Rudenīgs ceļojums uz Slovēniju

Ne velti visi ceļojumu apraksti uzsver Slovēnijas daudzveidību. Patiešām, dažādi līdzenumu iemītniekiem tik neierasti dabas brīnumi te uzrodas vai aiz katra ceļa līkuma. Pat it kā industriālas pilsētas lielveikala stāvvietā var netraucēti atrast vismaz pāris gluži pieņemamus skatu punktus uz iespaidīgām kalnu virsotnēm vai mežonīgi krāčainu upi.

Tūrists un laikam vēl jo vairāk viņa naudas maciņš tiek cienīts un godāts vai uz katra soļa. Gandrīz katrs slovēnis brīvi runā vismaz divās svešvalodās, vācu un itāļu mēle gan ir mazliet lielākā cieņā nekā angļu. Arī slovēņu valoda jau pēc nedēļas liekas pietiekami pazīstama un it viegli iespējams saprasties gan ar pansijas saimnieci, gan krodziņa īpašnieku.

Svarīgākie apskates objekti ir viegli atrodami un labi pieejami. Brīžam gan šķiet, ka vispārējā komercializācija jau tiek mazliet pārspīlēta, piemēram, kad naudiņa tiek iekasēta pat par uzkāpšanu pie ūdenskrituma ... Vēl jo vairāk, ja takas galā atklājas aina gluži kā no aizpagājušā gadsimta zvērnīcas, jo kārotais apskates objekts aplūkojams tikai caur pamatīgu metāla režģi un vēl pa krietnu gabalu. Taču bez grūtībām iespējams mazliet novirzīties no tradicionālajiem maršrutiem un pēc mazliet garākas pastaigas nokļūt pie varbūt parametros ne tik izcila eksemplāra, toties visu izpētīt sīki un smalki.

Vislielākās iespējas to laikam izdarīt ir Jūlija Alpos, kur Triglava (faktu cienītājiem – Slovēnijas augstākā virsotne) nacionālajā parkā izveidotas nebeidzami garas takas, kas jau pusstundas laikā aizvedīs gana tālu no jebkurām civilizācijas pazīmēm. Vēl jo vairāk šo iespaidu pastiprinās samērā trūcīgais taku marķējums, kas visai ievērojami atšķiras no kaut vai Tatros sastopamajām "muļķu drošajām" norādēm. Auto un motobraucējiem noteikti jāveic kalnu ceļš pie Vršiča pārejas. Te cits aiz cita izvietoti veseli 50 serpentīna loki, un katrā norādīts gan kārtas skaitlis, gan augstums. Jo īpaši asas izjūtas sagādās brauciens diennakts tumšajā laikā.

Bet ja te izdodas nokļūt dienas gaismā, tad noteikti vajag apstāties ceļa augstākajā punktā un doties īsākā vai garākā pastaigā kalnos. Jau pēc nepilnu stundu ilga samērā stāva kāpiena iespējams iekarot kādu no tuvākajām virsotnēm, no kuras skats būs pirmklasīgs - kalnu grēdas un miglaini zaļas ielejas stiepjas līdz pat apvārsnim un šķiet, ka arī mazliet tālāk. Savukārt kājas atpūtināt un desmaizītes notiesāt vislabāk kādā no Alpu pļaviņām, kuras košumu un izsmalcināto reljefu varētu apskaust jebkurš golfa laukuma īpašnieks.

Pie obligātās programmas noteikti pieder Bledas pilsēta, kuras slavenais ezers ar vienīgo salu un baznīcu uz tās redzams teju vai uz katras otrās pastkartes. Pastaiga apkārt ezeram jau ir kļuvusi gluži vai par klasiku un bez tās sajust šīs kalnu pilsētiņas patieso noskaņu ir gandrīz vai neiespējami. Noteikti ir vērts uzkāpt arī līdz stāvas klints galā esošajam nu jau tūkstoš gadus vecajam cietoksnim. Ainavas, kas paveras no tā aizsargmūriem, noteikti ir tā vērtas. Ja ar šo ir par maz, tad jādodas uz Bohinjas ezeru, kas iegūlis pašā kalnu pakājē un īpaši pievilcīgs varētu būt fotosesiju cienītājiem. Šeit sākas arī daudzu pārgājienu maršruti kalnos un pa apkārtējiem ciematiem.

Atsevišķu stāstu varētu veltīt Slovēnijā sastopamajiem ūdenskritumiem. Lai kāds arī nebūtu ceļojuma maršruts, esiet droši, ka vismaz pārītis būs tieši pa ceļam. Droši vien, ka vislabāk tos ir lūkot pavasarī, taču arī septembrī reti kurš no tiem varētu žēloties par ūdens trūkumu. Viens no neparastākajiem ir Bokas ūdenskritums, kas pilnīgi mistiskā veidā gāžas no nepieejamas klints vidus. Lai piekļūtu tam tuvāk, jārāpjas atkal kādā no kalnu virsotnēm. Tad ir iespējams nokļūt apmēram vienā augstumā ar to un pāri nelielajai ielejai sajust kaut mazliet no tā varenības un majestātiskuma.

Savukārt zem Peričņika iespējams it viegli paiet apakšā, jo te ūdens stabs gāžas pār izliektu klints malu. Sajūta, ka esi nokļuvis Tur Ārā un auksta duša garantēta. Īsti velnišķīga noskaņa rodas pie Kozjaka, jo taka pie tā ved pa nevainīgu laisku kalnu upīti, līdz pēkšņi aiz līkuma parādās dīvainas formas melnu klinšu bluķu veidota ala, kurā saules gaisma tā īsti laikam neiespīd nekad, toties neticami dzidrais ūdens pa šauru spraugu nemitīgi gāžas fantastiski zilzaļas nokrāsas baseiniņā.

Līdzīgas noskaņas pārņem arī Vintgara aizā. Te pa dēļu takām un tiltiņiem iespējams sekot upei, kas izgrauzusi pavisam šauru vai mazliet platāku ceļu tumšajās un draudīgajās klintīs, tagad steidzīgi lēkā pāri akmeņiem, ik pa laikam pārvēršoties kārtējā ūdenskritumā. Savukārt Sočas upes kanjons kopā ar vēl Napoleona laikā būvētajiem tiltiem un vieglas miglas mūžīgi klātiem kalniem pamalē rada svaiguma pārpilnas ainavas. Fotogrāfiju kvalitāte garantēta. Ja ir vēlēšanās nonākt tuvāk zemes centram, tad jādodas uz kādu no neskaitāmajām alām.

Tūristu visiecienītākais ir slavenais Postojnas alu komplekss, taču tur esošais biznesa vēriens atstāj tādu kā masu produkta piegaršu un tad jau labāk ir doties uz Škocjanskas alām vai pat uz Predjamsku. Šeit iespējams aplūkot viduslaiku pili, kas gluži kā piparkūku mājiņa veikli ievietota kādas lielākas alas ieejā. Ja paveiksies, tad lietainā pēcpusdienā ekskursija zem pils esošajos labirintos būs pat gandrīz ekskluzīva un laipnais slovēņu gids neatteiksies izrādīt tumšās, sikspārņu bieži apdzīvotās ejas arī grupai, kas sastāv tikai no diviem interesentiem. Jāatzīmē, ka alas Predjamskā nav elektrificētas un vienīgais gaismas avots ir ekskursantiem izsniegtie lukturīši, kas nesteidzīgajā pastaigā ļauj vēl labāk sajust pazemē valdošo noskaņu.

Lai arī kaimiņvalstis atstājušas slovēņiem vien simbolisku pieeju pie Adrijas jūras, tomēr ar to ir pilnīgi gana, lai dažu stundu laikā nokļūtu no Alpiem raksturīgās perfektās vides mazliet haotiskajās Vidusjūras noskaņās. Itālijas ietekme te jūtama uz katra soļa, ielu un pilsētu nosaukumi ir gan vietējā, gan itāļu valodā. Ieliņas starp baltajām mazliet noplukušajām mājiņām ar obligātajiem dakstiņu jumtiem izvietotas tik haotiski, ka gluži neviļus nāk prātā ainas no slavenās filmas "Briljantu roka". Šī ir vieta, kas mudina atslābināties un pavadīt dienu nesteidzīgā pastaigā gar jūras malu ar regulāru iegriešanos āra kafejnīcās.

Pirmajā brīdī visas piejūras pilsētiņas šķiet stipri līdzīgas, taču jau īsa pastaiga atklāj katras īpašo raksturu. Piemēram, Portoroža ar savām palmu alejām, bulvāriem, pieczvaigžņu viesnīcām un kazino mēģina turēt līdzi lepnajiem Francijas un Itālijas kūrortiem. Izolu iecienījuši burātāji, ostā aristokrātiski baltas jahtas un kuteri stiepjas nebeidzamā virtenē, kamēr Kopera mēģina būt vienkārša un demokrātiska, piedāvājot vienkāršākas izklaides. Lai arī ūdens jūrā nav tik dzidrs kā kaimiņzemē Horvātijā, toties krasts ir daudz lēzenāks un ne tik akmeņains. Pie Baltijas jūras pieradušajiem arī septembrī ūdens būs gana silts.

Lai viss neliktos tik idilliski, daži vārdi tomēr jāmin arī par ceļošanas praktiskajām lietām. Pirmkārt tātad jārēķinās, ka maza, bet godīga samaksa tiks prasīta gandrīz par visu – stāvvietām, apskates objektiem, arī par autostrādēm. Otrkārt, cenas būs mazliet augstākas nekā dzimtenē pierasts, bet par laimi līdz, piemēram, Austrijas līmenim te vēl tālu. Treškārt, vietējas nozīmes ceļi daudzviet, un jo īpaši kalnos, būs visai šauri un nebūt ne ideālā stāvoklī, tāpēc laba gabarītu izjūta un stabila nervu sistēma noteikti noderēs.

Bet tie, protams, ir sīkumi, kas nekādā gadījumā neatturēs īstu ceļotāju no brauciena pēc paliekošiem iespaidiem uz šo patiesi savdabīgo un draudzīgo zemi – Slovēniju.