Ar močiem Tanzānijā - Āfrikas sirds noslēpumi un skaistums (7. daļa)

Ar močiem Tanzānijā - Āfrikas sirds noslēpumi un skaistums (7. daļa)
Foto: Two Wheels / cc

Šī ir jau septītā motoekspedīcijas "2 Rati 2 Ragi", kuras sastāvā ir Andžs Ūbelis un Mārtiņš Sils, vēstule no Āfrikas. Abi vīri ar "močiem" devušies trīs mēnešu ilgā braucienā no Labās Cerības raga (Keiptaunā) līdz Eiropas tālākajam ziemeļu punktam Nordkapam un pēc tam atpakaļ uz Rīgu. Par viņu iepriekšējām gaitām Āfrikas valstī Malāvijā lasiet šeit.

"Esam uz Tanzānijas un Malāvijas robežas. Tur nonācām kopā ar bariņu velobraucēju, kas Aleksandrijas - Keiptaunas maršrutu dienvidu virzienā mēroja ar divriteņiem, katru dienu pieveicot pa 150-200 kilometriem. Gan kungi, gan dāmas, pamatā eiropieši, mazliet noputējuši un saguruši, bet apņēmības pilni. Lai nu turas!

Formalitātes izdarījām visai ātri un, atkal jau veiksmīgi izsprūkot no mūs apdrošināt gribētājiem, 22. marta pēcpusdienā bijām iekšā savā astotajā Āfrikas valstī – Tanzānijā. Jau pašos pirmajos mirkļos, pārbraucot pāri robežai, bija skaidras divas lietas – šī ir motociklu un banānu zeme. Visas ceļmalas bija pilnas ar milzīgiem zaļu banānu ķekariem, turp šurp vizinājās kravas mašīnas, mocīši un velosipēdi, kas apkrauti ar šiem augļiem. Tie, kā izrādījās, šajā valstī ir viena no cilvēku pamata uzturvielām, nu gluži kā latviešiem maize.

Ar močiem Tanzānijā - Āfrikas sirds noslēpumi un skaistums (7. daļa)
Foto: Two Wheels / cc

Otra lieta, kas, iebraucot Tanzānijā, bija uzkrītoša - lielais motociklu vai drīzāk mocīšu, ja salīdzinām ar mūsējiem, daudzums. Cik saprotams, tieši pēdējos gados uz šo un dažām kaimiņvalstīm, kur arī šī bija stipri pamanāma lieta, ir noticis masīvs ķīniešu un indiešu mazmotociklu eksports. Šo mocīšu tur it, ka biezs – dažādu veidu, dažādu pielietojumu, gan parasti, gan čoperiskāki, gan enduriskāki, bet visus vieno viena iezīme – motori nav lielāki pa 125 kubikcentimetriem. Kā uzzinājām, tad pārdevējiem izdevies izveidot cenas tā, ka šie braucamrīki ir pieejami visplašākajām tautas masām, ieskaitot mazāk turīgos sabiedrības slāņus. 

Īpaši plaši Tanzānijā, atšķirībā no iepriekš apceļotajām Āfrikas valstīm, bija izveidojusies moto takšu jeb boda-boda kustība. Tie bija pieejami jebkur – pilsētā uz katra stūra vairāki stāv, tāpat arī lauku ciemā. Pat vietās, kur izskatās, ka nekā īsti nav, pēkšņi manāms, ka trīs līdz četri boda- bodas stāv un no kaut kurienes gaida savu klientu. Tā kā šie pakalpojumi nav dārgi, tos izmanto visi – gan lieli, gan mazi, gan kungi, gan dāmas, gan turīgi, gan nabadzīgāki ļautiņi. 

Ar močiem Tanzānijā - Āfrikas sirds noslēpumi un skaistums (7. daļa)
Foto: Two Wheels / cc

Ņemt uz moča vienu pasažieri Tanzānījā nav obligātais standarts – brīžiem viņi ir divi vai pat trīs, tad vēl kāds bērnelis kaut kur pa vidu "iesprausts" vai uz muguras uzsiets. Protams, ka šāda mocīšu miljona ienākšana transporta kustībā atstāj pēdas – ielās ir diezgan liels "ņigu ņegu", mazie braucamie ielien visur, palien garām jebkam un sastrēgušā vidē, protams, ir ātrāki par jebkuru. Dažus no mocīšiem, jo sevišķi čoperiskākos, aplūkojam ar apbrīnu – cik krāšņi tie padarīti, pat neieguldot lielu naudu.

Plašo ainavu zeme

Ar močiem Tanzānijā - Āfrikas sirds noslēpumi un skaistums (7. daļa)
Foto: Two Wheels / cc


Iebraucot Tanzānijā caur Malāvijas robežpunktu, lai tiktu uz mums vajadzīgo tālāko rietumu gala ceļu, bija jāpabrauc mazliet Ziemeļrietumu virzienā, tad atpakaļ uz dienvidu pusi gandrīz līdz pašai Zambijas robežai. Bijām ieslēguši mūsu atbalstītāja "Bajtel" iedotās ķiveru rācijas un pievakarē nevarējām vien beigt abpusēji jūsmot par ainavām, kas mums te pašas dabas dotas – majestātiskas kalnu grēdas, starp tām plašas un auglīgas ielejas, to visu vēl greznāku mums darīja nepārspējami skaists saulriets. Vienīgais, no kā jāpiesargās, bija smago auto asfaltā izspiestās dziļās un kantainās "rises", kas ainavu baudīšanas prieku var negaidīti sabojāt. 

Tā nu priecājāmies, kamēr kārtējo reizi bijām aizpriecājušies līdz tumsai, neatrazdami sev piemērotu naktsvietu. Bijām jau uzgriezuši uz mums vajadzīgā B8 ceļa, kam mūs bija jāizved cauri visai Tanzānijai pusotra tūkstoša kilometru garumā, un sākumā gan brīnījāmies – kur solītais bezceļš? Mārtiņa brālis savulaik pa šo ceļu vizinājies un vēlāk mājās stāstījis briesmu lietas. Ceļš bija svaigi asfaltēts un ideāli aprīkots ar atstarotājiem un citiem ceļu infrastruktūras elementiem, tā kā, tumsā braucot, mums pirmais iespaids bija jo īpaši pozitīvs. Kādā vietā sajutām ceļa posmu, kur neviens beidzot netusēja ceļa malā vai nekātoja kādā no virzieniem, un pazūdām it kā pašā nomaļākajā kukurūzas laukā sliet savas teltis. Drīz pirmais Tanzānijas miegs mūs bijaapņēmis…
Taganika ezers un letiņi arī šajā pasaules malā

Rīta agrumā modāmies savā "nomaļajā" vietiņā no tā, ka vietējie bariņos un pa vienam, kurš ar kapli pār plecu, kurš ar skolas somu, devās pa taciņu tieši gar mūsu telšu galvgali. Izrādījās, ka esam apmetušies ļoti "dzīvas" taciņas malā, kura pa taisnāko ceļu savieno netālo ciemu ar lielceļu un skolu. 

Ar močiem Tanzānijā - Āfrikas sirds noslēpumi un skaistums (7. daļa)
Foto: Two Wheels / cc

Savu nometnīti bijām ierīkojuši teju vai skolas pagalmā – vakara tumsā to 200 metru attālumā nebijām pamanījuši. Izstaipījāmies, garāmgājēju apbrīnoti, salocījām teltis un devāmies tālākajā ceļā, jo gribējām daudz paspēt – gan Taganikas ezeram piekļūt , gan satikt latviešu čaļus, kuri pirms pāris dienām mums bija pieteikušies kā šajā galā mītoši un strādājoši. Pirmie gandrīz 200 kilometri nebeidza mūs pārsteigt, jo ceļš tiešām bija perfekts – to šajā posmā, izrādās, ar amerikāņu palīdzību tikai pagājušajā gadā pabeiguši. Bet tad pēc kāda miesta uz dažām dienām pilnībā aizmirsām, kas tas asfalts tāds ir.

Ūdens kā piens plus vēl sorbets

B8 no šīs vietas mums pārvērtās brīžiem par ceļa darbu būvbedri, pa kuru visa samērā intensīvā transporta plūsma norisinājās bez jebkādiem noteikumiem un regulācijas. Brīžiem tas kļuva par vairāk vai mazāk izdangātu grunts ceļu, kuram segums kā nu kur – māli, smiltis, akmeņi un dubļi. Mūsu kustības vidējais ātrums dramatiski sāka kristies un bijām priecīgi, ka plānošanu par nonākšanu vēl nepilnus 2000 kilometrus attālajā Kampalā bijām veikuši ar nelielu laika rezervi. 

Ar močiem Tanzānijā - Āfrikas sirds noslēpumi un skaistums (7. daļa)
Foto: Two Wheels / cc

Kad bijām aizvadījuši pusi dienas, slidinādamies mālos un kratīdamies akmeņos, agrā pēcpusdienā sasniedzām kādu visai lepnu kempingu ezera krastā, uz kuru mūs atveda tajā novietotais viens no pavisam retajiem Tanzānijas rietumpuses geokeša slēpņiem. Iebraucot šajā fantastiski skaistajā un labi iekārtotajā vietā, satiekot Dienvidāfrikas izcelsmes saimnieku ar aukstu dzērienu rokā un uzzinot, ka te var dabūt arī internetu un Andža moča kastēm nepieciešamo metināmo aparātu, ātri vien nolēmām palikt.

Beidzot bija jāaizvada laiska dienas puse Āfrikas saulītē un drīz jau peldējāmies par pienu siltākajos Taganikas ezera ūdeņos. Vietējie saka, ka pa kādam krokodilam šajā pusē mostoties tikai pret vakaru – šiem pa dienu esot pārāk karsti. Pāri ezeram redzamie kalni ir jau Kongo Demokrātiskā Republika, tā kā nu varējām teikt, ka mazliet esam redzējuši arī šo zemi.
Pavisam karaliski sajutāmies, kad mums tieši ezera krastā tika pasniegti lieliski meksikāņu tako un vēl saldajā sorberts ar vietējiem augļiem. Šķita, ka sapņojam… 

Ar močiem Tanzānijā - Āfrikas sirds noslēpumi un skaistums (7. daļa)
Foto: Two Wheels / cc

Šis, starp citu, bija pirmais saldējums, ko dabūjam Āfrikas kontinentā pēc Keiptaunas – kaut kā saldējumu kultūra tur nav ienākusi visai plaši, kas mums ir ne visai saprotams, jo kur gan vēl, ja ne Āfrikā, saldējumam vajadzētu būt vislielākajam pieprasījumam. Vismaz mēs to tā bieži karstumā jūtam.

Trakais kritiens

Nākamās dienas rītā devāmies uz aptuveni 200 kilometrus attālo Mpandas pilsētiņu, kur mūs jau kopš iepriekšējās dienas gaidīja tautieši. Pa šiem ceļiem tas mums prasīja piecas stundas, plus vēl viena stunda mums pagāja, lai "uzriktētu" atpakaļ Andžu uz riteņiem. Viņam smilšainākā vietā kaut kas samisējās un viņš piedzīvo ceļojumā līdz šim sāpīgāko kritienu - pats un mocis apmeta pamatīgu kūleni. Lielos vilcienos viss bija beidzies labi, roka elkonī bija pušu un gurns izstaipīts, uztaisot negribētu špagatu, bet vismaz nekas nebija lauzts. 

Mocim arī nekas traģisks nebija nodarīts – bija gan apdauzīts no abām pusēm, pagriezienu lukturīši aplauzti, spogulis nolauzts, un visa iepriekšējā dienā sametinātā kastu sistēma nu atkal bija pamatīgi izjukusi. Izolentas, savilcēji, pāris skrūves un varējām doties tālāk. Viena kaste gan vairs "nedzīvoja" moča sānos, kur paredzēts, bet tika uzsieta pa virsu somai.

Ar močiem Tanzānijā - Āfrikas sirds noslēpumi un skaistums (7. daļa)
Foto: Two Wheels / cc

Letiņi dzīvo arī Āfrikā

Kad ap pusdienlaiku džungļu vidū sasniedzām Mpandas pilsētiņu, iebraucot Ulda un Mārča mājās, tikām sveikti ar aukstu alu. Bija skaidrs – paliekam šeit. Gan pie tautiešiem bija jāpaciemojas, jo šķiet, ka nemaz tik bieži viņus te kāds no Latvijas neapciemo, un arī mums šī bija viena no retajām iespējām pabūt ar tautiešiem Āfrikā. Turklāt Andža mocim bija jāveic kārtējie metināšanas un citi labošanas darbi, un šie čaļi, kā jau latvieši praktiskie, ar visiem vajadzīgajiem instrumentiem bija aprīkoti. Uldis bija sevišķi priecīgs, ka viņa sētā iebraukuši divi KTM Adventure, viņa tālajās mājās Siguldā, tāds pats rumaks gaidot. Dabiski, ka moča un arī citos jautājumos sapratāmies gandrīz no pusvārda…

Ar močiem Tanzānijā - Āfrikas sirds noslēpumi un skaistums (7. daļa)
Foto: Two Wheels / cc

Kārtējo reizi no vietējiem, šoreiz piedevām tīrā latviešu valodā, daudz uzzinājām, kā lietas notiek un kā cilvēki dzīvo šajā pasaules nostūrī. Mārcim jau ir lielāka pieredze šī reģiona valstīs, Uldis viņam pievienojies apmēram pirms trim gadiem, un tagad abi Tanzānijā veidojot savu kalnrūpniecības biznesu. Nekāda pilnīgā zelta bedre neesot, bet, ja strādā gana cītīgi un ar izdomu, tad varot nopelnīt pietiekami labi, lai uzturētu paši sevi un savas ģimenes. Daudz specifiska uzzinājām, piemēram, kā ir sastrādāties ar vietējiem un vadīt uzņēmumu Āfrikas valstī.

Cik saprotam, ja atrod pareizu pieeju, kā arī ar pacietību un neatlaidību, tad agrāk vai vēlāk varot arī kādu "zelta gabaliņu" izskalot…

Pēcpusdiena un vakars mums izvērsās visai rosīgi – darbojāmies ap močiem, tajā pašā laikā neaizmirsām, ka, latviešiem satiekoties, šāda lieta labi jāatzīmē. Tā kā remontdarbi un sarunas ievilkās līdz vēlai naktij, no rīta nebijām paši spirgtākie braucēji. Bet, neskatoties ne uz ko, pat to, ka naktī bija lijis un visticamāk ceļi būs vēl trakāki, kā iepriekšējās dienās, devāmies ceļā. Mārcis gan aicinaāja, lai pa ceļam iebraucam viņu apciemot Kigoma pilsētā, kur ir viņa īstā māja un ģimene. Tomēr atvadījāmies un ņēmām kursu uz mūsu šī posma galamērķi - Kampalu blakus valstī Ugandā, kura ir vēl vairāk nekā 1000 kilometrus no šejienes, un tur mums bija jāpaspēj aizbraukt divās dienās.

Ar močiem Tanzānijā - Āfrikas sirds noslēpumi un skaistums (7. daļa)
Foto: Two Wheels / cc

Māla maģistrāle

Izbraukuši atpakaļ uz B8 "maģistrāles", sapratām, ka pēc nakts lietusgāzēm iepriekšējā dienā vēl salīdzinoši labais māla ceļa segums vietām bija pārvērties par slidenu putru un īstu slidotavu. 

Ar močiem Tanzānijā - Āfrikas sirds noslēpumi un skaistums (7. daļa)
Foto: Two Wheels / cc

Kad vairākkārt pirmajos 20 ceļa kilometros bijām noguldījuši un cēluši savus močus, mums piezagās bēdīga sajūta, ka vēl kādu nedēļu brauksim atlikušo ceļa gabalu un mūsu meitenes Kampalā mums neredzēt kā savas ausis. Bet, kad diena iesila un arī ceļa slidenās vietas mazliet apvilkās. Varējām atkal tikt uz priekšu ar ātrumu apmēram 40-50 kilometri stundā, Tad lietas sāka izskatīties cerīgāk.

Ar močiem Tanzānijā - Āfrikas sirds noslēpumi un skaistums (7. daļa)
Foto: Two Wheels / cc

Kārtējo reizi pabrīnījāmies par to, ka, lai arī ceļš veda caur pilnīgiem džungļiem un vietām pārdesmit kilometrus neredzēja ne ciemus, ne pat kādu būdeli, ik pa brīdim kāds cilvēks pa ceļu gāja tajā vai pretējā virzienā. Degvielas uzpilde šajā ceļa posmā arī bija jāveic tikai plastmasas kannās un pudelēs no degvielu tirgojošiem vietējiem ceļmalas būdiņās. Benzīntanku, kādus esam tos pieraduši redzēt, tur nebija. Līdz vēlam vakaram tā arī turpinājās nebeidzamā "gruntene", vietām gan paliekot ātrāk braucama, bet tikpat ļoti nogurdinoša. Bet mums uz priekšu tomēr bija jātiek jebkurā gadījumā!

Esam laikā!

Tikai nākamajā dienā, nobraukuši jau vairākas brangas rīta stundas, beidzot nonācām līdz kādam ceļu krustojumam, kur uzbraucām uz tik sen neredzētā asfalta. Lai arī visumā mums patīk mežonīgākas vietas, šad un tad arī skarbāki ceļi, bet pēc šī vairāk nekā 1000 kilometrus garā "švakās grunteņes" un vietām gandrīz bezceļu posma, bijām ļoti priecīgi par šo pārmaiņu. Galu galā mums vēl bija priekšā gandrīz 500 kilometri un robežas šķērsošanas darīšanas. 

Pēc neilga laiciņa turpinājām braukt pa to pašu B8, dodoties ziemeļu virzienā uz robežpunktu ar Ugandu. Acis priecēja stāvie klinšu krāvumi ceļa malā, kas, kā domājām, ir Rifta lūzuma daļa šajā Viktorijas ezera pusē. Jau pēc brīža mūsu skatam pavērās arī pats ezers – skaists, plašs, ar daudziem līcīšiem un kalnainiem krastiem. Ilgi gan uzkavēties mums tur šoreiz nebija laika. Drīz bijām sasnieguši robežu, šoreiz gan procedūras bija mazliet ilgākas, un mums abiem papildu karnetei nācās samaksāt vēl 20 ASV dolārus par kādu mistisku muitas nodokli. Bet tomēr tikām iekšā savā devītajā Āfrikas valstī!

Apkārt atkal bija cilvēku un boda-bodu ņudzeklis. Ceļā vēl gaidīja vēsturisks mirklis, jo šķērsojām ekvatoru. 26. marta vakarā bijām sasnieguši Ugandas galvaspilsētu Kampalu. Paspējām! Nākamajā dienā iebrauca mūsu meitenes un draugi, tādēļ varējām viņus pienācīgi sagaidīt, bet par to tad nākamajās vēstulēs…

Šajā mūsu ceļojuma posmā bijām izceļojuši cauri trim Āfrikas valstīm, kuras ne velti dēvē pa Āfrikas sirdi tieši cilvēku sirsnības dēļ. Kopumā bija nobraukti gandrīz 4000 kilometri pa ļoti dažādiem ceļiem - no perfekta asfalta līdz mālainai putrai, pa kuru ātrāk par 20 kilometriem nepabraukt. Kā spilgtākās atmiņas mums sirdīs paliks Viktorijas ūdenskrituma lidojums, Malavi ezers un cilvēki ap to, jo īpaši sirsnīgie muzikanti, un Tanzānijas 1000 kilometru "off-road" posms ar satiktajiem latviešiem!"

http://wordpress-themes.org/

Source info

Tūrismagids


Copyrights

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Lasi vēl