Latvijas ezeru peldošās salas. Kur meklēt šos dabas brīnumus?

Latvijas ezeru peldošās salas. Kur meklēt šos dabas brīnumus?
Foto: no G. Eniņa grāmatas "Nezināmā Latvija"

Ezeri lido, salas peld, akmeņi aug, pilis nogrimst un paliek ezeru dzelmē, pīles izpeld pilskalniem cauri. Kur te patiesība? Katrai teikai, arī visneticamākajai, vēstures dziļumos slēpjoties kāds patiesības grauds. Bet par peldošām salām taču teiku nav.

Es esmu atradis desmitiem aizmirstu dižakmeņu, atklājis daudzas alas un pazemes ezerus, un slepenas buramzīmes uz klintīm, esmu uzgājis arī nezināmus pilskalnus.

Esmu apzinājis tūkstošiem dižkoku, bet peldošas salas vēl nebiju redzējis. Tāpēc sāku pieņemt, ka peldošās salas ir tikai tāda izdoma un pārspīlējums kā mednieku stāsti; kaut gan dažādos rakstu avotos peldošas salas šad tad ir pieminētas. Bet nebija redzēta neviena dokumentāla fotogrāfija ar peldošu salu.

Manu brīnumu garajā virtenē peldošas salas atpeldēja tikai 2007. gadā pie Vidzemes robežas ar Latgali. Par to jāpateicas foto vecmeistaram Jānim Elmeram. Viņš mūs noveda kalnu ielejā pie maza, maza aizaugoša ezeriņa, kurš nav atrodams nevienā kartē, jo tā lielums nesasniedz pat hektāru. Kā dzeltenzaļas laivas ar baltu bērziņu mastiem pie krasta stāvēja 13 salas, tik lielas kā piepūšamās gumijas laivas un arī lielākas. Ezera krasts šūpojās kā batuta tīkls. Tomēr Edmunds Cepurītis, jaunākais un vieglākais no mums, spēra platu ķengurlēciena soli uz mazās salas no šūpīgās ezermalas. Izskatījās, ka pieredzējis bocmanis ielec glābšanas laivā. No kāpiena inerces sala viegli sakustējās un svinīgi atpeldēja no krasta.

Nu jauneklis ar visu mugursomu bez airiem slīdēja virs noslēpumainā ūdens bezdibeņa. Mēs stāvējām līganā krastā kā šūpolēs un fotografējām brīnumu. Peldošās salas vienā galā kā zaļa bura šūpojās piecus metrus garš bērziņš. Edmunds nolika mugursomu, notupās, noliecās pār salas bortu un abām plaukstām sāka airēties pa ūdeni; un sala lēnām, bet paklausīgipeldēja pa mežezera spoguli, kurā kā lieli gredzeni izplatījās Edmunda saviļņojums. Citas salas kā laivas ostā stāvēja rindā ezera šaurumā. Ar koku pastumjot, mēs palaidām ezerā vēl dažas salas.

Edmunda veiksmīgā un skaistā peldējuma iedrošināti, arī mēs, vēl citi divi, uzkāpām katrs uz savas salas, lai visi kopā braukātu ar salām: tas bija vēl brīnumaināk nekā rāpot pa nezināmām alām. Salām bija cietas, stāvas malas, tas ļāva ar šādu salu cieši piebraukt pie ezera slīkšņas krasta, kuram arī bija cieta, stāva mala. Un tāpēc samērā droši varēja uzkāpt un nokāpt no peldošās salas, kaut arī tā atradās virs tumša nezināma dziļuma akača. Salas nebija apaugušas ar gariem meldriem. Tās bija gandrīz kailas, ja neskaita zemu sūnu un dažus nelielus vientuļus kokus. Dzeltenzaļganajā sūnā kā asins lāses jau sārtojās dzērveņu ogas.

No grāmatas "Nezināmā Latvija"Ezera dibenu ar 5 metrus garu koku nevarēja uztaustīt. Salas biezumu nebija iespējams noteikt, jo bija bail laisties šādā nezināmu briesmoņu ūdenī. Ar izplestām kājām es sāku šūpot savu salu; un tā patiešām vareni šūpojās kā laiviņa viļņos, kamēr biedri mani brīdināja: "Uzmanies! Tūlīt tu savu salu apgāzīsi un dabūsi peldēt nezināmos ūdeņos!"

Līdzās 13 jau pieminētajām mazajām salām – laivām ezeriņā ir vēl viena milzīgi liela, kas aizņem gandrīz trešo daļu no ezera platības. Sākumā mēs šaubījāmies, vai tā maz ir sala – drīzāk slīkšņā aizaudzis ezera krasts. Tomēr, kad bijām šeit atbraukuši pēc dažiem mēnešiem, tad ieraudzījām, ka lielā sala citu vēju iespaidā aizpūsta uz otru krastu. Uz lielās salas aug daudzi koki jau pusbaļķa resnumā.

Apbrīnojama ir šo salu peldspēja. Uz tādas pēc izmēriem laivai līdzīgas saliņas mēs uzkāpām divi cilvēki, un sala – laiva peldēja tikpat braši, ka likās – te varētu sakāpt arī četri vai pieci pētnieki! Grūti izskaidrot tik apbrīnojamu salu peldēšanas spēju, it kā tās būtu piepūstas ar gaisu.

Otrajā tikšanās reizē ar burvīgajām salām bija jau vēls rudens un dzērvenes uz lielās salas un arī uz visām mazajām saliņām bija jau nolasītas. Tātad iedzīvotāji zina šo vietu. Pēc šā piedzīvojuma sākām meklēt ziņas par peldošām salām arī pa citām Latvijas malām. 2010. gadā nokļuvām Aglonā gleznainā Raudiņu ezera krastā.

Viesu mājas saimniece Mihalīna Cakula pastāstīja un parādīja ezerā četras peldošās salas, kuras visas tobrīd bija piestājušas un uzsēdušās krastmalai. Pagājušajā gadā vidējo salu piesējuši ar trosi, bet tā vienalga norāvusies un aizpeldējusi lielo ūdeņu plašumos. Ūdeņi šeit tiešām diezgan plaši, jo Cirīšu HES aizsprosts te sešu kilometru garumā applūdinājis Tartakaupītes ielejas pļavas un vienā lielā ūdenī savienojis četrus ezerus: Dziļūksni,Jagodku, Raudiņu un Sekļu. Raudiņu ezera salas salīdzinājumā ar iepriekš aprakstītajām bija pavisam citāda rakstura un izskata – bailīgas un apaugušas ar gariem meldriem pāri cilvēka galvai.

Lielākās salas platību varētu lēst uz kādiem 1500 kvadrātmetriem. Ar vienu galu tā bija uzsēdusies Raudiņu ezera rietumu krastā.

Pāri krastā noenkurotajai salai cauri tās biezajiem garajiem meldriem iestaigāta makšķernieku taka. Izskatās, ka jābūt spēcīgam rietumu vējam vai vētrai, lai šādu salu atrautu no krasta.

Izrādās, ka peldošo salu ir gana daudz, bet tās veiksmīgi slēpjas ezeru līčos un meldros, saplūstot ar krastu. Par peldošām salām nav atrodami nopietni pētījumi un nav ne reģistru, ne uzskaites.

Tāpēc te nu būtu īstais laiks lasītājiem iesūtīt savas ziņas, fotogrāfijas un peldošo salu aprakstus. Re, būs vēl viens vaļasprieks: apsekosim ne tikai dižkokus, akmeņus un alas, bet arī salas, kas peld!

Citas ziņas par peldošām salām:

Tādu oficiālu ziņu gandrīz nav. Jāiztiek ar dažām drumslām internetā un tik, cik pašam izdevies saklaušināt.

Kāpurkalna (Māras) ezerā esot vairākas peldošās salas. Tomēr 2010. gada vasarā neviens mums tās nevarēja parādīt.

2001. gadā trīs peldošās salas esot redzētas arī Kāla ezerā.

Aronas pagastā Lauteres ezerā pirms kādiem desmit gadiem bijis daudz peldošo salu. Bet, ja uz tām uzkāpa, salas lēnām grima. Tagad salas ir pieaugušas krastiem un vējš tās vairs nedzenā pa ezeru.

Ungurpils ezerā bijušas peldošās salas. Uz vienas bijusi pat paliela bērzu birzs. Tagad šīs salas esot pieaugušas krastam. Ziemeļvidzemes biosfēras rezervāta darbinieki piesējuši trosi un gribējuši ar traktoru salu no krasta atraut, tomēr nekas neesot izdevies, jo tērauda trose pārtrūkusi.

Pirms vairākiem gadiem peldošā sala parādījusies arī Usmas ezerā un aizsprostojusi jahtkluba ostu. Tādēļ jahtu īpašnieki pūlējušies to aizvilkt projām.

Visvecākās rakstītās ziņas ir no 1780. gada par nirstošu salu Ilziņas ezerā Vestienas pagastā. Arī vēlāk šī sala aprakstīta Latviešu Konversācijas vārdnīcas 7. sējumā 1931. gadā. Bet Ilziņas ezera sala ir bijusi nirstoša. Katru gadu tā rudenī nogrimusi un atkal uzpeldējusi vasarā. Vēlāk sala uzpeldējusi tikai ik pa trim četriem gadiem. Tagad šī sala, kas bija dubļains kūdras un sapropeļa slānis, vairs sen nav manīta uzpeldam.

Source info

LA.lv


Copyrights

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Lasi vēl