Ceļvedis pa pasaules pilsētām: Siemreapa

SiemreapaFoto galerija

Nelielā, taču dzīvi kūsājošā Kambodžas pilsētiņa Siemreapa ir vārti uz Kambodžas leģendārāko tūrisma objektu, vienu no septiņiem pasaules brīnumiem - 12. gadsimta tempļu pilsētu Ankoru. Khmeru civilizācijas piecu zelta gadsimtu citadeli. 1992. gadā Ankora tika iekļauta arī UNESCO kultūras mantojuma sarakstā, to ieraudzīt kāro tūristu pūļiem augot teju aritmētiskā progresijā - par 40% gadā (pagājušajā gadā - vairāk kā divi miljoni). Un to var manīt jau iebraucot. Siemreapa mazliet atgādina skatuvi, kur steigšus top jaunas mizanscēnas dekorācijas - jaunas viesnīcas, bāri un restorāni te veras kā sēnes pēc lietus. Tuk-tuki, motorolleri, koloniālā, ķīniešu un khmeru stila arhitektūra. Tūristi un vietējie. Āzijas dizains tā labākajā izpildījumā un terakotas putekļos ietinušās pilsētas nomales ielas. Viss sajaucies raibā, pulsējošā jūklī. Vienlaikus pietiek izbraukt mazliet ārpus vecā pilsētas centra, lai sajustu pilnīgi citas - globālā tūrisma šķietami neskartas Siemreapas dzīvi. Draudzīgas, atvērtas un pārsteidzoši viesmīlīgas.
No vienas puses - attīstības lēciens ir milzīgs. Īpaši vēl ņemot vērā, ka gandrīz pēc 25 gadiem izolācijas, Kambodža tika atvērta tūrismam tikai 90. gadu vidū. Un vēl nemaz tik sen Ankoras tempļu teritorijā bija mīnas, kas ļāva pārvietoties vien stingri noteiktā trajektorijā.
No otras puses - Kambodža joprojām ir viena no nabadzīgākajām valstīm pasaulē. Korupcija ir zvērīga un to neviens nenoliedz - tas vienkārši ir acīm redzams. Primitīvi rēķinot vien, ja vienas dienas „Ankoras pase" jeb ieejas karte senajā tempļu pilsētā maksā 20 dolārus (un lielākā daļa iegādājas vismaz trīs dienu pasi - par 40 dolāriem), valstij jeb vismaz Siemreapas provincei vajadzētu plaukt un zelt. Diemžēl realitāte ir cita - lauku rajonos iedzīvotāju lielākās daļas ienākumi nepārsniedz 1 dolāru mēnesī. Pilsētā policista mēnešalga ir 40 dolāru, tuk-tuka šofera - 20 dolāru, skolotāja - 100 dolāru. Analfabētisms ir skaudra realitāte, jo skolas ir tālu un daudzu ciematu bērniem līdz tām nokļūt ir neiespējami. Vairāk lasiet: Siemreapa

Lietas, kas jāizdara

2007. gada novembrī atklātais Nacionālais muzejs ir viens no Siemreapas kultūras dzīves lepnumiem. Jauna, moderna celtne - arhitektūrā uzticīga khmeru kultūras tradīcijām. Izcili iekārtota ekspozīcija - ar lielisku mūsdienu tehnoloģijas iemiesojošu video stāstu par Ankoras tapšanu un istabu ar tūkstoš Budām. Patiesībā no šīs vietas būtu jāsāk arī Ankoras apmeklējums, nevis iekrītot kārtējā a'la angliski runājošā gida nagos, no kuriem tikai uz rokas pirkstiem saskaitāmi ir patiešām zinoši. Pati Ankoras teritorija ir 20 000 hektāru liela un vienas dienas brauciena laikā to apgūt nav iespējams. Turklāt viegli iedzīvoties pārsātinājumā. Viens no tā dēvētā obligātā minimuma ir Angkor Tom apmeklējums. Līdz pat 15. gadsimtam tā bijusi khmeru impērijas galvaspilsēta. Tās centrā ir Bayon templis, ar 54 gotiskiem torņiem un 216 milzu akmenī cirstām sejām, kas pavada jūs teju no visiem iespējamiem skatu punktiem. Uz dūmakaino debesu fona - hipnotiskām to reālistiskajā majestātiskumā. Visiespaidīgāk tās vērot saulrietā, kad gaisma to vaibstos met spocīgas ēnas. Laika sajūtai pilnībā izzūdot un skatam klīstot arvien tālāk - smalkajās akmens kalumu mežģīnēs, kas khmeru nimfu - apsaru dejotāju tēliem piešķir teju taustāmu trauslumu. Vairāk lasiet: Siemreapa, lietas, kas jāizdara

Kur nakšņot

Shinta Mani ir laba izvēle, ja naktsmītnes izvēlē noteicošais ir ne tikai komforts, dizains, cena un atrašanās vieta, bet arī tās filozofija. Mudinot savus viesus ne tikai patērēt un baudīt, bet arī atdot atpakaļ - atbalstot tās valsts iedzīvotājus un vidi, uz kuru viņi atbraukuši savā atvaļinājumā. Shinta Mani sociāli atbildīgā tūrisma projekti izpelnījušies arī starptautisku atzinību. Viesnīcas paspārnē atrodas Institute of Hospitality, kas deviņos mēnešos apmāca no nabadzīgām provinces ģimenēm nākušus jauniešus darbam viesnīcu industrijā. Taču vieni no īpašākajiem ir Shinta Mani vietējās vides atbalsta projekti. Piedāvājot viesnīcas viesiem ne tikai tradicionālo Ankoras apmeklējumu un Siemreapas labāko restorānu sarakstu, bet arī skaudru - pilnīgi citas Kambodžas sajūtu. Neraugoties uz plaukstošo tūrismu, valsts provincē lielākās daļas iedzīvotāju ienākumi joprojām nepārsniedz 1 dolāru mēnesī, un problēma nav tikai izglītība un veselības aizsardzība, bet arī nepietiekams daudzums rīsu un dzeramais ūdens. Atšķirībā no virknes abstraktu labdarības projektu, Shinta Mani iespējamā ziedojumu liste ir pavisam konkrēta - 46 dolāri divritenim, lai nomaļāko ciematu bērni varētu tikt uz skolu un arī atbalstīt savas ģimenes; 25 dolāri - 50 kilogramiem rīsu un zivju konserviem jeb vienas ģimenes mēneša iztikai, lai pārējos ienākumus tā varētu pataupīt kam citam. 90 dolāri - par ūdens urbumu, lai vēl vienai mājai būtu dzeramais ūdens utt. Shinta Mani projekta paspārnē ir vairāki tuvējās apkārtnes ciemati un kā sava veida atskaite tiem, kas izvēlējušies ziedot, vēlāk tiek atsūtīts arī rakstisks un fotogrāfisks apstiprinājums, ka darbs ticis izdarīts. Vairāk lasiet: Siemreapas viesnīcas

Kur paēst

Khmeru virtuve ir viena no īpašākajām Āzijā. Tai ir izteikts sezonas raksturs, izcili aromātiska garšu buķete un ēdienos tiek izmantotas tikai tās sastāvdaļas (garšaugi, dārzeņi, augļi u.c.), kas vēsturiski augušas Kambodžā. Kaut kā autentiskāko khmeru restorānu pilsētā jums daudzi, visticamāk, ieteiks Khmer Kitchen (un ēdiens še tiešām ir lielisks), šai vietai ir viens būtisks mīnuss - tā atrodas vecā tirgus rajonā (tūrisma epicentrā) un ir pārlieku zināma. Vakariņojot varētu rasties sajūta, ka visi tobrīd Siemreapā sabraukušie tūristi ir šeit un, ja kāds nav, tad tikai tāpēc, ka bijis jau vakar...
Daudz labāka izvēle ir Sugar Palm, restorāns atrodas mazliet nost no visa un pieder vietām, kurp jādodas speciāli. Lieliska atmosfēra - tradicionāla koka māja, klasiskā khmeru arhitektūras stilā, restorāns atrodas otrajā stāvā, noteikti izvēlaties galdiņu uz terases. Izcila virtuve, salāti ar garšaugu dzinumiem, viss šķiet tik kārdinošs, ka galvenā problēma ir nepasūtīt par daudz. Ko arī viesmīlis jums reālistiski norādīs... Vairāk lasiet: Siemreapas restorāni

Kur iepirkties

Ērika Raisina darbnīca-veikals ir viena Siemreapas īpašākajām adresēm. Tas, ko šis Madagaskarā dzimušais un kopš 2002. gada Siemreapā dzīvojošais dizainers spēj darīt ar zīdu, nav vārdos izstāstāms. Viņa rokās tas top teju par jūras putām, tik maigām, ka rada gluži fizisku atkarību - pieskarties, sajust... Kaut dizainera tērpi un aksesuāri rodami arī vairākās Siemreapas viesnīcās, jums noteikti jāuzmeklē viņa darbnīca, kas vienlaikus ir arī dizainera mājas. Tā atrodas ārpus pilsētas centra un tā kā tas tomēr nav tradicionāls veikals, vizīte iepriekš jāpiesaka. Vēl viens obligāts priekšnoteikums - tā kā šī ir vieta, kas galīgi neietilpst tuk-tuku stūrētāju obligātajā „tūrisma maršrutā", pirms turp dodaties, noteikti palūdziet, lai kāds no viesnīcas darbiniekiem izstāsta ceļu. Kaut arī tā vēl nav garantija, ka atradīsiet. Tuk-tuku stūrētājiem ļoti nepatīk atzīt, ka viņi kaut ko nezina, tālab visticamāk viņi ne īsti pārliecinoši mās ar galvu arī tad, ja patiesībā nebūs ne jausmas, kur īsti atrodas meklējamā vieta. Kad maniet, ka braucat jau krietnu pusstundu un visticamāk esat kaut kur piepilsētā, asfalts sen beidzies un gaiss kļuvis smags terakotas putekļos, drošības labad pajautājiet vai viņš tiešām ir pārliecināts, ka zina ceļu. „Protams", viņš teiks, bet vēl pēc pusminūtes ieminēsies - „Ja jūs interesē zīds, es zinu dažas krietni labākas un lētākas vietas." Parasti viss beidzas ar to, ka nākas zvanīt uz „neatrodamo" darbnīcu vēl reizi vai divas, līdz noputējušo ceļu krustojumā pretim izskrien meitene un smaidīdama pavada līdz pašām namdurvīm, kur, kā jau kārtīgās mājās, pirmie sagaidītāji suņi, kas tiek steidzīgi kušināti un beigās jūs nonākat tādā kā krāsu un faktūru oāzē. Viss še rodamais ir roku darbs - no apģērba, šallēm, rotām līdz mājas aksesuāriem. Izcila kvalitāte! Vairāk lasiet: Siemreapas veikali

Vērts zināt

Kaut Kambodžas vīzu iespējams iegādāties arī iebraucot (20$), ja gadīsies te nokļūt pašā sezonas karstumā, lidostā var nākties nīkt arī pamatīgā rindā. Tālab ērtāk ir jau iepriekš Kambodžas vēstniecības mājas lapā nokārtot e-vīzu (25$), tās īpašniekiem lidostā ir atsevišķs lodziņš un robežas šķērsošana ir ātra un bez liekām formalitātēm.

Ņemot vērā, ka Ankoras tempļus pagājušā gadā vien apmeklēja vairāk kā 2 miljoni tūristu, cerēt, ka izdosies senās pilsētas maģiju baudīt vientulībā, ir naivi, taču joprojām pastāv iespēja atrast „spraugu". Likums ir pavisam vienkāršs - organizētā tūrisma straume precīzi kā pulkstenis noteiktos laikos plūst noteiktā virzienā un jums vienkārši jāiet tai pretēji. Proti, kad grupas dodas uz Angkor Wat, jums jādodas uz Angkor Thom. Vai arī jāpieceļas pietiekami agri, izbraucot no viesnīcas jau piecos no rīta, lai pagūtu te nokļūt vēl īsi pirms saullēkta. Tiesa, pietiek arī ar minūšu divdesmit tālāku pastaigu, lai nokļūtu pilnīgā džungļu ieskautās tempļu pilsētas klusumā, jo lielākā daļa tūristu brien tikai pa vienu - galveno taku. Vai arī jādodas uz mazliet tālākajiem tempļiem - 20 un 60 kilometrus ārpus pilsētas, kas tradicionālajā grupu programmā vienkārši neietilpst. Vairāk lasiet: Siemreapa, vērts zināt