām angliski. Tomēr Lukas ir braši noskaņots iemācīties latviešu valodu un uzturēt savu priekšteču kultūras mantojumu.

Nākamā persona, ko satiku, bija Daina Gūtmanis – Latvijas goda konsule Brazīlijā Sanpaulu štatā. Viņa, dzimusi Brazīlijā, bijusi vairākas reizes Latvijā, un arī viņai tā ļoti patikot. Daina bija spējīga runāt labā latviešu valodā, savukārt, ar sadzirdamu akcentu. Lukas un Daina abi dzīvo pilsētā Novaodesa (Nova Odessa), kur, kā liecina Ārlietu ministrijas mājaslapā pieejamā informācija, šajos laikos ir liela latviešu kopiena..

Vēl satiku Arnoldu Baltruku. Arnolds ir dzimis Brazīlijā. Viņš ir latvietis, bet, būdams 81. gadu vecs, nekad nav bijis Latvijā un tikai vienreiz ceļojis ārpus Brazīlijas, lai neilgu laiku Toronto, Kanādā strādātu. Pārsteidzošā kārtā Arnolds bija spējīgs ne tikai izcili komunicēt latviešu valodā, bet arī darīt to bez nekāda akcenta. Sākumā, kad satiku šo kungu, man šķita, ka viņš ir atbraucis no Latvijas. Tik tiešām tas bija pārsteidzoši atrast cilvēku, kurš visu dzīvi nodzīvojis otrā pasaules malā – Brazīlijā, nekad nebūdams Latvijā, bija spējīgs tekoši izteikties latviski. Pēc profesijas Arnolds ir diriģents un, kā pats atzinās, vienmēr ir centies diriģēt pēc iespējas vairāk latviešu mūzikas, bet specializējies baznīcas mūzikā. Arnolds bieži ir diriģējis un piedalījies tieši Latviešu Baptistu baznīcā Sanpaulu, vienīgajā šajā apkaimē. Atbildot uz manu jautājumu, kā viņš ieguvis šādas valodas iemaņas, viņš izteicās – varbūt tāpēc, ka ir daudz lasījis latviešu literatūru un diriģējis latviešu mūziku. Visdrīzāk šis ir tas izskaidrojums, kas savukārt nemazina pārsteigumu kā tādu. Arnolda vecāki bijuši vieni no pirmajiem ieceļotājiem 20. gadsimta 20. gados, strādājuši šajās kopienās un runājuši latviešu valodā.

Tagad Arnolds pats dzīvo Sanpaulu pilsētā un viņam ir bērni un mazbērni, kuri diemžēl īsti latviešu valodu nepieprotot. Vecajam vīram vienmēr bijusi arī vēlme aizceļot līdz Latvijai, bet diemžēl vienmēr pietrūkuši resursi vai citu apstākļu dēļ nav sanācis aizbraukt uz zemei, no kurienes nākuši viņa vecāki, pastāstīja Arnolds.

Piedaloties šajā pasākumā un redzot lielo atbalstu ne tikai Baltijas valstīm, bet tieši Latvijai un Latvijas kultūrai, bija ļoti uzmundrinoši, aizraujoši un patīkami saprast, ka baltu identitāte ir stipra. Ir neizsakāms prieks redzēt, ka aizceļojušo latviešu pēcnācēji ir spējīgi runāt tēvzemes valodā un viņiem ir vēlme apciemot Latviju. Vienīgais veids, kā varam saglabāt mūsu tautas identitāti un kulturālo vērtību, ir uzturēt saiknes ar vecajām paaudzēm, radiniekiem, turpināt runāt latviešu mēlē un noteikti nodot šo bagātību tālākajām paaudzēm.

Pabeidzu vidusskolu Rīgā, tālāk izglītojos Aberdīnas Universitātē Skotijā. Tagad esmu ceļojumā Brazīlijā. Aizbraukt līdz Brazīlijai biju motivēts, jo šī valsts un zeme vienmēr ir mani aizrāvusi un saistījusi. Strādājot Lielbritānijā, es sakrāju finansiālos līdzekļus, lai dotos uz šo tropisko zemi. Būdams universitātē, es iepazinu dažus brazīliešus, kuri man deva padomus, uz kurām vietām doties un ko apmeklēt. Papildus universitātes laikā es satiku vienu lietuviešu meiteni, kura piedalījās praksē lietuviešu vēstniecība Brazīlijā un, būdama man laba draudzene, viņa man pastāstīja par šo Baltijas pasākumu Sanpaulu.

Būdams Brazīlijā, esmu apmeklējis dažādas pilsētas, tai skaitā Sanpaulu, Kuritičibu (Curitiba), Pontagrosa un São Thomé das Letras, un esmu bijis divās dažādās salās – Ilha Bela (Skaistā Sala) un Ilha Grande (Lielā Sala). Kad būs iespēja nākamajam ceļojumam, es vēlos apmeklēt arī otru lielāko pilsētu Brazīlijā – Riodežaneiro.

Šī valsts ir ļoti interesanta, ar relatīvi īsu un neparastu vēsturi, sākoties koloniālajā Portugāles karalistē. Etniskais sajaukums ir starp eiropiešiem, no Āfrikas ievestiem vergiem un vietējiem iezemiešiem. Brazīliešu kultūra ir izteikta viņu karstasinīgajā un emocionālajā izpausmē. Cilvēki ir pārsvarā draudzīgi un atsaucīgi, it īpaši pret tūristiem un, pieprotot portugāļu valodu, bieži var izpelnīties lielas atsauksmes no vietējiem iedzīvotājiem.

Brazīlija ir ekonomiski nabadzīga, ko norāda ekonomiski parametri un statistika par lielo noziedzības līmeni, savukārt cilvēkiem ir attieksme pret dzīvi irtāda, ka, šķiet, šo problēmu nebūtu.

Tomēr jāatceras, ka šī valsts var būt bīstama, it īpaši tūristiem, jo ir bieži gadījumi, kad garnadži aplaupa tūristus. Līdz šim man ir paveicies ar šo aspektu. Šai valstij, protams, bagātība ir brīnumainā daba, kuru var izcili izbaudīt abās iepriekš norādītajās salās. Iesaku, katram ziņkārīgajam aizbraukt uz šo saulaino, tropisko palmu zemi un izbaudīt pavisam citādāku ģeogrāfisku, kulturālu un sabiedrisku dzīves izpausmi.