Kad noslēdzas kāds garāks projekts, iestājas pauze, gribas izdarīt ko īpašu un izbaudīt to, ko nopelnītā nauda spēj dot. Un kāpēc gan lai to nedarītu izslavētajā Francijas Rivjērā?

Sagatavošanās neprasīja daudz pūļu - rezervējām viesnīcas, sakravājām mantas, un gatavs! No Rīgas izbraucām ap plkst. 12, lai jau vakarpusē paspētu nokļūt līdz pirmajai naktsmītnei Čehijā. Nevēlējāmies sasteigt braucienu un vienas dienas laikā nokļūt pēc iespējas tālāk, tādēļ visu darījām nesteidzīgi un viegli.

Mūsu pirmā īstā pieturvieta bija Venēcija. Neliela pastaiga pa vecpilsētu, un atklājām, ka pilsētas teritorijā uz atsevišķas salas ir plaša pludmale. Tieši tobrīd pāri Eiropai plūda karstuma vilnis. Pēdas, ejot pa gaišajām smiltīm, dega kā ugunīs, un Adrijas jūras ūdens izrādījās vienīgais glābiņš. Tas bija tik sāļš, ka neļāva ķermenim grimt. Neviļus ienāca prātā doma, ka šī būtu ideāla vieta, kur mācīties peldēt.

Venēcija izrādījās klusa pilsēta ar nesteidzīgu ritmu. Pēc garas, karstas dienas vēlējāmies nogaršot kaut ko no vietējās virtuves. Tā pārsvarā sastāvēja no jūras veltēm. Pasūtījām omāru, kas izvērtās kuriozā notikumā. Atnestie galda piederumi vairāk atgādināja padomju laika zobārsta instrumentus, un pagāja kāds brīdis, kamēr iemanījāmies, kā ar tiem rīkoties. Galu galā no lielā vēžveidīgā pāri palika tikai tukša čaula.

Tiesa, nepatīkami pārsteidza alus cenas - seši līdz septiņi eiro par kausu. Vēlāk gan attapāmies, ka, esot Eiropas dienvidos, ir jādzer vīns. Te to bija daudz, visām gaumēm un par ļoti pieņemamām cenām, un katrs sevi cienošs dienvidnieks un restorāna īpašnieks piedāvāja pašdarinātu mājas vīnu.

Tālāk devāmies uz Nicu. Aptuveni 600 kilometru garais pārbrauciens pat nebija īpaši apgrūtinošs, un mūsu izvēlētā viesnīca atradās pilsētas centrā. Tās naktsmītnes, kas atradās Vidusjūras krastā, bija pārāk dārgas, taču arī no mūsu viesnīcas līdz pludmalei nebija tālu - tikai astoņu minūšu gājiens. Ģeogrāfiski Nica atrodas tieši vidū starp nelielo karaļvalsti Monako un Kannām.

Pirmais, ko izdarījām - aizbraucām ar sabiedrisko transportu līdz Kannām. Tas izrādījās gan ērti, gan lēti, un jau pēc pusotras stundas varējām vērot, kā dzīvē izskatās slavenā kino Meka. Nākamās dienas vakarā devāmies uz otru pusi - Monako. Nekādi nevarējām palaist garām iespēju apmeklēt slaveno Casino Royale. Lai vien iekļūtu kazino pirmajā zālē, kurā varēja spēlēt Blackjack un ruleti, jau nācās šķirties no 10 eiro. Tikai uzmetot paviršu skatu apmeklētājiem, bija skaidrs, ka lielākā daļa ir amerikāņu tūristi, kas meklē Bonda stila izklaides, un arī mēs izmantojām šo iespēju.

Nākamajā dienā konstatējām, ka netālu no mūsu Nicas viesnīcas arī atradās kazino. To jau pa gabalu varēja atpazīt pēc pie ieejas noparkota sarkana Lamborghini ar numuru, kas vēstīja par piederību Saūda Arābijas karaliskajam namam. Piekraste bija kā nosēta ar īpaši dārgiem automobiļiem. Arī dīleri bija novērtējuši šīs publikas potenciālu - autosaloni te bija ik uz soļa. Uz ielām netrūka apkalpojošā personāla mašīnu, kas šaurajām Francijas Rivjēras pilsētu ieliņām likās vairāk piemērotas nekā glancētie sporta auto. Tajos laukumos, ko vietējie iedzīvotāji uzskatīja par stāvvietām, normāla izmēra mašīnu novietot nevarēja. Ne velti liela daļa auto izskatījās pēc saņurcītiem konfekšu papīrīšiem, bet braukšanas kultūra Francijā laikam ir atsevišķa tēma... Katrs, kurš kaut reizi ar savu auto ir tur pabijis, varēs tikai piekrītoši māt ar galvu.

Atpakaļ ceļā mēs devāmies caur Parīzi, kur lielāko vilšanos sagādāja Disnejlenda. Saprotams, ka nebijām īstā atrakciju parka mērķauditorija, bet cerējām vismaz izbaudīt braucienu pa amerikāņu kalniņiem, taču to tur vispār nebija. Tas arī bija pēdējais punkts mūsu ceļojuma dienaskārtībā, un gatavojāmies caur Vāciju doties mājās. Tieši tobrīd strauji pasliktinājās laiks. Sākās kārtīga vasaras lietusgāze. Ieslēdzām mašīnā apkuri, klausījāmies mūziku un filozofiski vērojām, cik čakli darbojās logu tīrītāji. Vienu brīdi mums sāka likties, ka tie kļūst lēnāki, un jau pēc mirkļa mašīna apstājās šosejas vidū. Jau braucot no Nicas uz Parīzi auto panelī ik pa brīdim izgaismojās teksts, ka mašīnas akumulators nelādē. Katru reizi vien ar ceļabiedru paraustījām plecus - ja akumulators tiešām nelādētu, jau sen stāvētu un nekustētu ne no vietas.

Nedaudz tālāk ieraudzījām benzīntanku un devāmies pēc palīdzības. Uz vietas to nesaņēmām, toties mums iedeva tuvākā servisa un autoevakuatora telefona numuru. Pēc 40 minūtēm jau bijām kādā dīvainā vietā, kur tirgoja Citroen un Peugeot automašīnas, pie viena veicot garantijas apkopi. Tur puiši salīdzinoši ātri atrada, ka vainīgs bija ģenerators, taču tad sākās kas līdzīgs franču komēdijām. Mūsu francūzis angliski nemācēja ne vārda, tikai žestikulēja. Labi, ka uz darba galda atradās dators, un ar Google translate palīdzību varējām apspriest remonta detaļas. Tad sekoja sliktā ziņa - BMW ģeneratora nav, tātad palīdzēt mums nevar, bet 25 kilometrus tālāk esot BMW remontdarbnīca. Te nu mums atkal izlīdzēja evakuators. Tikai apjautājās, vai mums ir apdrošināšana. Tā kā tās nebija, visa vizināšanās ar autoevakuatoru izmaksāja 320 eiro. Tālāk sekoja otrs jautrības vilnis. BMW serviss paziņoja, ka mūsu rinda uz mašīnas remontu pienāks septembra beigās. Bet bija tikai augusts! Manot mūsu neizpratni, meistari tomēr pamainīja savu darba grafiku, pēc pāris veiktiem telefona zvaniem atrada, ar ko aizstāt bojāto ģeneratoru un ķērās pie remonta. Mēs pa to laiku devāmies uz tuvāko viesnīcu. Nākamajā rītā mūs pamodināja telefona zvans un izteiktā franču akcentā pateikti divi vārdi – "car OK". Ar to mehāniķa angļu valodas vārdu krājums bija izsmelts.

Remonts mums izmaksāja 280 eiro. Atpakaļceļā vēl prātojām, ka Rīgā, iespējams, šāds remonts varētu izmaksāt dārgāk, bet uz evakuatora rēķina gan izdotos ietaupīt. Tik ilgu laiku pavadot ceļā, iedomājāmies, ka derētu piezvanīt kādam pazīstamam apdrošināšanas aģentam un apjautāties, kā tas viss būtu izvērties, ja pirms brauciena mēs būtu iegādājušies apdrošināšanu. Kad atgriezāmies Latvijā, intereses pēc piezvanījām apdrošināšanas pakalpojumu sniedzējiem no Compensa. Mums izstāstīja, ka, ja būtu iegādāts KASKO un mašīnas salūšanas gadījumā zvanītu apdrošinātājam, tad mums apmaksātu transportēšanas izdevumus un ieteiktu, kur labāk vest labot auto. Tagad varam vien izdarīt secinājumus priekšdienām.

Izmaksas

Degviela – 7000 kilometri 710 eiro

Viesnīcas – Venēcijā 100 eiro par nakti, Nicā – 70.

Maksas ceļi – aptuveni eiro par 10 kilometriem

Laiks

18 dienas vasaras beigās

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!