Islande atrodas Ziemeļatlantijas okeāna vidū, salīdzinoši netālu no polārā loka un pateicoties siltajai Golfa straumei, Islandes klimats ir mērens, bet ļoti mainīgs - desmit minūšu laikā silta saulīte var pārtapt niknās vēja aukās un lietū, lai pēc vēl desmit minūtēm atkal jau varētu baudīt siltās saules peldes.
Ja man būtu vienā teikumā jāpasaka, kāda ir Islande, es jums ieteiktu apskatīties uz Islandes karogu, kura zilā krāsa simbolizē okeānu, sarkanā - vulkānu uguni, bet baltā - ledājus. Islandē nav rāpuļu un praktiski nav mežu, tāpēc vietējie paši smejas, ka ja esi Islandē apmaldījies, vienkārši piecelies kājās.
Islande ir otra lielākā sala Eiropā, taču burzma tur nevalda, jo to apdzīvo tikai 320 tūkstoši iedzīvotāju, pie tam, 200 tūkstoši no viņiem dzīvo galvaspilsētā Reikjavīkā un tās apkaimē. Islandē runā islandiešu valodā un, piemēram, vārdam "sniegs" tajā ir 32 sinonīmi, jo sniegs taču var būt blīvs, mazāk blīvs, irdens, balts, pelēcīgs, utt.! Kā obligātās svešvalodas islandiešu skolās tiek apgūtas arī angļu un dāņu valodas.
Vairumam islandiešu nav uzvārda. Tā vietā tiek lietots tēva vārds, pievienojot tam vārdu dēls - son vai meita - dottir. Piemēram, uzvārds Gustavsons, to arī nozīmē - Gustava dēls, bet Sigurdardotira - Sigurda meita.
Islandieši ir dzīves baudītāji. Tur neviens nestreso par nokavētām piecpadsmit minūtēm vai pat pusstundu. Viņi ir pašapzinīgi, tieši un vienkārši, un viņu, ziemeļnieku, draudzīgums īstu latvieti sākotnēji pat apstulbina.
Islande ir tik mierīga un harmoniska valsts, ka tur pilnīgi nav par ko "cepties", toties ir iespēja kārtīgi "uzvārīties", un šoreiz šī vārda īstajā nozīmē. Lai no sirds pavārītos, jādodas uz vietu, kuru apmeklē gandrīz katrs tūrists - lielo ģeotermālā ūdens katlu, jeb "Zilo lagūnu". Tās dabiskie baseini patiešām ir kā liels grāpis, jo zem tiem 2000 metru dziļumā 240 grādu temperatūrā vārās pazemes ūdeņi. Tomēr uztraukumam nav pamata, jo nonākot baseinos, ūdens temperatūra ir 37 - 39 grādi, un goda vārds, lietainā un vēsā dienā jābūt ļoooti nopietnam iemeslam, lai no šīs paradīzes dotos projām! Siltais ūdens un tā dziednieciskais sastāvs dara ar cilvēkiem brīnumus - kur vēl jūs redzēsiet, ka skarbi veči, neslēpjoties un ļoti izjusti ziež sev uz sejas vulkānisko smilšu maskas un pēc tam baltām ķēmu sejām cēli riņķo pa baseiniem!
Islandes galvaspilsētas Reikjavikas nosaukums tulkojumā no islandiešu valodas nozīmē "kūpošais līcis". Man gan šķiet, ka šai vietai vairāk piestāvētu nosaukums "miera osta" - mazas šauras ieliņas, nelielas, koši krāsotas mājiņas un paši islandieši, kas nesteidzīgi pastaigājas pa galveno ielu. Taču lūdzu nejaukt "miera ostu" ar "garlaicības perēkli"! Reikjavikā viss notiek!
Lasot internetā informāciju par Reikjavīkas trakulīgo naktsdzīvi, smīnu - nu kāda var būt naktsdzīve šajā miera ostā! Bet izejot pilsētas naksnīgajās ielās, mans smīns pāraug pārsteiguma pilnā smaidā - opā! - klubi un krodziņi, kuros katru vakaru uzstājas mūziķi un uzdzīve, kas nerimstas līdz pat pieciem, sešiem no rīta!
Islandes krastus apciemo 17 vaļu sugu pārstāvji, tāpēc ir vērts sēsties kuģītī un doties Atlantijas okeānā vērot vaļus. Visas 17 sugas gan redzēt neizdevās, taču apskatīju neskaitāmus cūkdelfīnus, vienus no mazākajiem vaļiem ar smieklīgu nosaukumu - Minke vaļus un jūras putnus. Visjautrākais no tiem ir plakanknābja alks - tāds kā lidojošs jestrs pingvīns, kuru mēdz saukt arī par "okeāna klaunu" vai "ziemeļu papagaili".
Tomēr šajā vaļu lietā ir arī kāds darvas piliens - Islande ir viena no trīs valstīm pasaulē, kas turpina vaļu medības. Piesedzoties ar senām tradīcijām, islandieši vērienīgi šeptējas, lielāko loma daļu pārdodot Japānai, un Islandē atstājot vien sīkumus - lai tūristi pēc skaisto vaļu vērošanas okeānā varētu restorānos tos arī nogaršot. Brrr...
Islandiešu mitoloģija vai mudž no stāstiem par troļļiem un elfiem. Un, kaut gan suvenīru veikaliņos var iegādāties mīlīgas troļļu figūriņas, islandieši viņus nemīl, jo troļļi esot nejauki radījumi, kuri mīt tumšās alās. Uz "cavingu" jeb pastaigu pa alām dodos arī es. To, ka šī nebūs dīka pastaiga saprotu brīdī, kad man tiek piešķirts ekipējums - ķivere ar lukturīti. Islandē viss notiek pa īstam - gribi pārgājienu alā, lūdzu - 364 metrus gara ala, kas ved 20 metrus zem zemes, pilnīga tumsa un pārvietošanās iespēja ierobežota - apmēram 40 minūtes pārvietojies tikai lienot pāri lielākiem vai mazākiem akmeņiem līdz pa nelielu caurumu izlien virspusē.
Islandes skarbā daba nav īpaši labvēlīga lauksaimniecībai, taču atdarot par dabas skarbumu, zemes dzīles burtiski vārās, nodrošinot ģeotermālo siltumu. Tāpēc Islandē daudzus dārzeņus audzē siltumnīcās. Starp citu, arī banānus, kurus Islande pat eksportējot!
Islande atrodas uz divām zemeslodi saturošajām tektoniskajām plātnēm - Eirāzijas un Ziemeļamerikas un robeža starp tām stiepjas no salas dienvidrietumiem līdz ziemeļaustrumiem. Plātnes viena no otras attālinās ar ātrumu 2 centimetri gadā, tāpēc ik gadu Islandē notiek tūkstošiem nelielas zemestrīces.
Islandi var uzskatīt par parlamentārisma šūpuli, jo tieši šeit, Tingvellirā, jau 930.gadā sanāca pasaules vecākais parlaments Altings, kas gandrīz bez pārtraukuma Islandē darbojas līdz pat mūsdienām. Par to, protams, islandiešiem - "paldies". Bet īstens un sirsnīgs "paldies" par to, ka Islande nebaidījās būt pirmā pasaules valsts, kura 1991. gada 23. augustā atzina Latvijas neatkarību. Tingvellira mani uzvedina uz prātuļojumiem par Linkolna citātu: "demokrātijā cilvēki vada cilvēkus cilvēku labā." Tas tā, pārdomām pirms gaidāmajām vēlēšanām.
Islandē ir neskaitāmi pasakaini skaisti ūdenskritumi. Gulfoss jeb Zelta ūdenskritums ir ledāju ūdeņiem bagātākais un arī skaistākais ūdenskritums Islandē. Nu jau par leģendu kļuvušais stāsts vēsta, ka 20.gadsimta sākumā, kad ūdenskritumam kāru aci bija uzmetuši hidroelektrostaciju būvētāji, to izglāba meitene, kas izsakot un izrādot nopietnu gatavību ielēkt ūdenskritumā, motivēja valdību atpirkt tam pieguļošo zemi un pasludināt Gulfosu par nacionālo pieminekli.
Ja Latvija ir zeme, kas dzied, tad Islande ir zeme, kas vārās. Un patiešām - sajūta ir kā milzu virtuvē, kur dažāda izmēra traukos ūdens kūpēdams silst, vārās un neganti burbuļo. Starp šiem dabas veidotajiem katliem un katliņiem ik pa brīdim izšļācas pazemes karstā ūdens strūklaka, ko mēs pazīstam kā geizeru. Patiesībā par Geizeru, kas islandiski nozīmē "tas, kas izšļāc", tika nosaukta pirmā Islandē atklātā karstā ūdens strūklaka un tagad šis vārds jau ir kļuvis par eponīmu. Runā, ka islandieši vārdu "geizers" esot pat patentējuši. Starp citu, es pārliecinājos, ka geizerā patiešām var izvārīt olu!
Laikā, kad Islandes nu jau slavenākais vulkāns Eyjafjalaljokull ("eijafjallajokull") paralizēja gandrīz visas pasaules gaisa satiksmi, Reikjavikas iedzīvotāji mierīgi turpināja savu ierasto dzīvi, jo ledāju ieskauto vulkānu aktivitātes lielākais posts pašiem islandiešiem ir plūdi, ko rada straujā ledāju kušana. Mēs baidāmies no tā, ko nepazīstam vai nesaprotam. Islandieši tūkstoš gadu laikā ir saraduši gan ar vulkānu izvirdumiem, gan zemestrīcēm, tāpēc viņi uz savas pulvera mucas dzīvo mierīgi, taču ne bezatbildīgi, jo katrs zina X stundas scenāriju un savu lomu tajā.
Keridas vulkāna krāteri radošie islandieši izmanto kā dabas koncertzāli. Te savus koncertus rīkojuši pazīstamākie Islandes mūziķi SigorRos un Bjorka. SigurRos vispār ir Islandes fenomens - tie ir čaļi, kas rīko koncertus vulkānu krāteros un pie ūdenskritumiem, dzied savā dzimtajā - islandiešu valodā un visa pasaule, nesaprotot ne vārda, mīl viņu mūziku! Un ziniet, esot Islandē, es vēl vairāk sapratu, kāpēc! Starp citu, SigurRos šovasar viesosies festivālā "Positivus". Ļoti iesaku viņus paklausīties!
Laikam pats bailīgākais, bet arī fantastiskākais bija kāpiens Ketlas ledājā. Pats ledājs atgādina mēness ainavu - tas nav viss balts, bet pelēcīgi melns no vulkāna izvirduma laikā izmestajiem pelniem. Arī šoreiz gatavošanās notika nopietni - katrs kāpējs tika ietuntulēts trapecē, galvā ķivere, rokās ledus cirtnis, bet pie kājām - dzelkšņi. Sākumā, bailīgi cērtot dzelkšņus ledū un lēnām kāpjot augšā, man ir tikai viens jautājums - ko es te daru?! Bet, ja lāci var dejot iemācīt, arī cilvēka solis ledāja virsotnes virzienā ar laiku kļūst arvien raitāks, līdz izvēršas patīkamā pastaigā un brīnišķīgu skatu baudīšanā. Ar vienu "bet". Nebiju paklausījusi instruktora ieteikumam uzvilkt kājās zābakus, tāpēc kāpjot lejā, manas potītes no dzelkšņu beršanās bija norīvētas līdz asinīm. Tāpēc vēlreiz atgādinu, ja kāpjot ledājā jūs pieļaujat domu, ka jūsu potītes jums vēl noderēs, lūdzu, klausiet instruktoru, jo Islandē patiešām viss notiek pa īstam!
Islande IR sirreāla. Sirreāli skaista. Tik skaista, ka pat lielākais trakulis kļūs rimts un apcerīgs. Tā ir vieta, kur spaiņiem var smelt radošās idejas, un uzlādēt pustukšās enerģijas baterijas, tā ir vieta, kur jāatgiežas vēl un vēl!
Noderīga informācija:
Vienīgais Islandes mīnuss - tā patiešām ir ļoti dārga valsts!
Nauda: Islandes krona. Kurss - 100 ISK = 0.46 LVL
Vīzas: nav vajadzīgas
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
