"Ar draugu jūnija sākuma bijām devušies atvaļinājumā uz Taizemi. Rēķinājāmies ar to, ka tas ir lietus sezonu laiks, bet kā darba grafiks ļauj braukt, tā braucām. Pirmās dienas dzīvojām Krabi salā, baudījām cilvēku neskarto dabu un salas burvību, un laiks, par brīnumu, bija saulains un bez nokrišņiem," savu stāstu par piedzīvojumiem Taizemē, kas iesūtīts "TūrismaGids" un tūrisma aģentūras "Kolumbs" stāstu konkursam, sāk Paula Pūpola.

Arī tev pūrā noteikti ir kāds stāsts par izbraucienu tepat pa Latviju vai izcilu atvaļinājumu ārzemēs. Atsūti savu ceļojuma stāstu līdz 15. oktobrim mums, un varbūt tieši tu saņemsi stāstu konkursa balvu – apmaksātu ceļojumu divām personām uz Abū Dabī, Taizemi vai Šrilanku no tūrisma aģentūras "Kolumbs". Vairāk par konkursu un tā noteikumiem lasiet šeit.

Lūk, kādas vētras var piedzīvot Āzijas salu valstī Taizemē.

"Nolēmām pieteikties jahtu brauciena uz (Pi-Pī) Phi Phi salām. Naktī pirms brauciena sākās spēcīgs lietus, no kura pamodos, jo dzīvojām bungalo un skaņas izolācijas gandrīz nebija. Tad sāku cerēt, kaut lietus aprimtos līdz rītam un braucienu nenāktos atcelt, bet, rītam pienākot, lietus pat nebija mazinājis savu spēku. Tāpēc zvanījām organizatoriem, ka vēlamies atcelt braucienu, uz ko viņi atbildēja, ja vēlamies braukt, tad droši, jo ir dalībnieki, kuri brauks. Vēl pieminot, ja būs pārāk bīstami apstākļi, tad dosies atpakaļ uz krastu. Mēs padomājām, un nolēmām riskēt, jo grēks, atrodoties Taizemē, neredzēt pašu Pi Pī salu.

Salikām mantas ūdens necaurlaidīgajā somā, uzvilkām peldkostīmus un devāmies uz piestātni. Ik pa laikam uznāca tādas lietus gāzes, ka tālāk par 10 metriem neko nevarēja redzēt, bet kad tuvojās laiks sēsties jahtā, lietus pārstāja līt, un es pie sevis nodomāju, ka brauciens pat būs tīri labs un labi, ka nav saules, citādāk būtu par karstu. Brauciens uz salām bija jautrs, jo jahtu ļoti mētāja pa viļņiem, bet taizemieši, kas strādāja apkalpē, ar savu bezbailību radīja vieglu atmosfēru, un brauciens bija baudāms. Pabijām visas salās, redzējām skaistumu, man pašai interesanta šķita "Monkey Bay island", jo Pi Pī pludmali nesanāca sajust zem savām kājām – iebraukt tur nevarēja lielo viļņu dēļ, bet redzētais skaistums tāpat bija iespaidīgs.

Tad nu sākas atpakaļceļš... Sākums bija normāls, vēl joprojām laiva tika mētāta pa viļņiem, bet tā jau bija norma. Un tad mēs priekšā ieraudzījām debesis, kas bija melnas, un bija skaidrs, ka nebūs labi. Filmās parasti rāda, kā lielie kuģi iepeld vētrā, ka paceļ buras un gatavojas cīņai ar dabu, un tieši tāpat mēs, kādi 20 cilvēki, gatavojāmies. Mums lika uzvilkt glābšanas vestes un taisna ceļā devāmies iekšā tajās šausmās. Tas bija viens mirklis, kad lietus sāka sisties pa ķermeni tik sāpīgi, ka šķita, met ar pingponga bumbiņām. Man pirmo reizi Taizemē bija auksts, trīcēju gan no tā, ka biju viscaur slapjā, gan vēja, gan bailēm, jo laivu mētāja tā, ka šķita, mēs tiksim zem viļņa un aiziesim pa burbuli, no trim motoriem strādāja tikai divi, jo viens sāka kūpēt. Blakus sieviete no bailēm raudāja, ja mans draugs mani cieši neturētu sev klāt, es arī raudātu, jo domāju, ka netiksim āra no šīs vētras un ka mūsu skaistais ceļojums ar to arī beigsies. Draugs piekodināja, lai jebkurā situācija turamies kopā, pat ja atrodamies ūdenī un lai par somu ar spoguļkameru un telefoniem aizmirstu. Šis bija brīdis, kad sajutu pašas lielākas bailes dzīvē.

Lūdzos, lai mēs sveiki un veseli nonākam krastā, un pēc piecām minūtēm tas notika, jahta lēnām sāka tuvoties piestātnei, un es biju tik laimīga! Atgriežoties bungalo, mēs neko nenožēlojam, jo tas bija tā vērts.

Otro ceļojuma daļu mēs pavadījām Samui salā, kur laiks bija burvīgs, un devāmies vēl vienā jahtu braucienā līdz Koh Nag Jang salai. Tur ūdens salīdzinājumā ar Pi Pī bija mierīgs, un varējām baudīt silto vējiņu un sāļā, bet silta ūdens šļakatas.

Taču atpakaļ ceļā "noplīsa" jahta un mēs palikām atklātā jūrā, kur no abiem krastiem bija stundas brauciens, jo tas notika apmēram pusceļā. Laivu ļoti nepatīkami šūpoja, un tiem, kuriem ir jūras slimība, šī bija elle, jo mums nācās gaidīt 50 minūtes, līdz atbrauca pakaļ cita laiva.

Taizemiešu ieteikums bija lēkt ūdenī, lai nepaliktu slikti, bet man bija bail, jo dziļums, konkrētajā vietā bija 40 metrus zem jūras līmeņa, es uzreiz iedomājos, cik daudz un kādas zivis tur peld, tāpēc centos skatīties horizontā, lai neizvemtos. Beigās visus nogādāja mājās ar citu laivu.

Tad ar draugu smējāmies, ka vairāk uz jahtām nekāpsim, jo mums tas labi nebeidzas. Bet nožēlot, nenožēlojām, jo ceļojums bija piesātināts ne tikai ar skaistumu un komfortu, bet arī adrenalīna devu.

Tāpēc labprāt dotos vēl kādos piedzīvojumos Āzijā."

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!