Cinque Terre – piecas spožas laternas Itālijas ciematu virtenē  (10)

Tātad Cinque Terre ir nacionālais parks ar pieciem ciematiem - tik līdzīgiem un tomēr tik atšķirīgiem savā starpā - Monterrosso, Vernazza, Corniglia, Manarola un Riomaggiorre. Lai arī tos šķir visai niecīgs kilometru skaits, kājāmgājējiem tas ir izaicinājums, jo starp ciemus savienojošās takas vijas kalnos. Lejup un augšup. Ja vēl ir tveice, tad laiska pastaiga izvēršas par grūtu pārbaudījumu. Varbūt sportiskāka tipa cilvēkiem tas tāds nieks vien būs, bet pārējie gatavojaties kam skarbam. Te tev nebūs vienkārša atpūta pie Vidusjūras. Labi, labi, tik traki jau nav, var braukt ar vilcienu, ja īsti nav vēlmes pārbaudīt, cik patiesībā nesportisks esi. Bet tad jārēķinās, ka skaistie skati ies garām. To dēļ gājiens pārvēršanas no pārvietošanās no punkta A uz punktu B par "uh" un "ā".

Es, protams, ieturu tradīcijas un neizvēlos vieglāko veidu, tagad smejos, ka man bija karstā joga brīvā dabā - vairāk, kā trīsdesmit grādi ēnā, bet takas - lielākoties ir tiešā saules raidījumā... Eh, bet vai tas traucē? Nē, taču! Vismaz ir sajūta, ka pēc gājiena ēstais itāļu gardumgardais saldējums ir pelnīts! Jā, jā, otra lieta, kas te ir jāizbauda, ir gardā Itālijas virtuve. Nobaudiet zivis, kuras te ir svaigas, vienkārši, bet labi pagatavotas. Itāļu tumīgais saldējums. Mans favorīts Stracciatella - vaniļas saldējums ar šokolādes gabaliņiem. Mazā veikaliņā pirktais svaigais pesto, mozzarella siers, ciabatta, olīves un tomāti... mmm. Vietējais Cinque Terre baltvīns. Perfekts skats no kalna uz saules apspīdētajiem Manarolas košajiem namiņiem. Kā Mārtiņš Rītiņš teiktu - kas var būt labāks par šo? Pilnīgi esmu uz vienas nots ar Elizabeti Gilbertu, kura savā pasaulslavenajā grāmatā trīs Itālijā pavadītos mēnešus asociējusi ar ēdienu un ēšanu.

Nevaru nepieminēt Simone - mūsu Manarolas Bed&Breakfest namatēvu. Esot Dženovā, saņemu zvanu no kāda itāļu numura, zvanītājs ļoti satraukti prasa, kur es esmu. Te Simone. Pirmkārt, apstulbstu no tā, ka klausulē dzirdu vīrieša balsi (vārda asociācija ar Simona), tad par jautājumu. Saku, ka esmu Dženovā. Kad būsi Manarola? - Rīt ap pusdienlaiku. Uz manu jautājumu, vai viss ar manu rezervāciju kārtībā, dzirdu jajajaaa un tiksimies tad rīt. Sāku pati šaubīties vai neesmu, ko sajaukusi, kā nekā ceļojuma sagatavošanas darbiem neveltīju pārāk daudz laika. Paldies jaunākajām tehnoloģijām, tas ir viedtālrunim, un gandrīz visur esošajam internetam. Palieku nedaudz mierīga, kad pārbaudu, ka rezervācija ir veikta pareizajiem datumiem un viss ir kārtībā.

Ar itāļiem arī viss ir kārtībā - tā teikt nedaudz plivinās pa gaisu. Simone ir īsts itāļu puisis. Smaidīgs un draudzīgs sagaida mūs pie savas mājas namdurvīm. Tajā pašā laikā tik izklaidīgs un vienmēr skrienošs. Ieteica mums doties pastaigā pēc septiņiem pa Mīlas taku, kas savieno Manarola un Riomaggiorre ciematus, jo tad vienkārši parka biļešu kase veras ciet un mēs varam ietaupīt 5 eiro, kas citā gadījumā būtu jāmaksā, lai dotos nelielajā pastaigā starp ciemiem, jo nekur citur mēs šodien vairs, viņaprāt, netikšot.

Simone arī pastāsta mums par baznīcas svētkiem, kas risinās tuvākajā lielajā pilsētā Levanto. Būšot uguņošana. Paldies Simonem, skats ar jūrā tūkstošiem ielaistu gaismekļu un krāšņo uguņošanu mums bija negaidīts pārsteigums. Un arī ceļojuma pārdzīvojums, jo uz "buij duij" aizbraukt uz Manarolai patālu pilsētu, tad pūļa un emociju iespaidā "ienirt" tajā iekšā (vai tad tajā mirklī ir doma par to, kā tiks atpakaļ uz staciju? Nē taču!) un vēl gandrīz nokavēt pēdējo vilcienu (jāatzīst, pēdējo vilcienu, to, kas pēc saraksta, mēs nokavējām, bet labi, ka tas pats kavējās) ir arī neaizmirstama ceļojuma sastāvdaļa.

Esmu izvēlējusies perfektāko no pieciem ciemiem, tā secinu jau pirmajā vakarā. Pēc ceļojuma Manarola manās acīs ir pievilcīgākais no visiem. Mazs. Vakarā kluss. Te tūristu masas pa nakti nepaliek. Naktī Manarolā ir tumšs, bet ik vakaru gaidījām, kā viens pēc otra tiek sadegti dīvaini gaismekļi - delfīni, kazas, brieži, zivis, kas pa dienu nepamanīti noskatās uz mums no māju balkoniem, jumtiem, logiem, namdurvīm. Atbraucot mājās vēlējos noskaidrot, ko vairāk par šo interesanto ideju. Izrādās, ka no decembra līdz februārim Manarola iegūst vēl maģiskāku skatu, kad visi šie gaismekļi tiek vienkopus sadegti kalnā. Idejas autors ir kāds vietējais un ziemā pievilina tūkstošiem ziņkārīgo. Labi, ka visu atlikušo laiku šie gaismekļi ir atraduši pielietojumu un, tumsai iestājoties, priecē cilvēku acis visu gadu.

Vairāk par Daces Daukstes ceļojumu piedzīvojumiem lasiet viņas ceļojumu blogā ddtravelblog.com