Pēc vērienīga Jaunā gada sagaidīšanas Sidnejā, kur nez kādēļ trijos piegājienos gaisā tika uzspertas tonnām sprāgstvielas, 1. janvārī vēl ar šampanieša garšu mutē ieveļamies lidostā, lai pēdējās minūtēs pirms izejas slēgšanas saņemtu paziņojumu, kā augstu ledusspaini uz galvas - mūsu biļete nav derīga, jo Jaunzēlandē neielaiž tos, kuriem ir biļete tikai vienā virzienā. Nelīdz nekas - visi stāsti un lūgšanās mūs vēl vairāk attālina no nokļūšanas kārotajā zemē. "Paņemti uz jūtām" steigā nopērkam kaut ko vājprātīgi dārgu arī atpakaļ. Atceļa biļete uz Austrāliju maksāja apmēram tik, cik ceļojums apkārt zemeslodei. Ko darīt, zināmā mērā uz ko tādu jau bijām parakstījušies.
No versmainās Sidnejas nolaižamies Jaunzēlandes lielākajā finanšu centrā Oklendā. Pirmās minūtes uz zemes, kas no Latvijas, šķiet, atrodas vistālāk, un saproti - esi nonācis it kā mīlīgā lauku ciemtaiņā. Viss ir tāds kompakts, neliels, pārdomāts un glīts. Cilvēki valkā kantrī stila apģērbu, runā laucinieciskā angļu valodā, ir vienkārši, labsirdīgi un ne uz ko daudz nepretendē.
Pilsēta mūs neuzrunā, kurš gan grib uzturēties starp metāla debesskrāpjiem, ja Jaunzēlande saistās ar pilnīgi ko citu. Ņemam mašīnu un spiegdami (jo Jaunzēlandē ir kreisās puses kustība) dodamies projām no pilsētas dienvidu virzienā.
Cits, nopietnāk sagatavojies, būtu braucis uz pašiem salas ziemeļiem, kas arī ir ievērības cienīgi, taču mūs jau bija pārņēmis piedzīvojuma drudzis, un "vadātājs" bija klāt kā likts.
Nonākuši Rotorua pilsētiņā, beidzot atvelkam elpu un uz trijām dienām ieslīgstam termālo avotu garaiņos, skaistumkopšanas rituālos un dabas taku apmeklējumos. Šī vieta vēsturiski ir bijusi kolonizatoru dziedinātava, un tagad arī mēs varējām apmierināt savas mazās imperiālistiskās tieksmītes, liekot vietējiem maoriem mūs berzt un sukāt.
Netālu no Rotorua ir uzcelts arī faktiski iznīcināto maoru ciematiņš, kurā viņi mitinās teju pirmatnējai iekārtai raksturīgās būdās un izkaidē tūristus ar dziesmu ludziņām. Maori ir uzkrītoši glīti no vaiga, it īpaši vīrieši, kas petēji visai formīgajām daiļā dzimuma pārstāvēm, ir ļoti atlētiski veidoti. Bungu pavadībā, tetovējumiem klāti, draudīgās grimasēs, mēli izkāruši viņi dejo kara dejas, un acis burtiski pielīp plastiskajiem ķermeņiem un to paustajai enerģētikai. Meitenes, jums patiks!
Staigājot pa ciematiņu, nonākam pie upītes. Uz tiltiņa laiskojas puišeļi un diņģē no ārzemniekiem naudu. Bet ne jau šā tā prasa. Ar zīmēm rāda, lai naudu met metrus septiņus zemāk esošajā mutuļojošajā dubļu straumē, lai pēc tam ūdeles lunkanībā un ātrumā no tilta margām uz galvas mestos dziļumā, kuram cauri nevar redzēt pilnīgi neko, un pēc minūtes iznirtu ar monētu mutē. Cauru dienu basām kājām, vien šortiem mugurā, āda, kas saulē iedegusi tumšāka par zemi, veselīgi, dzīvelīgi, pilnīgi bezrūpīgi. Apskaudu viņus par to visu tai brīdī.
Sakopušies un atpūtušies dodamies tālāk. Piešāvušies braukt pa kreiso ceļa pusi, tagad stājamies vai pie katra ūdenskrituma vai klinšu sienas. Gleznaini dabas skati drīz kļūst par ieradumu. Un varu droši apgalvot - tieši ar mašīnu un tieši ceļā arī var vislabāk redzēt Jaunzēlandes dabas jaukumus. Turklāt, no Ziemeļu salas augšas dodoties uz leju, uz Dienvidu salu, pamazām var vērot arī dabas mainību. No sutīgiem tropiem nonākam mērenākos laikapstākļos, kas ir vēl daudzkārt mainīgāki par mūsu nepastāvīgo vasaru.
Gleznainajā ceļā laikam jāizceļ Neipīra - maza pilsētiņa okeāna krastā ar pilnīgi mistisku art deco ietekmi arhitektūrā.
Un tad lēnu garu nedēļas laikā esam nonākuši vietā, kur ļaudis no vienas salas uz otru vadā prāmis. Atstājam auto un atvadamies no zaļās Ziemeļu salas, lai dotos uz daudz skarbāko, kalnaino Dienvidu salu.
Pilsētiņa, kura pelnījusi vismaz pāris dienas, ir Nelsona. Man viņa šķita ļoti piemērota aktīva dzīvesveida cienītājiem. Vējam iepūšot Tasmānijas līcī, šī ir labākā vieta, kur nodarboties ar visiem ūdenssporta veidiem. Jahtotāji, kaitotāji, pludmales volejbolisti - viena sportiska tauta.
No Dienvidu salas visvairāk atceros vīna darītavas, kuru mierā un klusumā burtiski ienirsti un paliec. Sauvingnon Blanc. Lai vīna pazinēji saka ko grib - ir izcils vietējo darinājums, kas ar savu svaigumu un augļainumu šī brauciena ietekmē kļuvis par vienu no maniem mīļākajiem vīniem. Prāta aptumsumā pat pāris izcilākos izstrādājumus pamanījos atstiept uz Rīgu. Un tad vēl salā audzē brīnumgardās zaļās ēdamās gliemenes, kuras uzvāra tai pašā baltvīnā. Mmmm, mēli var norīt...
Mūsu steigā nopirktā atceļa "zelta biļete" sāk mūs spiest domāt par realitāti. Priekšā vēl Kraistčērča, bet ir skaidrs, ka visu Dienvidu salu neizdosies apskatīt. Neko darīt, tad nu atvēlam Kraistčērčai gana daudz laika, un pārējo nolemjam atstāt nākamajai reizei.
Es apzināti nepieminēju galvaspilsētu Velingtonu, kas ir absolūti parasta un Eiropas netikumu sabojāta. Bet Kraistčērča ir visvisvisvisvisjaukākā Jaunzēlandes pilsēta. Stilīga, mākslinieciska, interesantu cilvēku apdzīvota, ļoti gaumīga, inteligenta, kulturāla un izsmalcināta. Viennozīmīgi, topu augšgalā starp pilsētām, kurās savas dzīves laikā esmu pabijusi. Koncerti, izstādes, gaumīga naktsdzīve, teicams ēdiens. Jābrauc, reizi dzīvē noteiktu turp jābrauc!
Mēs neko iepriekš neplānojām, ceļvežu mums nebija, rezervētu viesnīcu arī nē. Braukt, kur acis rāda un tad uz vietas domāt, kur apmetīsimies šonakt - tas bija mūsu piegājiens. Tādējādi, bijām brīvi un saimnieki pār savu laiku. Un Jaunzēlande mūs par to mīlēja, ļāvās izbaudīt to no sirds un liek sirdij straujāk pukstēt vēl šodien.
Noderīga informācija:
Kad vislabāk braukt: karstākie mēneši ir janvāris un februāris.
Laika starpība: + 11 stundas
Nauda: Jaunzēlandes dolārs. 1NZD = 0.45500 lati
Vīzas: nav nepieciešamas
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
