Viss sākās ar kādu sarunu – "Ryanair" esot akcija, varot lēti aizlidot brīvdienās. Nenocietos, paskatījos. Un, ieraugot cenas, sapratu, ka es arī gribu. Par galamērķi brīdi svārstījos. Paskatoties ārā, kur jau trešo dienu nepārtraukti lija, bija skaidrs, ka gribam tur, kur silti. Silti decembrī Eiropā ir tikai pašos dienvidos. Brīdi svārstījos starp Faro, Nicu un Palermo. Faro uzvarēja – gan Itālijā, gan Francijā jau ir būts, pat vairākkārt, savukārt Portugālē vēl ne, turklāt tā arī esot visai lēta zeme, kas šajā brīdī nebūt nebija mazsvarīgi.
Jau rakstījām, ka jūlijā blogā "Sapņumedniece" varēja iesūtīt savus ceļojumu stāstus un piedalīties konkursā, kura balva ir nedēļas nogales ceļojums diviem šoruden uz pārsteiguma galamērķi Eiropā kopā ar ceļojumu blogeriem Alīnu un Jēkabu Andrušaitiem. Laimīgais uzvarētājs tiks paziņots 18. augustā. Vairāk lasiet šeit.
Šis ir Ievas Reinvertes stāsts, kas iesūtīts konkursam, – par aizbēgšanu no Latvijas ziemas uz Faro Portugālē īsi pirms Ziemassvētkiem.
Pēc trim gariem vakariem, kas pagāja, pētot "Ryanair" mājaslapu no visām pusēm, biļetes tika rezervētas. Lēti aizlidot uz Faro neizrādījās tik vienkārši, kā varētu padomāt – tiešā reisa no Rīgas uz turieni nav, savukārt ar pārsēšanos lētākie lidojumi negribēja kombinēties savā starpā. Pieejot lietai pēc principa "vienalga, caur kurieni, ka tikai lēti", visbeidzot sakombinējās maršruts Rīga – Dublina – Faro – Londona – Stokholma – Rīga. Zināmos apstākļos piecas lidmašīnas ir lētāk nekā četras, turklāt mūs kā gana pieredzējušus pasaules blandoņas nebaidīja arī iespēja nakšņot Skavstas lidostā. Dublinā nakšņosim pieklājīgi, hostelī, un vēl pilsētu apskatīsim.
Trīs nedēļas starp biļešu rezervāciju un izlidošanu paskrēja nemanot. Vēl daži vakari pie interneta, nu jau pa Algarves tūrisma informācijas lapām, un kārtējais "speciālais piedāvājums" aizved uz vēl vienu negaidītu atradumu – četru zvaigžņu viesnīcu, kas nesezonā piedāvā divvietīgu istabu par 25 eiro diennaktī. Tas gan nav Faro, bet Tavirā, mazpilsētiņā pārdesmit kilometrus gar piekrasti tālāk. Pētot Algarves sabiedrisko transportu, atrodu arī vilcienu sarakstu, un mierīgu sirdi rezervēju mums, šķiet, vienas no lepnākajām un arī lētākajām naktsmājām, kādās gadījies pabūt. Hostelis Dublinā, arīdzan lētākais, ko izdevās atrast, izrādījās gandrīz divreiz dārgāks.
Visbeidzot pienāk izbraukšanas diena. Sakrāvuši divās somās visu vajadzīgo, ierodamies lidostā. Izlidojam īsi pirms desmitiem vakarā, Dublinā esam īsi pēc vienpadsmitiem – pa ceļam pulksteņi jāpagriež divas stundas atpakaļ. Kamēr izkāpjam no lidmašīnas, tiekam ārā no lidostas, noorientējamies laikā un telpā un sākam meklēt autobusu, ir jau gandrīz pusnakts. Esam padarījuši sev dzīvi interesantāku tādējādi, ka mums nav Dublinas kartes un mēs zinām vien hosteļa adresi un tās pieturas nosaukumu, kurā jāizkāpj, ja braucam ar pareizo autobusu. Tūrisma informācijas birojs lidostā izrādās slēgts, izlikt kartes ārpusē šeit, kā izskatās, nav pieņemts, un kļūst nedaudz jautri.
Izkāpuši no autobusa tajā pieturā, kas mums nosaukta kā pareizā, esam tikpat gudri kā sākumā. Brīdi pabrīnāmies, paklīstam apkārt, prātojam, ko tagad iesākt. Atrodam atvērtu avīžu kiosku, un tālāk jau kļūst vienkārši – kioskā nopērkam karti, kartē atrodam gan to ielu, uz kuras ir hostelis, gan arī paši sevi, un raitā solī dodamies uz pareizo pusi, kas, par laimi, ir vien trīs kvartālu attālumā. Atraduši pareizo ielu, atkal mazliet samulstam – māju numerācijas sistēma Dublinā nav tāda, kā ierasts, varētu teikt, ka tās nav nemaz – uz kuru pusi pa šo ielu mums tagad jāiet? Kamēr kasām pakaušus, pienāk kāds garāmgājējs, palūdz cigareti, apjautājas, ko mēs te darām, no kurienes esam, cik ilgi būsim, un parāda pareizo virzienu. Priecādamies par apskaužamo ekstru – iespēju sarunāties ar jebkuru pretimnācēju (abi esam angļu valodas pratēji, un tam, kurš blandījies pa, piemēram, Itāliju, šīs ekstras apskaužamība būs saprotama), dodamies norādītajā virzienā, kur arī savu hosteli atrodam.
Hostelī nokļūstam vienā istabā ar jauniešiem no Spānijas. Kad esam iekārtojušies, jaunieši apvaicājas, no kurienes esam. Latvia, Letonia? Ā, Letonia, 10 punkti Eirovīzijā! Lai nu tā būtu. Jaunieši precizē, ka ir no Madrides, stāstu, ka esmu tur bijusi, sen atpakaļ, un toreiz tur bija ļoti auksti. Jaunieši samulst – laikam jau "Letonia" viņiem asociējusies ar zemi tālu ziemeļos, un tas, ka kādam no tādiem ziemeļiem varētu būt auksti Madridē, viņiem nešķiet saprotami.
No rīta tieši astoņos mūs pieceļ zvans, kas skan pa visu hosteli. Sajūtas kā kopmītnē. Pabrokastojuši savācam mantas un dodamies prom – Dublinas apskatei mums ir stundas četras. Turēdamies pie savas kartes, aizejam līdz upei, pārejam to pa "Ha'penny" tiltu, nokļūstam "Temple Bar" rajonā, kur rindojas krodziņš pie krodziņa, aizejam līdz Kristus katedrālei, kuras reklāmas lapiņu esmu puslīdz nejauši savākusi hostelī. Lapiņa nodrošinot atlaides ieejas maksai – tā arī ir, iekļūstam iekšā par studentu cenu (4 eiro no personas pret 6 eiro bez atlaides). Tepat netālu ir vēl viena, Sv. Patrika katedrāle, kas ir lielākā baznīca Īrijā. Šajā gan mēs iekšā neejam, apmierināmies ar parka izstaigāšanu.
Ar līkumu atgriežamies "Temple Bar". Nolūkojam pēc skata tipisku īru pabu, kurā izdzert kausu Guiness alus – vīrs nav ar mieru atstāt Īriju, nepamēģinājis, kā tas garšo šeit. Sasildījušies atgriežamies otrā upes krastā, papriecājamies par lielo burinieku, kas pietauvots krastā kā atmiņa par bada laikiem un bēgļiem uz Ameriku, iegriežamies Ziemassvētku tirdziņā un meklējam autobusu uz lidostu.
Pa ceļam lidmašīnā uz brīdi aizsnaužos. Mitrais siltums, kas mūs sagaida, izkāpjot no lidmašīnas, mani pārsteidz nesagatavotu. Atrodam tūrisma informācijas lodziņu, tiekam pie Faro kartes un autobusu saraksta, meklējam bankomātu, nokavējam autobusu no lidostas uz pilsētu. Nākamais autobuss pēc stundas. Busu gaidot, iztukšojam nelielu pudelīti vietējā vīna, sēdēdami ar skatu pret palmām. Sāku mīlēt šo zemi, kaut arī pagaidām nekas vairāk par lidostu un palmām nav redzēts. Atbrauc buss, par braucienu līdz pilsētai no mums abiem kopā paprasa 2,30 eiro, un mēs iemīlam šo zemi vēl vairāk. Autobusa vadītāja mūs arī informē, kur jāizkāpj, lai tiktu uz staciju, turklāt sarunājas labā angļu valodā – tūristus šeit mīl un ciena. Atrodam staciju, nopērkam biļetes līdz Tavirai – 3,20 eiro. Algarve ir burvīga.
Izkāpuši no vilciena Tavirā, jau otro reizi šajā braucienā spēlējam spēli "atrodi naktsmājas bez kartes". Iepriekš esmu noskatījusi, ka jāiet taisni pa centrālo ielu līdz upei, un turpat pie upes, apmēram pa vidu starp diviem pilsētas tiltiem, arī viesnīca būs. Ejam tikai taisni, atrodam upi, atrodam tiltus – viesnīcas nav. Savādi. Turpinām iet uz labu laimi joprojām taisni, kreisajā pusē ieraugām lielu ēku, kas apmēram atbilst bildei, uzkāpjam kalnā, ejam klāt – ir mūsu lepnā viesnīca.
Atstājam mantas un ejam meklēt kādu šajā diennakts stundā vēl atvērtu krogu. Pārsimt metru attālumā tiešām atrodam atvērtu kafejnīcu. Saimniece nerunā angliski, tomēr "vinho tinto" (sarkanvīns) jau esam apguvuši. Divas lielas glāzes sarkanvīna par 1,60 eiro – es tiešām mīlu šo zemi. Iekšā vietējie skatās futbolu, meklējam klusāku vietu un iekārtojamies pie galdiņa ārā. Paskatos uz augšu – kokā virs mums karājas citroni. Mja. Viesnīcā atgriežamies dziļā naktī.
Nākamajā rītā modinātājs zvana pusseptiņos. Mežonīgi sāp galva, brīdi nevaru saprast, par ko man tas viss, tad atceros, ka esam Portugālē, līdz naktij sēdējām kafejnīcā zem citronkoka, un vispār ir jāsteidzas uz vilcienu. Pa vilciena logu priecājamies par bezgalīgajām apelsīnu plantācijām un "Ria Formosa" – tā saucamo lagūnu, applūstošu zemieni, kas atrodas starp sauszemi un okeānu, un kuru apdzīvo tūkstošiem putnu. Redzam arī vairākus flamingu barus, nerunājot par kaijām, stārķiem un gārņiem. Okeānā ir bēgums, var redzēt, ka ūdens līmenis šeit mēdz būt arī par metriem trim augstāks – vairākās vietās uz sauszemes mētājas laivas, bet pa tagad nosacīti sauso krastu bradā cilvēki un kaut ko vāc. Minam – varbūt ēdamos gliemežus, tomēr noskaidrot šo parādību mums tā arī neizdevās.
Faro sameklējam kārtējo kafejnīcu, kur ar svaigi spiestu apelsīnu sulu, kafiju un pāris sendvičiem vedam pie prāta savus nelaikā pieceltos tipisku pūču organismus. Aizejam līdz lagūnai, pa augstu laipu ieejam tajā nedaudz iekšā, secinām, ka tuvojas melns mākonis, kas draud sabojāt burvīgi saulaino rītu, un atgriežamies pilsētā uzmeklēt vēl kādu kafejnīcu, kurā pārlaist lietu. Vēl pa apelsīnu sulai un kafijai, pagaršoju arī vietējo kūku piedāvājumu; tikmēr lietus ir cauri, un varam doties tālāk. Gandrīz pāri galvai ļoti zemu lido lidmašīnas uz Faro, var manīt, ka šī zeme pārtiek galvenokārt no tūrisma.
Izstaigājam Faro vecpilsētu, priecājamies par apelsīnu kokiem visās iespējamās un neiespējamās vietās, aplūkojam dīvaina izskata katedrāli, kura diemžēl ir slēgta, vecos pilsētas mūrus, klosteri, mazas, šauras ieliņas, mikroskopiskus dārziņus pie mājām, pasildamies saulē aizvējā uz soliņa zem akācijas un atkal ieklīstam sarkano paklāju rajonā. Tagad ar lampiņām piekarinātās "Ziemassvētku palmas" mūs vairs nemulsina, tomēr, kad zem sevišķi krāšņas izpušķotas palmas zariem ieraugām skatlogu, kas izrotāts ar tipisku ziemas ainavu – eglītes, sniegs, Santaklauss ar ragavām – un tieši tajā brīdī kaut kur blakus atskan dziesma par "White Christmas", nenovaldām smieklu lēkmi. Pēc nedēļas Ziemassvētki. Staigāju pa pilsētu paplānā džemperī, jaku apsējusi ap vidu.
Dodamies uz no vilciena noskatītu lielveikalu iepirkties. Garāmejot vēl pa ostas ceļu paejam vēlreiz dziļāk lagūnā papētīt putnus. Stārķi te čum un mudž, lagūna pilna kaijām un gārņiem un vēl visādiem iepriekš neredzētiem spārnaiņiem ar tieviem, gariem knābjiem un kājām. Tieši pāri galvai lidojoša lidmašīna ar gaisa plūsmu uzmet kādu kaiju augstu gaisā; putns pārmet pāris kūleņus un turpina lidot, itkā nekas nebūtu noticis.
Apgādājušies ar visu dzīvei nepieciešamo – vīnu, apelsīniem un jogurtu – ejam uz tuvējo staciju gaidīt savu vilcienu. Pēc brīža pamanu, ka noskatītais vilciens brīvdienās nekursē, līdz nākamajam ir stunda, un, lai nebūtu jānīkst stacijā, uzmeklējam tuvējo kafejnīcu, kuras darbiniekus samulsinām ar vēlmi sēdēt ārā. Ziemas vidus, nu ja. Novelku jaku un uzloku džempera piedurknes – te ir aizvējš un saule, varētu pat teikt, karsti.
Izkāpuši no vilciena Taviras stacijā, beidzot nogriežamies no galvenās ielas un aplūkojam pilsētu. Atrodam vecu baznīcu un ielūkojamies iekšā. Altāris izskatās kā nācis no bērnu bilžu grāmatas – neiedomājami dzīvespriecīgs un aizkustinoši neveikls. Baznīcā sastopam vairākas pavecas kundzes, kuras laipni aicina mūs visu aplūkot, fotografēt un promejot vēl uzstājīgi grib pacienāt ar tēju, no kuras ar lielām grūtībām tomēr atsakāmies.
Dodoties prom no baznīcas, nogriežamies sānielā un nokļūstam Taviras citadelē laikam taču pa sētas puses kāpnēm. Citadele sastāv no pilsētas veco mūru paliekām, pāris torņiem un trim baznīcām; uzkāpuši augšā, veco mūru ielokā atrodam miniatūru botānisko dārzu ar ziedošiem krūmiem, milzu kokiem un citiem siltu zemju augiem. Šeit var pastaigāt pa vecajiem mūriem un torņiem, dīvainā kārtā neviena mala nav norobežota ar sētu, un man nākas krietni pacīnīties ar personiskajām bailēm no augstuma, lai saņemtu dūšu uzlīst tornī, taču tas noteikti ir tā vērts – no šejienes paveras burvīgs skats gan uz pilsētu no augšas, gan atklāto okeānu tepat blakus.
Kad pēc saulrieta strauji paliek tumšs, dodamies atkal iekarot pilsētu, šoreiz ar mērķi atrast kādu ēstuvi un vakariņas. Iepriekšējā vakarā krietni vēlākā stundā novērojām krogu pie kroga, visus atvērtus, bet šovakar viss ir slēgts. Svētdienu vakaros ēst ārpus mājas šeit, acīmredzot, nav pieņemts. Visbeidzot tomēr atrodam kādu atvērtu restorānu. Cenas ēdienkartē patīkami pārsteidz – par spīti elegantajam ēstuves izskatam, otrie ēdieni šeit sākas no 7-8 eiro. Restorāna specializācija, kā liecina daudzās godalgas pie sienām, ir jūras produkti; kaut arī šeit ir dabūjami arī gaļas ēdieni, pakļaujamies nejaušībai un izvēlamies zivis, cītīgi turpinot baidīties no visa, kas varētu pīkstēt, kad tam iedur ar dakšu. Tunča steiks ir lielisks; pieēdušies līdz acīm, izmetam vēl līkumu pa pilsētu, iedzeram savu dienā nopirkto vīnu un pasludinām šo dienu par beigušos.
Nākamajā rītā atļaujamies nogulēt vienu vilcienu ilgāk. Mums ir diži plāni – aizbraukt gandrīz līdz otram Algarves galam, Lagošai; no bildēm internetā esam noskaidrojuši, ka tur okeāna piekrasti veido skaistas, robotas klintis ar šauriem līcīšiem, ne vairs plakanā, applūstošā lagūna, pie kuras sākam pamazām pierast. Jābrauc ilgi, divarpus stundas, izklaidējot sevi vien ar ainavām aiz loga. Šeit apelsīnu plantāciju ir vēl vairāk nekā Taviras pusē, ieraugām arī pāris palielas pilsētas, neskaitāmus golfa laukumus, vairākas upes, vanšu tilta dubultotu kopiju un neskaitāmas jahtas ostās.
Lagoša mūs sagaida ar negantu vēju un zivju smaku – esam pamanījušies ieklīst zvejas ostā. Tai blakus gluži kā stāvvietā nožogotā laukumā uz sauszemes novietotas jahtas un kuteri – ir taču ziemas vidus. Tomēr "marine", kad to atrodam, arī ir pilna laivu gan ar, gan bez burām. Mēģinot īstenot savu nodomu – izbraukt ar laivu pa piekrasti – apstaigājam visu ostas malu un tuvējos veikaliņus. Ar laivām vizinātāju piedāvājumus atrodam ik uz soļa, tomēr tie visi ir tikai plakāti bez neviena cilvēka tuvumā; arī attiecīgā kantora birojs, kad to beidzot atrodam, izrādās slēgts, lai arī plakāti tā logos sola laivu braucienus katru dienu.
Atmetuši domu par izbraukšanu okeānā, dodamies apskatīt pilsētu un arī piekrasti tāpat kājām. Pie paša pilsētas centra atrodas pludmale, kuru noslēdz klintis; paejot tām tuvāk, atrodam spraugu starp diviem klinšu bluķiem pašā ūdensmalā, caur kuru var nokļūt līcītī, kas daudz neatpaliek no bildēs redzētā, tiesa, jāpārvietojas ar pārskrējieniem starp lielākajiem viļņiem, ja negribas samērcēt kājas. Kājas mērcēt īpaši negribas – ūdens gan nav pārāk auksts, tomēr ne tik silts, lai vilinātu peldēties, un griezīgais vējš no krasta puses šo vēlmi it nemaz nepastiprina. No līcīša pa vēl kādu spraugu, iespējams, var tikt vēl tālāk, tomēr ne vairs sausām kājām, tāpēc nolemjam tur nelīst. Tā vietā kājām dodamies pa pludmali uz nākamo dzelzceļa staciju Taviras virzienā. Šajā Lagošas pusē klinšu vairs nav, pludmale ir gluda kā galds, klāta baltām smiltīm un neskaitāmiem skaistiem gliemežvākiem; jau pēc pāris minūtēm man jākļūst krietni izvēlīgākai, ja negribu, lai gliemežvāku būtu pilna soma. Gājiens izrādās diezgan tāls un ilgs. Okeāns izskatās gluds par spīti vējam, tomēr krastā nāk prāvi viļņi, kas saplīst baltās putās un laiku pa laikam liek man no kāju samērcēšanas glābties bēgot. Kā būtu šeit peldēt, grūti pat iedomāties, nešķiet, ka cilvēks tādos viļņos varētu noturēties uz kājām. Pa ceļam novērojam, kā aiz Lagošas noriet saule un staciju sasniedzam jau melnā tumsā.
Izkāpuši no vilciena Faro, dodamies vēl vienā eksperimentā ar vietējo kulināriju. Izvēlamies restorānu ne pārāk greznā rajonā; iekšā paskaļa sabiedrība kaut ko svin, tomēr vieta atrodas arī mums. Iekārtojamies pie iekurta kamīna – vismaz man ļoti gribas sasildīties pēc negantā Lagošas vēja. Sadūšojamies pasūtīt grilētus astoņkājus, tomēr drosme izrādās veltīga – astoņkāju nav, un ar jūras produktiem pirmdienās vispār esot grūtības, kā mums skaidro viesmīlis. Izvēlamies steiku un tiekam pie prāviem, garšīgiem gaļas gabaliem. Viesnīcā atgriežamies vēlu un pārguruši, tomēr jāsakrāmē vēl somas – brīvdienas strauji tuvojas beigām, jau rīt no rīta jālido prom.
Pa ceļam uz Londonu priecājamies par sniegotiem kalniem lejā; brīdi brīnos, kāpēc gan Pirenejos lai būtu sniegs, līdz atceros, ka ir taču decembra vidus. Nu jā, ziema. Piezemēšanās izdodas smaga; mēģinot fotografēt pa lidmašīnas logu, diezgan jūtami dabūju pa aci ar fotoaparāta korpusu. Stanstedā līst, ir migla un auksti.
Skavsta sagaida ar vēl biezāku miglu, zeme parādās tikai pārdesmit metru augstumā. Šoreiz pilots noliek lidmašīnu pie zemes tik neveikli, ka tā no atsitiena atlec atkal gaisā; aizmugurē daži pasažieri sāk spiegt un vaimanāt un pēc apstāšanās atskan aplausi. Ārā ir auksti, slapji un nejauki, tā ka jau pēc pirmajām pāris minūtēm gribas ātrāk tikt atpakaļ iekšā. Iekārtojamies turpat lidostā kādā slēgtā kafejnīcā pie galdiņa un mēģinām snaust. Tādu kā mēs šeit ir daudz, daži pamanījušies iekārtoties pavisam ērti uz vairākiem krēsliem un mierīgi guļ.
Lidmašīna uz Rīgu ir visai tukša, tāpēc varam brīvi izvērsties. Katrs pie sava loga noskatāmies saullēktu, un tad jau arī Rīga ir klāt. Šeit izrādās tikpat slapji un nejauki kā Skavstā, tikai vēl aukstāk. Saule un brīvdienas beigušās, esam atpakaļ ziemā un ikdienā.
Secinājumi
Ar vēsu prātu vēlāk visu pārdomājot, secināju vairākas lietas. Pirmkārt, mēs noteikti brauksim uz Algarvi vēlreiz. Mazliet siltākā laikā, bet joprojām nesezonā.
Otrkārt, braucot uz dažām dienām, nemēģināsim aptvert pēc iespējas lielāku teritoriju. Mums būtu pilnīgi pieticis ar Faro un Taviru; kaut arī Lagoša bija skaista, varējām to atstāt nākamajai reizei.
Treškārt, lidojot vienā virzienā ar trim lidmašīnām, vienu no starplaikiem tomēr jācenšas ieplānot garāku, ar normālu nakšņošanu vai arī braucienu uz pilsētu. Ja vienu 7-8 stundu nīkšanu lidostā var izturēt tīri labi, tad divas tādas pēc kārtas jau ir visai grūti.
Ceturtkārt, kas meklē, tas atrod, un tas attiecas arī uz visai daudzveidīgiem zemo cenu piedāvājumiem. Katrā ziņā man iepatikās, un iespējams, ka nākamreiz mēģināsim kombinēt ne tikai "Ryanair", bet arī vēl kādas lētās aviokompānijas atlaides.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
