Turismagids.lv
Projektu atbalsta Rīgas dome
рус
Turismagids.lv Projektu atbalsta
Rīgas dome

Mežciems ar nedaudz vairāk kā 15 000 iedzīvotāju ir viens no jaunākajiem Rīgas mikrorajoniem. Par tā sākotni ierasts uzskatīt 70. gadus, kad šeit sāka celt jaunu daudzstāvu dzīvojamo māju kompleksu. Tomēr tas neradās gluži tukšā vietā, bet gan papildināja līdzšinējo privātmāju ciemu, kas gadsimta sākumā bija izaudzis starp Gaiļezeru un tagadējo Šmerļa ielu kā rīdzinieku vasarnīcu un atpūtas rajons. Šajā stāstā piedāvājam uzzināt vairāk par Mežciemu, tā tapšanu un starp padomju ēkām atrodamajām vēstures liecībām.

Rīgas stāsti: Mežciems

Skats no nepabeigtā dzemdību nama jumta. No kreisās: Austrumu klīniskā universitātes slimnīca, LOC, Mežciems I, Gaiļezers un bijušais Silaciems. Foto: Ikars/Shutterstock.com.

Pirmie bija biķernieki

No putna lidojuma Mežciems šķiet nedaudz atšķelts no pārējās Rīgas – starp to un citām pilsētas daļām ir plašs Biķernieku meža un Šmerļa meža masīvs. Te, pavisam nostatu no galvaspilsētas centra, gadsimtiem ilgi bija lauksaimniecībā izmantojamas zemes platības. "Tumšu mežu pavēnī un mūsu lielo ezeru, Juglas un Ķīšezera, malās sūri nodarbojās zvejnieki, dravnieki un zemkopji – celmlauzēji. Tos sauca par biķerniekiem," par šīs apkārtnes iedzīvotājiem laikā vēl pirms reformācijas 1926. gadā rakstīja "Svētdienas Rīts".

1766. gadā atklāto Biķeru baznīcu pēc slēgšanas 60. gados izdemolēja, bet vēlāk te ierīkoja noliktavas, jahtu darbnīcu un pēcāk arī kombināta "Māksla" vitrāžu darbnīcu. Pirms dažiem gadiem atjaunotā baznīca nosvinēja 250. jubileju. Foto: Zudusī Latvija

Noprotams, ka šeit nolīstas plašas teritorijas, laika gaitā izveidojot nelielas lauku saimniecības. Vairākas smagi cietušas Lielajā Ziemeļu karā, bet daudzas pilnībā iznīcinājusi 1709. gada mēra epidēmija. Divu "melnās nāves” paņemtu saimju sētu vietā pie tagadējās Biķernieku ielas iepretim Biķeru baznīcai 18. gadsimta sākumā uzcēla Kaulu jeb Franku muižu. Tā vairākkārt mainījusi īpašniekus, līdz nonāca Aleksandra Buša īpašumā, liecina 1933. gada ieraksts "Valdības Vēstnesī".

Savukārt meža masīva otrā malā, aptuveni starp tagadējām Latvijas Onkoloģijas centra un Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas ēkām, 30. gados Aleksandra brālim Eduardam Bušam piederējusi Gaiļa muiža. Arī šīs muižas vēsture bijusi līdzīga – muiža "Putniņu" saimniecībā ierīkota 18. gadsimta pirmajā pusē. Savu nosaukumu gan tā, gan netālu esošais Putniņu ezers mainīja vēlāk, kad muižu iegādājās namnieks Hāns ("Gailis" – no vācu valodas). Pat lielais sils, kas stiepjas no Velnezera ziemeļos līdz pat Biķernieku ielai dienvidos, tautā ilgu laiku dēvēts par Gaiļa muižas mežu.

Mūsdienās no abām muižām saglabājušās vien atsevišķas liecības. Vairākas sliktā stāvoklī esošas un iepriekš pārbūvētas Kaulu muižas ēkas nojauktas vien neilgi pēc tūkstošgades mijas, bet no plēstiem laukakmeņiem celta muižas palīgēka ir atjaunota un joprojām apskatāma Biķernieku ielā 126. Savukārt Gaiļa muižas ēku kompleksa pēdējās paliekas pazuda līdz ar Gaiļezera slimnīcas būvniecību. Tomēr starp ārstniecības kompleksa celtnēm joprojām saskatāmi vairāki simtgadīgi koki, kuri varētu būt daļa no muižas laiku stādījumiem, portālā "Ambermarks" raksta vēstures entuziasts Gatis Pāvils.

Dārzkopības lecektis Franku jeb Kaulu muižā, 1938. Pastkarte. Foto: Zudusī Latvija

Atpūtnieku oāze pie Gaiļezera

Mūsdienu Mežciema teritorijā uz ziemeļrietumiem no Gaiļezera atradās vēl trešā – Burharda – muiža.  Ceļu tīkls, kā arī omnibusi, tvaikoņi un tramvaji rīdziniekiem ļāva nokļūt ne tikai uz tādu vasarnieku iecienītu rajonu kā Ķīšezera piekraste, bet arī doties baudīt Babītes, Bišumuižas un Ķengaraga tīro gaisu. Drīz iekārojama kļuva arī Burharda muiža, kuras tuvumā bija Gaiļa, Linu, Dambja un Velna ezers. Vismaz daļa no muižas agrākās zemes jau ap gadsimta vidu bijusi sadalīta vairākos desmitos gruntsgabalu un pārdota pēc zaļumiem alkstošajiem rīdziniekiem.

Par to, ka šeit līdz 20. gadiem tapušas vairākas dzīvojamās mājas, liecina arī 1924. gada novembra ziņa "Policijas Vēstnesī". Tajā vēstīts, ka deviņus gadus vecais Burharda muižas iedzīvotājs Arvīds Šitcs tīši aizdedzinājis kaimiņam Edmundam Gertnerim piederošu dzīvojamo māju, kas nodegusi līdz pamatiem, radot 4800 latus lielus zaudējumus.

Ziemas sports Biķernieku meža skolā 1929. gadā. Foto: Latvijas Nacionālā arhīva Latvijas Valsts kinofotofonodokumentu arhīvs

20. gadu beigās Rīgas apriņķa valde nolēma sadalīt vēl nedalīto muižas zemi un piešķirt dzimtsnomā "vasarnīcu un mazmājiņu būvēm". Savukārt 1934. gadā bijušo muižas zemi 38 hektāru platībā iekļāva Rīgas teritorijā. Drīz pēc tam tautā par Burhardciemu iesauktajai apbūvei piešķīra Silaciema nosaukumu, bet starp gruntsgabaliem tapa Malienas, Burchardmuižas, Gaiļumuižas, Līdumu un Celmu iela. Tāpat izveidoja Gaiļu aleju, bet Šmerļa ceļš pārtapa par ielu.

Dažus gadus vēlāk Rīgas Valsts komercskolas audzēknis Edgars Vinters laikrakstā "Jaunā Balss" aprakstīja idillisko vietu, kas lielā skaitā piesaista vasarniekus. "[Biķernieku] mežā un aiz tā atrodas mazi, skaisti ezeriņi. Tur starp smilšu kalniem un vecām, augstām priedēm guļ Linu ezers. Vasaras karstajās dienās pie Linu ezera saplūst zaļumnieki. Aiz meža nāk Sila ciems – iemīļota zaļumnieku atpūtas vieta, Sila ciemā ir arī vēl vecās Burcharda muižas ēkas. Sila ciemu no trim pusēm ieslēdz mazi, gleznaini ezeriņi. Uz ziemeļiem atrodas Dambja ezers – mazs ezeriņš ar skaistiem krastiem un ūdenslilijām. No vienas puses ezeriņu ieslēdz mežs un lieli krūmi, no otras puses – pļavas un lauki. Uz rītiem ielejā guļ Velna ezers – drusku lielāks par pirmo. Velna ezeru ietver lauki, un tikai vienā galā tam pieiet klāt mežs. Velna ezerā ir izdevīga peldēšanās vieta. Uz dienvidiem atrodas Aņu ezers (domāts Gaiļezers jeb Hānu ezers – red.) – burchardiešu lepnums. Aņu ezers ir lielākais no visiem ciema ezeriem un arī skaistākais. No vienas puses to ieslēdz lauki un pļavas, no otras puses – mežs un bērzu birztalas ar veciem, skaistiem bērziem."

Gadu pirms Padomju Krievijas armijas ienākšanas Silaciemā pastāvīgi dzīvoja jau aptuveni 300 cilvēku, bet vasarā – ap 800. Lielais iedzīvotāju skaits Rīgas pilsētas valdei lika pieņemt jaunus higiēnas mērus dzīves apstākļu uzlabošanai. "Zemitāna rajona iedzīvotājiem vasarā vienīgā iespēja peldēties Linu ezerā, Silaciema iedzīvotājiem – Velna, Gaiļu un Dambja ezerā. Trūkstot saistošiem noteikumiem, tagad šais ezeros peldina zirgus, mazgā veļu un tā tālāk," par problēmām rakstīja laikraksts "Rīts". Drīz pēc tam veļas mazgāšanu un zirgu peldināšanu Linezerā un Gaiļezerā aizliedza, zirgiem ļaujot veldzēties tikai Dambjpurva ezerā un Velnezerā.


Tumšu mežu pavēnī un mūsu lielo ezeru, Juglas un Ķīšezera,
malās sūri nodarbojās zvejnieki, dravnieki un zemkopji –
celmlauzēji. Tos sauca par biķerniekiem
"Svētdienas Rīts", 1926. gads



Franka (Kaulu) muiža

Biķernieku ielā 126 apskatāma pamatīgi rekonstruētā Franka muižas palīgēka. Tepat blakus sliktā stāvoklī stāvējušas arī citas muižas ēkas, bet  ap 2002. gadu tās nojauktas.

Gaiļu muiža

Starp Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas un Latvijas Onkoloģijas centra ēkām stāv vairāki brangi ozoli, kas varētu būt daļa no Gaiļa muižas apstādījumiem.

Burharda muiža

Iespējamā Burharda muižas kalpu māja Mežciema ielā 12. Acīmredzami pārbūvēta, paceļot jumtu, kā arī laika gaitā tapušas vairākas ķieģeļu piebūves.


Bandītu un pašnāvnieku meži

Biķernieku, Šmerļa un Gaiļumuižas priežu meži, kas rīdziniekus piesaistīja šim rajonam svaigā gaisa dēļ, izsenis bijuši pieminēti arī policijas hronikās. Iepazīstinām ar dažiem piemēriem:

• Mājiņā pie Biķernieku meža paslēpies kāds pazīstams komunists ar viltotu pasi un komunistisko literatūru, 1927. gada novembrī rakstīja "Strādnieku Avīze".

• Parādu dēļ Biķernieku mežā pakāries 47 gadus vecais tirgotājs Jūlijs Damids, kam Jāņa Asara ielā piederējis pārtikas preču veikals, 1931. gada novembrī rakstīja "Latvis".

• Jānis Drēviņš, greizsirdības mākts, uzaicinājis dažas dienas iepriekš šķirto sievu Teklu uz mežu un aicinājis viņu slīcināties, bet, kad tas nav sanācis, aicinājis nošauties, ko tā arī nav vēlējusies. Viņš izšāvis, bet tikai ievainojis krūtīs, pašam nošauties nav izdevies un viņš izlēmis doties pēc palīdzības, 1934. gada martā rakstīja "Pēdējā Brīdī".

• Slēpotāji vēlā vakarā Biķernieku mežā uzgājuši bezsamaņā esošo 18 gadus veco Helēni Stirnu ar grieztām roku artērijām, 1933. gada februārī rakstīja "Pēdējā Brīdī".

• Jūlijs Rusins Brīvības gatvē sastapto paziņu uzaicinājis uz Biķernieku mežu, kur, piedraudot ar kabatas nazi, prasījis naudu. Naudas nav bijis, bet cietušais, zinot, ka Rusins ir liels kauslis, atdevis savu pulksteni, papirosus un citas sīkas mantas, kas atradušās kabatā, 1937. gada februārī rakstīja "Brīvā Zeme".

Biķernieku mežs, mainoties politiskajām varām ierasti bijis arī izrēķināšanās vieta ar politiskajiem pretiniekiem un citām nevēlamām personām. Piemēram, 1919. gada martā boļševiki te nogalināja ap 60 cilvēku. Asiņainākie te bija nacistu okupācijas gadi, kad mežā nošauti un masu kapos aprakti līdz 35 000 cilvēku.



Jānis Drēviņš, greizsirdības mākts, uzaicinājis šķirto sievu
Teklu uz mežu un aicinājis viņu slīcināties, bet, kad tas nav
sanācis, aicinājis nošauties, ko tā arī nav vēlējusies "Pēdējā Brīdī", 1934. gada marts


Mežciems tapa kāpostlaukā

Varām mainoties, rīdzinieku vēlme izrauties no pilsētas mūriem nemazinājās, un Silaciema zaļumi turpināja vilināt. Piemēram, avīze "Darbs" pirms 1940. gada septembrī gaidāmā Baltijas republiku izlašu futbola turnīra rakstīja, ka vairums spēlētāju ieradušies smelties spēkus Rīgas Jūrmalā, bet reportieri starp viņiem nav satikuši aizsargu Lauku. "Lauks savā "jaunsaimniecībā" pie Burharda ciema patreiz raujoties ar sīpolu noņemšanu un tādēļ nokavējies," ziņoja laikraksts.

Privātmāju ciemats turpināja augt vēl dažas turpmākās desmitgades. Savukārt 70. gadu sākumā pilsētas vadība nolēma attīstīt jaunu daudzstāvu dzīvojamo rajonu. Pilsētplānotāju brigāde šim mērķim noskatīja bijušo Gaiļa muižas lauksaimniecības zemi otrpus Gaiļezeram līdz pat Biķernieku ielai, kā arī 1971. gadā izstrādāja detālplānojumu mikrorajona "Mežciems I" būvniecībai.

Mežciema jaunais dzīvojamais masīvs 1986. un 1978. gadā. Foto: Sergejs Daņilovs / Rīgas vēstures un kuģniecības muzejs un Leons Balodis / LVKFFDA

Savukārt ap 1975. gadu, ņemot vērā pilsētplānotāju norādes, arhitektu komanda uzsāka izstrādāt apbūves projektu. "Tur pirms tam nebija pilnīgi nekā, tur bija vienīgi liels kāpostlauks," portālam "Delfi" stāsta viens no rajona ēku arhitektiem Andris Kronbergs. Tobrīd paralēli bija sākta lielā slimnīcas kompleksa celtniecība un nepilnu desmitgadi jau darbojās Biķernieku sporta bāze ar mototrasi.

"Mototrase savukārt palīdzēja attīstīties visām citām motorlietām. Jau vēlāk, 1986. gadā, te tapa motormuzejs. Viktors Kulbergs bija aizrāvies ar vecajām mašīnām. Viņš dabūja pirmo unikālo "Auto Union" eksemplāru un sāka veidot muzeju. Viktoram Valgumam pasūtīja ēku, kā rezultātā tapa mums zināmā ēka ar tādu kā rolsroisa purnu. Kad atjaunoja neatkarību, tajā zonā tapa vēl visādi automobiļu veikali. Nesen Ceļu satiksmes drošības direkcija pārņēma motormuzeju, un mūsu birojs palīdzēja uzbūvēt blakus jauno administratīvo ēku, kā arī pārbūvēt pašu muzeju. Tagad tur viss ir ļoti interaktīvs, un, manuprāt, tā ir vieta, kurp cilvēkiem patiešām braukt un apskatīt," stāsta arhitektu biroja "Arhis" dibinātājs Kronbergs.

PSRS meistarsacīkstes sporta automašīnām Biķernieku trasē. Otrais sacensību etaps 1969. gada 19. februārī. Foto: Vladimirs Nikolajevs / LVKFFDA

Arhitekti projektu veidoja, domājot par diviem aspektiem, kas jauno rajonu atšķirtu no līdz šim tapušajiem. Pirmkārt, viņu mērķis bija nodalīt gājējus no autotransporta, mikrorajona centrālo daļu fiziski paceļot augstāk un neparedzot tam autotransporta piekļūšanu. Bija iecerēts izveidot lielu, zaļumu ieskautu gājēju ielu, kurai pievienojas ne tikai dzīvojamo māju kāpņu telpas, bet arī skolu stadions un bērnudārzu pagalmi, skaidro Kronbergs. Otrkārt, standarta 602. sērijas māju augšējos stāvos arhitekti paredzēja lielu skaitu mākslinieku darbnīcu, lai šeit mājas rastu inteliģence, un rajona sabiedrība kopumā būtu nedaudz citāda.




Labās ieceres sabojājusi gan ārkārtīgi sliktā būvniecības
kvalitāte, gan neizpratne par to, kāpēc tādai zaļajai zonai jābūt


Savukārt abos gājēju ielas galos tika plānoti sabiedriskie centri. Dienvidu galā paredzētais bija stipri mazāks, bet ziemeļdaļā pie Gaiļezera arhitekti ieplānoja plaša pakalpojumu centra izbūvi. Kronbergs gan izsaka vilšanos, ka labās ieceres sabojājusi gan ārkārtīgi sliktā būvniecības kvalitāte, gan neizpratne par to, kāpēc tādai zaļajai zonai jābūt. Patlaban 80. gados būvētā mikrorajona vidū redzama vien arhitektu komandas ieceru atblāzma.

Mežciema apbūves projekta maketi un skices. Foto: Andra Kronberga arhīvs

Gandrīz vienlaikus ar "Mežciema I" celtniecību jaunas "kastītes" bez kopēja koncepta saliktas arī starp līdzšinējo Silaciema apbūvi. Iespējams, tieši šajā laikā pazuda arī vairums Burharda muižas ēku. Vēstures entuziaste Līga Landsberga pašas veidotajā blogā "Manas vietas" gan pieļauj, ka Mežciema ielā 12 joprojām redzama pārbūvēta muižas kalpu māja.


Slimnīca "Gaiļezers"

Viena no mikrorajona centrālajām un pazīstamākajām iestādēm darbību sāka 1979. gadā.

Foto: Rīgas vēstures un kuģniecības muzejs

Bērnu klīniskā slimnīca "Gaiļezers"

Nostāk no pārējās Mežciema apbūves 80. gadu pirmajā pusē Juglas ielā uzbūvēja arī atsevišķu slimnīcu bērniem.

Foto: Zudusī Latvija

Bērnudārzi un skolas

Pēc padomju laiku normatīviem par sabiedrisko ēku pieejamību burtiski blakus tapa divas skolas un divi bērnudārzi. 

Foto: Rīgas vēstures un kuģniecības muzejs

Pansionāts "Mežciems"

Pansionāts ir viens no pirmajiem padomju gadu kompleksiem Mežciemā. Iemītnieki te ievācās 70. gadu otrā pusē.

Foto: Latvijas Nacionālā arhīva Latvijas Valsts kinofotofonodokumentu arhīvs


Foto: Latvijas Arhitektūras muzejs

PROJEKTA EKSPERTS

Andris Kronbergs

Arhitekts

RAKSTA AUTORS

Andris Kārkluvalks

DELFI žurnālists

VIDEO AUTORS

Miks Siliņš

Videooperators, “DELFI TV".