Ceļvedis pa pasaules pilsētām: Pleskava

PleskavaFoto galerija

Pleskava ir viena no unikālākajām Krievijas pilsētām - Krievzemes sākums, tās vēsturei iesniedzoties vairāk kā 1100 gadu garumā. Tiesa, arheologi lēš, ka tā varētu būt vēl vecāka - pirmā apmetne vietā, kur šobrīd atrodas pilsētas simbols Kremlis, te varētu būt parādījusies jau pirms 2000 gadu. Savā ziņā tā vienmēr bijusi pilsēta - cietoksnis, Krievijas rietumu robeža, līdz 18. gadsimtam pārdzīvojot 130 dažādus karus. Arī daba šo nostūri nekad nav lutinājusi, neraugoties uz ainavu gleznieciskumu, ziemas te parasti bijušas bargas un pleskavieši vienmēr izcēlušies ar īpašu sīkstumu. No tiem laikiem pat saglabājies teiciens - gadu karojam, gadu tirgojamies, gadu degam. Tā kā lielākā daļa pilsētas ēku savulaik celtas no koka (vietējie tās uzskatījuši par dzīvošanai piemērotākām nekā akmens celtnes), ugunsgrēki Pleskavā bijuši tikpat bieži kā kari. Gados vecāki pleskavieši dodoties ciemos viens pie otra joprojām mēdzot apjautāties: "Kā jums? Vai viss mierīgi?"
Cauri pilsētai plūstošā Veļikaja upe ietek Baltijas jūrā. Kā jau pierobežas pilsēta, Pleskava kādreiz bijis arī nozīmīgs kultūras un tirdzniecības centrs, jo atradusies krustpunktā - jūras un sauszemes ceļu. Tā ir arī viena no pirmajām pareizticīgo pilsētām Krievijā - Svētās Trīsvienības mājas. Kā vēsta leģenda, tieši šeit - Veļikajas upes krastā, viena no nu jau ikonizētajām šī reģiona personībām, svētā kņaziene Olga 957. gadā redzējusi no debesīm izšaujamies trīs gaismas starus, kas ietiecās vietā, kur satiekas divas upes, izgaismojot paaugstinājumu ūdens atspulgā. Šajā vietā viņa vēlējusi uzcelt dievnamu, kas vēlāk kļuva par Krievijas pirmo Svētās Trīsvienības katedrāli. Patreizējā katedrāles ēka šajā vietā ir jau ceturtā un celta 1699. gadā. Tās kupoli manāmi jau ilgi pirms iebraukšanas pilsētā un agrāk tā bijusi arī vieta, kur kopā satek visas pilsētas ielas. Uzlūkojot vispārsteidzošākais ir katedrāles majestātiskums un vienlaikus lakonisms. Svētnama arhitektūrā nav nekādu lieku detaļu un izskaistinājumu. Teju skulpturāls lakonisms raksturīgs arī citām Pleskavas baznīcām - kopskaitā vairāk kā trīsdesmit. Savulaik baznīca te bijusi katrā ielā un tāds pats nosaukums kā svētnamam bijis arī ielai. Atbilstoši pareizticīgo kalendāram reizi gadā svinēti svētki, kas dažkārt pārtapuši īstenās dzīrēs visas ielas garumā. Vietējie uzskata, ka tieši no šejienes arī cēlies teiciens - būs arī mūsu ielā svētki. Savukārt viens no svētnamu arhitektūras lakonisma izskaidrojumiem ir fakts, ka tie visi celti no vietējā akmens, kas ir ļoti ciets un nepakļāvīgs apdarei. Turklāt lielākā daļa baznīcu vienlaikus kalpojušas arī kā cietokšņi, ar īpaši biezām sienām. Dzīves skarbuma rūdītie pleskavieši iemācījušies jebkuru trūkumu pārvērst vērtībā. Arī šķietamajam apdares raupjumam vienlaikus piemīt īpašs skaistums - koku, putnu un mākoņu ēnām zīmējot pārsteidzošus rakstus uz baznīcu baltajām fasādēm. Tā kā lielākā daļa dievnamu un vēsturisko pilsētas ēku tapušas no viena materiāla, tas piešķir tām savveida vienotības sajūtu.

Pleskavā savulaik sākusies arī Krievijas ikonu un fresku māksla. Viens no unikālākajiem svētceļnieku galamērķiem ir Mirožskas klostera Spasopreobraženskas katedrāle, kur joprojām saglabājušās grieķu meistaru 12. gadsimtā gleznotās Bizantijas stila freskas. Tā atrodas uz nelielas pussalas Veļikajas upes krastā, turpat blakus ir pilsētas galvenā pludmale, zālītē sauļojas atpūtnieki un no tilta pakājes ūdenī lec pusaugu tīņi. Pilnīga lauku sajūta. Iespējams, tā arī ir viena no Pleskavas unikālākajām raksturzīmēm - robeža starp pilsētu un laukiem te ir gandrīz netverama. Pārsimts metru attālumā pilnībā nomainoties gan videi, gan sajūtām. Centrālajā parkā, kur atrodas arī kņazienes Olgas piemineklis, putni kliedz tā it kā tas būtu lauka vidus, ne pilsētas centrs.
Vietā, kur kņazienei Olgai reiz parādījušies trīs brīnumainie gaismas stari, 2000. gadā tika atjaunots vēsturiskais zvanu tornis. Savā ziņā tas ir tāds sajūtu krustpunkts - tieši iepretim majestātisks vīd Kremlis, labajā pusē ir tilts, pār kuru pilsētā ietiecas viena no centrālajām maģistrālēm - Rīgas šoseja. Tā atduras tieši Ļeņina piemineklī, kuru daļa pilsētas iedzīvotāju pēc Padomju Savienības sabrukuma gribējuši novākt, taču bijis pārāk daudz pretinieku. Pilsētā ir arī Ļeņina muzejs, kuru īpaši iecienījuši rietumu tūristi - brīnoties par revolūcijas vadoņa trūcīgajiem dzīves apstākļiem. Savukārt soļojot pa kreisi gar upes malu, nokļūstat pilnīgos laukos, kuru vientulību iecienījuši mīlas pārīši vai draugu kompānijas, kas te mēdz doties piknikā. Vairāk lasiet: Pleskava

Ko apskatīt

120 kilometrus no Pleskavas, apmēram pusotras stundas brauciena attālumā atrodas viena no gleznainākajām šī reģiona vietām - Puškina kalni. Leģendārā krievu dzejnieka poētiskā dzimtene. Kādreiz gan šī apvidus nosaukums bijis Svētie kalni, bet 1924. gadā tie tika pārdēvēti par Puškina kalniem. Puškins te dzīvojis agrīnās jaunības gados (1817., 1819.) un arī vēlāk - trimdas laikā (1824. - 1826.). Mihailovskā dzejnieks sarakstījis vairāk kā 130 darbus, kuru vidū ir arī vēsturiskā drāma Boriss Godunovs, daļa Jevgēņija Oņegina, poēma Čigāni un virkne dzejoļu. Svjatogorskas klosterī, kas atrodas kalnā pirms pagrieziena uz Mihailovsku, dus arī dzejnieka mirstīgās atliekas, šai vietai iemantojot savveida svētceļnieku galamērķa statusu. Ja vien varat to atļauties, vislabāk Mihailovskas apmeklējumam atvēlēt veselu dienu. Sākumā ceļš uz kādreizējiem Puškina senču īpašumiem vijas cauri vairāk kā 200 gadus vecu priežu mežam. Tā garums ir aptuveni divi kilometri. Saules apspīdēts gaiss smaržo un šķiet maigs kā samts, garie un taisnie priežu stumbri burtiski kāpj debesīs. Daļa priežu te esot 30 un pat vairāk metrus garas. Takas malā kāds pametis nolauztu apšu beku, sēņu te neesot trūcis arī Puškina laikā. Pa šo pašu ceļu uz nelielo Mihailovskas mājiņu zirga pajūgā savulaik devies arī Puškins. Iespējams, katrreiz izbaudīdams pārsteidzošo mirkli, kad priežu ieskautais meža ceļš pēkšņi atduras vecā, lekni ziedošā dārzā, aiz kura paveras neticams plašums - pilnīgi cita pasaule. Ar teju bezgalīgām pļavām, ezeriem, rudzu lauku, dīķiem un mākoņu atspulgiem tajos. Ik pa mirklim takas malā ir kāds soliņš, kur, ja vien ir vēlēšanās, var sēdēt stundām veroties apkārtnes gleznainajā panorāmā. Katra ainava, cik tālu vien sniedzas skats, līdzinās kustīgai bildei. 1922. gadā visam apvidum, ar kuru saistījušās Puškina takas (ieskaitot arī Trigorsku, Petrovsku, Voroņiču), piešķirts rezervāta statuss. Šobrīd tā kopējā teritorija ir 9800 hektāru liela. Mihailovskas vēsture ir gara, savulaik īpašums piederējis Puškina mātei, pēc dzejnieka nāves kādu laiku tajā dzīvojis viņa dēls, bet 1899. gadā - Puškina 110 dzimšanas dienā, valsts Mihailovsku no Puškina mantiniekiem atpirkusi, padarot par savu īpašumu. Jau 1911. gadā te tika atklāts Puškina muzejs, taču 1918. gadā viss īpašums gāja bojā ugunsgrēkā, brīnumainā kārtā neskartam paliekot vien Puškina aukles namiņam. Neraugoties uz aizsargājamas teritorijas statusu, 20. gadsimta sākumā Puškina dzimtās vietas kļuva par pirkšanas un pārdošanas objektu organizācijām, kam tās piederēja. Cita starpā, Mihailovskā atradies cūkaudzēšanas sovhozs, bet Puškina aukles namiņā audzētas bites. 1937. gadā, atzīmējot dzejnieka nāves simtgadi, pirmoreiz tika atjaunota viņa māja. Otrā pasaules kara laikā te atradies vācu karaspēks un tam atkāpjoties viss, kas vien bija vērtīgs - parks, dārzs, mājas, memoriālās lietas, tika iznīcinātas. Puškina muzejs tika atjaunots 1949. gadā, bet pārējās teritorijas vēlāk. Un kaut gan kādreizējā ainava un sadzīves skices te burtiski uzburtas no krāsmatām, šai vietai joprojām piemīt gluži netverams autentiskums. Prieks un skumjas - Puškins te esot atradis visu. Dzīvojot Mihailovskā, dzejnieks bieži devies radošos meklējumos uz tuvējo Svjatogorskas klosteri, daudz laika pavadot tā bibliotēkā vai vienkārši vērojot klosterī mītošo mūku dzīvi. Klostera bibliotēka bijis viens no dzejnieka galvenajiem izziņas avotiem arī strādājot pie Borisa Godunova - savu varoņu atveidojumā viņš centies pēc maksimālas tuvības vēsturiskajam patiesīgumam. Taču šīs drāmas īstenā vērtība vienmēr bijusi spilgtais tā laika Krievijas dzīves atainojums un varoņu tēli - dzīvāki par dzīvu. Puškins mīlējis klausīties aukles stāstītās pasakas, viņam paticis nepazītam klīst pa Svjatogorskas un reizēm arī Pleskavas tirgiem, klausīties valodās, vērot ģērbšanās stilu, cilvēku attiecības. Turklāt savos klejojumos lielāko daļu laika viņš mēdzis pavadīt nabadzīgo, aklo un visādu dzīves pabērnu kompānijā. Pārģērbies vienkāršu zemnieku drēbēs viņš iejucis pūlī, dziedājis kopā ar viņiem, triecis jokus un pierakstījis spilgtākās epizodes... Vairāk lasiet: Pleskava, lietas, kas jāizdara

Kur nakšņot

Pēdējā laikā arī Pleskavas naktsmītņu piedāvājumā arvien populārākas kļūst tā dēvētās mini-viesnīcas. Viesu nams U Pokrovki to vidū noteikti ir viens no šarmantākajiem. Tas atrodas restaurētā 19. gadsimta koka ēkā, tās veidolam iemiesojot Pleskavas vēsturiskās arhitektūras tradīcijas. Ēkas pagrabstāvs vienmēr bijis no akmens, bet augšstāvs no koka. Pleskavieši uzskatījuši, ka dzīve mūros nav pārlieku veselīga, savukārt koks elpo un līdz ar to ir piemērotāks dzīvošanai. Nelielajā viesu namā ir tikai četras istabas un tā ir ideāla naktsmītne, ja ceļojat kopā ar ģimeni vai draugu kompānijā. Nelielais koka namiņš atrodas Veļikajas upes krastā, klusā pilsētas centra nostūrī, netālu no viena no pilsētas leģendārākajiem dievnamiem - Mirožskas klostera Spasopreobraženskas katedrāles. Viesu namam ir arī neliels dārzs - lieliska vieta rīta brokastīm vai netraucētai vakarēšanai. Pilnīga lauku idille! Vairāk lasiet: Pleskavas viesnīcas

Kur paēst

Restorāns - taverna Požarka ir viena no šī brīža pleskaviešu iecienītākajām adresēm. Galvenokārt atrašanās vietas dēļ. Restorāns atrodas upes krastā, iepretim Kremļa sienai, vietā, kur Veļikaja tiekas ar Pleskavas upi. No Požarkas terases ved taciņa līdz upei un gandrīz vienmēr tās malā kāds sēž. Patiesībā ideālāku vietu apcerīgām pārdomām grūti iedomāties - it kā joprojām esi pilsētā, taču vienlaikus - pilnīgos laukos. Klusums un trīsuļojošs Kremļa kupolu atspulgs ūdeni, kuru ik pa mirklim pāršvīkā upē mītoša pīļu ģimene. Vienīgais mīnuss - jāsēž ir uz kanalizācijas lūkas, jo soliņu te neviens nav iedomājies nolikt... Servisa smalkumi vēl pagaidām nepieder Pleskavas prioritātēm. Kādreiz bijusi Krievijas austrumu un rietumu krustpunkts, šobrīd Pleskava ir province, kura salīdzinājumā ar metropolēm - Sanktpēterburgu un Maskavu, šķiet kā iesprūdusi laikā. Viena no vietējās elites iecienītākajām adresēm joprojām ir pirms gadiem piecpadsmit atvērtais restorāns Kaleidoskops. Tas atrodas pilsētas nomalē, starp deviņstāvu mājām, nokļūt tajā var tikai līkumojot caur pagalmiem. Starp žigulīšiem un bedrēm. Iespiests blokmāju pudurī, uguntiņās un izkārtnēs mirdzošais Kaleidoskops pirmajā mirklī atgādina lētu moteli. Interjers ir absolūts tīrradnis - pilnīgs sovjetisma kičs. Turpat netālu ir Ceriņu bulvāris, kura galā ap saulrieta laiku mēdz sarasties mašīnas - cik tālu vien sniedzas skatiens, ir milzīga pļava un kā apaļa sarkana bumba saule noriet tieši tajā... Vairāk lasiet: Pleskavas restorāni

Vērts zināt

Pleskava atrodas 689 kilometrus no Maskavas, aptuveni 300 km - no Sanktpēterburgas un 200 km - no Lielās Novgorodas. Ja no Pleskavas tālāk ar automašīnu dodaties uz Igauniju un Latviju, rēķinieties, ka rindā uz robežas var nākties pavadīt vairākas stundas. Vietējie un arī daļa robežas šķērsotāju te ieviesuši savdabīgu rūpalu, piedāvājot nopirkt savu vietu rindas sākumā. Cenas variējas atkarībā no veiksmes un rindas garuma - no 10 līdz pat 100 eiro. Tāda pat sistēma darbojas arī dodoties Pleskavas virzienā - no Igaunijas puses. Vairāk lasiet: Pleskava, vērts zināt