Turismagids.lv
Projektu atbalsta Rīgas dome
рус
Turismagids.lv Projektu atbalsta
Rīgas dome

No sarkaniem ķieģeļiem celtā Rīgas Svētā Jāņa evaņģēliski luteriskā baznīca tik labi iekļaujas starp Vecrīgas mājiņām, nedaudz tā kā noslēpusies aiz varenās Pēterbaznīcas, ka kāds nezinātājs, garām skrienot, var nemaz neievērot celtni, kas glabā tik daudz noslēpumu, sava laika filozofijas un interesantu stāstu. Vai zinājāt, ka tās pagrabos, kas arī tagad ir it labi apskatāmi, redzamas vecākās Rīgas pils paliekas? Vai to, ka pie jumta kores tai ir neparastas maskas, bet sienā redzama Salome, kam vajadzētu bļodā turēt Jāņa Kristītāja galvu? Vai to, ka šajā baznīcā atrodama pirmā sociālā reklāma latviešu valodā? Tie ir tikai daži no Jāņa baznīcas noslēpumiem, ko šajā stāstā vēlamies izstāstīt.

Rīgas stāsti:
Jāņa baznīca

Precīzs baznīcas celšanas datums nav zināms. Bet, ja noiet vairāk nekā divus metrus dziļi Jāņa baznīcas pagrabā, tad var apskatīt un pat pieskarties 800 gadus vecajiem bīskapa Alberta pils mūriem – tā ap pirmo stāvu. Šī pils pirmo reizi rakstos minēta 1207. gadā. Kad pirmais Rīgas bīskaps pārcēlās uz Bīskapa kalnu un pēcāk devās pie Radītāja, viņa sekotājs bīskaps Nikolajs 1234. gadā šo pili ar vēl dažiem gruntsgabaliem nodeva dominikāņu mūkiem. Šie brāļi jeb „melnie mūki” te, pašā Rīdzenes upes krastā, nodibināja klosteri.

Nelielo viduslaiku baznīcu 15. gadsimta otrajā pusē klostera vadība lika būtiski paplašināt, bet pēc tam mūkiem bija ļauts te saimniekot vēl tikai aptuveni 30 gadus – līdz pat reformācijai 1524. gadā, kad klosteri likvidēja. Savukārt katoļu brāļi Lielajā Piektdienā svinīgā procesijā devušies prom no nule kā par protestantisku kļuvušās Rīgas pie virsbīskapa Jaspera uz Koknesi, teikts Latviešu konversācijas vārdnīcā, kas izdota 1931. gadā.

Baznīcas ārsienā saglabājušies 15. gadsimta sludinātāju portreti - maskas, kas attēlo abus, domājams, tolaik ļoti ievērojamos oratorus runu teikšanas procesā. (Attēlos - masku izskats pirms restaurēšanas.) Foto: DELFI

Pēc tam baznīca tika slēgta. Tai nav gājuši secen arī baznīcu grautiņi, kas sekoja reformācijai, kuras piekritēji vēlējās iznīcināt visu, kas, viņuprāt, saistījās ar katoļu ārišķīgajiem dievkalpojumiem. Vēlāk baznīcu un arī klostera ēkas Rīgas rāte iznomāja, lai gūtu peļņu. Baznīca uz izdevīgiem noteikumiem iznomāta vienam no savējiem – rātskungam Šultem, kas līdz šim tik svētajā namā ierīkojis kūti saviem zirgiem un govīm. Lopiņi te mitinājušies ilgus gadus, līdz katoļu garīdzniecības sašutums vairs nav bijis apslēpjams. Tās vadība 1548. gadā sūdzējusies ķeizaram Kārlim V, kas arī sadusmojies, uzlicis pilsētai 18 tūkstošu mārku lielu naudas sodu, kā arī licis baznīcu izmantot cienījamāk, nododot kādai kristiešu draudzei. Bet tik vienkārši gan viss nav bijis. „Šulte, atsaukdamies uz sev izdevīgo līgumu, nemaz nedomā lopiņus izvākt no baznīcas, un rātei tikai pēc ilgstošas un sarežģītas tiesāšanās beidzot ap 1554. gadu izdodas panākt līguma uzteikšanu. Ar to tad arī rātes pakļaušanās ķeizaram beidzas. Pēc torņa un jumta atjaunošanas 1555. gada oktobrī baznīcu iztīra, un rāte to turpmāk izmanto par pilsētas arsenāla noliktavu, jo līdzās vienā no klostera ēkām atrodas lielgabalu lietuve,” raksta Jānis Zīrups grāmatā „Dievnams uz bīskapa pils mūriem”.


Baznīca iznomāta rātskungam Šultem, kas tajā
ierīkojis kūti saviem zirgiem un govīm. Lopiņi te mitinājušies
ilgus gadus, līdz garīdzniecības sašutums vairs nav bijis apslēpjams


Tā nu līdz pat jaunā un enerģiskā Polijas karaļa Stefana Batorija pasludinātajai ticības brīvībai baznīca kalpoja par noliktavu. Savukārt pēc šīs pavēles Jēkaba baznīca tika nodota katoļu draudzei, bet latviešu luterāņu draudzei, kas tur noturējusi savus dievkalpojumus, bija jāpārceļas uz Jāņa baznīcu.

Tā nu jau gandrīz 500 gadu – kopš 1582. gada – šeit ir latviešu draudzes baznīca.

Vecākais Sv. Jāņa baznīcas attēls, kas saglabājies līdz mūsdienām, tapis 18. gadsimtā. Redzams kādreizējais "sīpolveida" tornis. Tagadējo izskatu tas ieguva 19. gadsimtā pēc Johana Daniela Felsko projekta. Foto: Sv. Jāņa baznīcas arhīvs


Pirmais jaunais protestantu dievnams pasaulē

Latviešu draudze steidza dievnamu pārveidot un salabot. 16. gadsimta beigās un 17. gadsimta sākumā ēka, realizējot, ja tā var teikt, sava laika tipveida projektu, ieguva mūsdienās pazīstamos ziemeļu renesanses vaibstus, kas redzami arī daudzos ievērojamos piemēros Holandē, ar ko rīdziniekiem bija cieši sakari tirdzniecībā. „Rīgā tiek realizēts nīderlandiešu renesanses ģēnija Hansa Vredemana de Vrīsa grāmatā publicētais viens no paraugprojektiem, kurus viņš kā brīnišķīgs dizainers publicēja, domājot, ka tie cilvēkiem patiks un klienti un pasūtītāji izvēlēsies gan baznīcas, gan pilis, gan dzīvojamās mājas, gan pilsētu ielas būvēt pēc viņa ieteikumiem,” Latvijas Radio raidījumā „Latvijas pērles” nesen stāstīja mākslas vēsturnieks Ojārs Spārītis, piebilstot, ka šajā laika jaunajai luterticībai vēl nebija savu teorētiķu un arhitektu, kas skaidrotu, kādiem jābūt dievnamiem, tādēļ meklēti jauni varianti un līdz tam neredzētas vizuālās izpausmes.

Sv. Pētera un Sv. Jāņa baznīcu torņi. 20. gadsimta sākuma pastkarte. Foto: Sv. Jāņa baznīcas arhīvs

Iespējams, tieši šis ir skaidrojums tam, kāpēc Jāņa baznīca vizuāli ir tik citāda un atšķirīga no klasiskajām Vecrīgas baznīcām.

„Jāņa baznīca un Sv. Trīsvienības baznīca Jelgavā, kas Otrajā pasaules karā diemžēl nopostīta, ir pirmie luterāņu dievnami pasaulē,” saka Spārītis. Tā nu šajā baznīcā, ja vien māk nolasīt, labi redzamas kā viduslaiku gotikas iezīmes, tā renesanse, tāpat arī katoliskie pirmsākumi un protestantisma uzvara.

Arī iekštelpās ir līdzīgi. Sākumā, gotikas laikos, altāris bijis krāsots tumši zilās un zaļās krāsās, bet līdz ar klasicisma periodu tas pārkrāsots baltā un zelta krāsā. Interesanti – ja pieiesiet tuvāk altārim, mūsdienās tur redzami mazi pleķīši ar seno krāsu atsegumiem, kas kaut aptuveni ļauj iedomāties, kā tad te izskatījies senāk. Savukārt, lai apbrīnotu baznīcas zvaigžņu velves, vairs nav pat jāatgāž galva, jo dievnama centrālajā ejā novietots spogulis, kas rada arī neparastu optisku iespaidu.

Uguns nelaimes un atdzimšana

Vislielākais ugunsgrēks Iekšrīgā plosījās zviedru valdīšanas laikos, 1677. gada maijā. Tajā izdega gan Pētera, gan Jāņa baznīca, gan arī liels skaits citu ēku. Dedzināšanā toreiz apsūdzēja studentu Franku un zviedru Andersenu. Viņi, bendes „mudināti”, arī atzinušies, ka to darījuši, Maskavas uzpirkti. 

Pēc ugunsgrēka abas baznīcas steidza atjaunot, un darbus uzticēja izcilajam meistaram Rupertam Bindenšū. Jāņa baznīcas atjaunošanai ziedoja plašās draudzes locekļi, kas pa šo laiku uz dievkalpojumiem sanāca Lielās un Mazās ģildes namos. Pēc lielā ieguldījuma dievnamu atjaunošanā meistaram izrādīts gods, ierādot viņam arī kapavietu Pētera baznīcā, bet Bindenšū tomēr izvēlējies atdusas vietu Jāņa baznīcā, kur vēl joprojām atrodas viņa kaps.




Jāņa baznīca un Sv. Trīsvienības baznīca Jelgavā
ir pirmie luterāņu dievnami pasaulē


Šāda kapavietu piešķiršana bijusi visai prestiža lieta. Piemēram, baznīcas atjaunošanas procesā vairākus gadus piedalījies arī viens no draudzes locekļiem – izcilais gleznotājs Korns Meijers. Arī tagad uz ērģeļu balkona redzamas viņa deviņas Kristus ciešanu ceļu attēlojošas gleznas. Interesanti, ka mākslinieks par šo darbu nav prasījis lielu samaksu naudā, bet gan iemainījis darbu pret kapavietu zem baznīcas grīdas sev un savai ģimenei. 

Ieeja Jāņa sētā (Jāņa vārti) 20. gadsimta sākumā bija ar dekoratīvu apmetumu, kas līdz mūsdienām nav saglabājies. Foto: Sv. Jāņa bazīcas arhīvs

Pašās 17. gadsimta beigās baznīca tikusi arī pie kārtīga zvana un torņa pulksteņa. Ap šo laiku pēc zviedru kārtības tika ieviesta arī baznīcas grāmata, kas liecina, ka Sv. Jāņa baznīcas draudzē tobrīd bija ap 10 tūkstošiem locekļu.

Līdz ar Jāņa baznīcu 1677. gada ugunsgrēkā izdegušas arī tagadējā Jāņa sētā esošās ēkas, un pēc namnieka Mārtiņa Pīla ierosinājuma tur, ēkā nr. 5, 1779. gadā ierīkoja cietumu un nespējnieku namu. Tā kā no ceļa noklīdušajiem likumpārkāpējiem baznīcā iešana nāktu tikai par labu, cietumu ar dievnama balkonu otrajā stāvā savienoja divas ejas – viena sievietēm, otra vīriešiem. Arī mūsdienās balkonā var redzēt vietu, kur bijušas šīs durvis, kas tagad ļautu nokļūt teātra namā „Hamlets”. Cietums te bijis vairāk nekā 100 gadus, bet vēlāk namu izmantojusi Rīgas policija, te bijis aizturēšanas izolators, un senā Bīskapa sēta pat kādu laiku saukta par Policijas kazarmju sētu. Tikai 20. gadsimtā tā nosaukta par Jāņa sētu.

Līķu kalni mēra laikā

Šausminošs laiks Rīgai, tātad arī Jāņa baznīcai un draudzei, bijis Ziemeļu karš un tam sekojošais mēris. Liela daļa cilvēku to nepārcieta, bet pašu nesen izremontēto baznīcu karā sabombardēja.

Lai arī uzreiz pēc tam tika sākta baznīcas atjaunošana, mēris un karš bija krietni paretinājis draudzes rindas. Palikušajiem ar naudu bija pašvaki, tādēļ atjaunošana ilga vairāk nekā 10 gadus.

„Baznīcas ir pārpildītas ar līķiem, Sv. Jāņa baznīcā vien apglabāti 326 mirušie. Visus nav iespējams apglabāt, tāpēc daudzi vienkārši guļ ielās. Sv. Jāņa baznīca uz ilgu laiku tiek slēgta. Tā ir ne tikai sabombardēta, bet arī pilna ar vēl neapraktiem līķiem. Smaka ir tik neciešama, ka cilvēki ģībst no izdalītajām gāzēm, tādēļ dievkalpojumi latviešiem kādu laiku notiek Mazajā ģildē.”

Jānis Zīrups, „Dievnams uz bīskapa pils mūriem”

Tomēr viss atkal tika savests kārtībā. 18. gadsimtā te sāka sanākt arī brāļu draudzes pulciņš – šī kustība ap gadsimta vidu bija populāra Vidzemē un būtiski ietekmēja latviešu garīgās dzīves attīstību. Bet pamatā šis latviešiem bija tumšs laiks, ne tikai laukos, kur valdīja dzimtbūšana, bet arī Rīgā vācieši visādi darbojās pret latviešu centieniem „pacelt galvu”. Tikai 1849. gadā Jāņa baznīcā tika iecelts pirmais latviešu tautības mācītājs Heinrihs Gotlībs Pēšs, kas gan bija draudzes mīlēts, bet jau pēc trim gadiem jauns nomira. Viņa laikā pēc Johana Daniela Felsko projekta pārbūvēts baznīcas tornis, kas iepriekš bijis ar tādu kā sīpolveidīgu smaili, bet nu ieguva slaido formu, kādu to pazīstam šodien.

Kad Rīgai 1812. gadā tuvojās Napoleona karaspēks, pilsētas vadība domāja par aizsardzību, kas izpaudās visai drastiski – kā priekšpilsētu nodedzināšana un pārtikas krājumu veidošana Iekšrīgā aplenkuma gadījumam. Tā nu cara armija pārvērta Jāņa baznīcu par noliktavu un piebēra to ar graudiem. Napoleons pagāja Rīgai garām, bet zem labības smaguma baznīca tika izpostīta – salūzuši krēsli, sabojātas kapu plāksnes un citas vērtības. Lai arī kara komisijai tika pieprasīti līdzekļi atjaunošanai, daudzi bojājumi bija neatgriezeniski. Nācās atkal ķerties pie pamatīgiem remontdarbiem. Šajā reizē baznīcai tika uzceltas arī piebūves sakristejai un priekšdziedātāja dzīvoklim.

Jāpiemin, ka nedaudz vēlāk, 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā, tehnikas progress strauji atnāca arī līdz Rīgai. Šajā laikā Jāņa baznīca ieguvusi gāzes apgaismojumu un apkuri, bet jau pēc dažiem gadiem arī elektrību.

Ap šo laiku Jāņa baznīcas draudzē bija pat 42 tūkstoši locekļu.

Pirmā pasaules kara laikā no baznīcas un tās kapsētām uz Krieviju aizvesti visi zvani, kā arī citas vērtības, kas vēlāk, protams, netika atdotas.

Drīz pēc kara, 1924. gadā, Eižena Laubes vadībā sākās baznīcas remonta un pārbūves darbi, nojaucot vecās piebūves un ceļot jauno pastorāta ēku Jāņa ielā. Diemžēl līdz ar šiem darbiem bojā gāja daža laba vērtīga pagātnes liecība, arī daļa bīskapa pils mūru. Tomēr darbi tika rūpīgi dokumentēti, tādēļ saglabājies liels skaits vērtīgu fotogrāfiju, kas rāda baznīcu un tās apkārtni šajā laikā.

Otrais pasaules karš pret baznīcu bija tikpat nežēlīgs kā visi citi. Turklāt, zinot komunistu attieksmi, arī vairāki baznīcas mācītāji atstāja Rīgu. Tomēr jāpiemin arī kāds neparasts fakts. Tieši kara laikā, 1943. gadā, baznīcas tēvi nolēma draudzes vajadzībām iegādāties auto, liecina valdes 27. maija lēmuma protokols.

1944. gada oktobrī tika sabombardēts baznīcas jumts, izbira arī logi. Dokumentācijas sakārtošana ievilkās, un Rīgas pieminekļu valde jumtu likt atļāva vien 1945. gadā, bet sedza arī daļu izdevumu.

Padomju laikos Jāņa baznīca kļuva par Latvijas galveno luterāņu baznīcu un arhibīskapa katedrāli. Tieši Jāņa baznīcā ilgāku laiku mājvietu rada Teoloģijas seminārs, te apmācīti jaunie mācītāji, kam vēlāk bija liela loma Latvijas valsts atdzimšanā. Šeit pēc arhibīskapa Jāņa Matuļa iniciatīvas 1975. gada 23. augustā palīgmācītāja pakāpē ordinēja arī trīs sievietes (jāpiebilst, ka 20. un 30. gados Teoloģijas fakultāti jau bija absolvējušas 32 sievietes), raksta J. Zīrups. Pēc tam, kad no Doma baznīcas tika izraidīta tās draudze, arī tā savus dievkalpojumus noturēja Sv. Jāņa baznīcā.

50. un 60. gados vēsturnieki un arheologi izpētīja Jāņa sētu, pēcāk tika atjaunots arī pašlaik redzamais mūris. Savukārt 70. gados par pilsētas līdzekļiem restaurēta pati baznīca.

Jāņa sēta pēc kara un mūsdienās. Vecākajā attēlā pa kreisi redzamas pirmās latviešu skolas - Jāņskolas - drupas. Foto: Sv. Jāņa baznīcas arhīvs / Shutterstock


1986. gadā par Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas galvu ievēlēts Ēriks Mesters, kas arhibīskapa krēslu pārcēla uz Jauno Sv. Ģertrūdes baznīcu.

Atnākot Trešajai atmodai, arī baznīca pieredzēja uzplaukumu. Šodien lieliskās akustikas dēļ tajā bieži notiek koru un ērģeļmūzikas koncerti, Latvijas profesionālie kori te labprāt uzstājas un pat ieraksta skaņdarbus, nu jau par tradīciju kļuvušas muzikālās pēcpusdienas sestdienās, ko var apmeklēt ikviens. Tāpat Jāņa baznīcu vasarā ik dienu var apskatīt ikviens interesents, bet, iepriekš piesakoties, arī pārējā gada laikā. 

Pašlaik Jāņa baznīcā kalpo virsmācītājs Ingus Dauksts, kā arī mācītāji Juris Zariņš un Gints Graudiņš.


Neparastās detaļas ar stāstiem

Jānis Kristītājs un Salome

XV gadsimta sludinātāju maskas


Ornamentālās (vaskadrānas raksta) vitrāžas


"Reklāma" ērģeļu iegādei



Ar baznīcu saistītas arī vairākas romantiskas vai neparastas leģendas. Piemēram, uz Pēterbaznīcas pusi vērstajā sienā redzams krustveida lodziņš ar restēm, kur, kā stāsta leģenda, iemūrēti divi mūki, kas cerējuši kļūt par svētajiem. Tomēr, kā skaidro Sv. Jāņa baznīcas draudzes priekšnieks Gatis Blunavs, tā nav un nevar būt tiesa, jo dominikāņu mūki bijuši izglītoti cilvēki, kas šādām lietām nav ticējuši, turklāt labi zinājuši, ka, vienkārši nolemjot sevi nāvei un citu žēlsirdībai, nevis strādājot un palīdzot citiem, nekāds svētais vis nekļūsi. Prozaiskā patiesība esot, ka šajā vietā reiz atradušās durvis, kas vedušas uz malkas pagrabu, jo baznīca, izīrējot to malkas tirgotājiem, pelnījusi līdzekļus uzturēšanai. Vēl pagājušā gadsimta sākuma fotogrāfijās te redzami malkas ruļļi.

Vēl viena uz baznīcas ārsienas redzama vēsturiska zīme ir divas sprediķotāju maskas – tās jau viduslaikos palīdzējušas Rīgas nepārzinātājiem atrast klosteri, jo maskās attēlotajiem cilvēkiem nebija cepuru, kas skaidri norādīja, ka tie ir mūki, jo visiem citiem sevi cienošiem pilsoņiem šajā laikā galvas sega noteikti bija. Dažādos avotos lasāma versija, ka dominikāņu mūki caur šīm maskām sludinājuši Dieva vārdu, citur vēstīts, ka maskās bijušas viltīgi un asprātīgi noslēptas ventilācijas lūkas, tomēr Blunavs skaidro, ka tā nu vis nav. „Kad es tur vēl šajā gadā biju augšā, tad centimetrus astoņus maskas mutē roku varēja ielikt, tālāk bija ciet.”

Vēl kādu interesantu detaļu atradīsiet iekštelpās. 1761. gadā Jāņa baznīcas vadītāji radījuši, ja tā var teikt, pirmo sociālo reklāmu latviešu valodā. Uz metāla plāksnes, kas tagad apskatāma pie baznīcas sienas, redzamas ērģeles un dzejolis, kas mudina darīt Dievam patīkamu darbu – ziedot instrumenta atjaunošanai. Tas, šķiet, līdzējis – jau tajā pašā gadā tiešām baznīcā uzstādītas ērģeles.


"Beidzot izdomājām labāko metodiku,
kā atjaunot, un dabūjām arī labu tuvplāna
fotogrāfiju no 30. gadiem. Būs!" Gatis Blunavs par Salomes statuju


Baznīcā ir arī vairākas vēsturiskā ziņā vērtīgas gleznas. 1883. gadā Jāņa baznīcas altāri rotāja Jāņa Staņislava Birnbauma gleznota slavenās Leonardo da Vinči gleznas „Svētais vakarēdiens” kopija. Kad glezna kļuvusi tumša un pēc tā laika standartiem „nesmuka”, 1904. gadā to nomainīja pret citātu no evaņģēlija. Tagad šī glezna apskatāma sakristejā, iepretim Jaņa Rozentāla gleznotajai altārgleznai „Krustā sistais”, ko viņš baznīcai dāvināja 1912. gadā.

Vitrāžas pie altāra 20. gadsimta sākumā dāvinājušas bagātas rīdzinieku dzimtas. Interesanti, ka tām nav nekāda vēsturiska vai Bībelē balstīta sižeta, kā tas senāk bijis parasts dievnamos, bet tur redzami dažādi krāsaini ornamenti. Blunavs, atsaucoties uz mācītāja Ernsta Bernevica izdotu brošūru par baznīcas remontdarbiem 1910. gadā, stāsta, ka to saukuši par galdauta vai tolaik jaunā materiāla vaskadrānas rakstu.

Savukārt baznīcas ārsienā, apsīdas daļā, redzamas Jāņa Kristītāja un Salomes skulptūras, kas vēsta seno stāstu par ķēniņa Hēroda pameitu skaisto Salomi un Jāņa Kristītāja asiņaino galu. Pirmo reizi abas skulptūras uzstādītas jau 16. gadsimta otrajā pusē, bet pēcāk atjaunotas vai nomainītas. „Jānis Kristītājs ir nule kā atjaunots iepriekšējā skatā. Salome, kas tik ilgi ir nostāvējusi, smagi cietusi, pirmkārt, 1944. gada Rīgas apšaudēs vairākkārt lādiņi trāpīja baznīcas jumtā un no satricinājumiem Salomei zuda roka ar Kristītāja galvu. Tēls kļuva ļoti neizteiksmīgs. Gribējām to atjaunot, bet, aizsūtot uz Vācijas laboratoriju analīzēm akmeni, izrādījās, ka tas ir tik trausls, ka nedrīkst izkustināt. Beidzot izdomājām labāko metodiku, kā atjaunot, un dabūjām arī labu tuvplāna fotogrāfiju no 30. gadiem. Būs!” stāsta Blunavs, kas atklāj, ka oktobrī sākta Salomes atjaunošana. „Pēc diviem gadiem atjaunotais „pāris” būs vietā kā toreiz, 1588. vai 1589. gadā.”

Interesanti, ka Jāņa baznīcā noputējis glabājas, iespējams, viens no vecākajiem Rīgas pulksteņu mehānismiem. Kā stāsta vēstures pētnieks Gunārs Armans, kas savulaik uzkāpis tornī to apskatīt, viņam ilgā darba laikā Rīgas būvvaldē kā pieminekļu aizsardzības inspektoram nav gadījies redzēt vecāku eksemplāru. Arī Blunavs atzīst, ka pulksteņmehānisms jau esot gan, tomēr neesot neviena vēsturiska attēla, kurā redzams, kā pulkstenis izskatījies un kur tieši atradies. Bet, ja bilde atrastos, varētu domāt arī par pulksteņa „atdzīvināšanu”.

PROJEKTA EKSPERTS

Gunārs Armans

Lielisks stāstnieks ar plašām zināšanām par Rīgas namu un ielu vēsturi, bijušais Rīgas pieminekļu aizsardzības inspektors.

RAKSTA AUTORE

Andra Briekmane

Žurnāliste, "Tūrisma Gids" redaktore.

VIDEO AUTORE

Maija Kuzņecova

Video žurnāliste, “DELFI TV".