Turismagids.lv
Projektu atbalsta Rīgas dome
рус
Turismagids.lv Projektu atbalsta
Rīgas dome

Kā jau ikvienu sevi cienošu bagātu un ietekmīgu viduslaiku pilsētu, arī Rīgu jau kopš 13. gadsimta ieskāva varena aizsardzības sistēma – Rīdzene, aizsarggrāvis, vaļņi un aizsargmūris, kas dažviet sasniedza pat deviņu metru biezumu un kur slējās dažāda izmēra un nozīmes torņi. Tādi bijuši veseli 30. Šodien virs zemes joprojām visā savā krāšņumā stāv tikai viens no tiem, mums visiem pazīstamais Pulvertornis. 1978. gadā gan no jauna uzcelts arī Rāmera tornis turpat blakus, bet vēl daži Rīgas torņi ir iemūrēti citās ēkās – pilī, “Arsenālā”, Arhitektu savienības namā. Šajā stāstā vairāk par Pulvertorni, kur gan šauts, gan dzīrots, gan dažādos veidos pieminēta kara vēsture.

Rīgas stāsti:
Pulvertornis

Rīgas panorāmas skats īsi pēc nocietinājumu nojaukšanas - Smilšu ielas nami un Pulvertornis, kas līdz pārbūvei 1892. gadā bija atvērts pret vecpilsētu. Rīga, 1865.gads. LNA LVKFFDA f., 15198N

Pirmo reizi Rīgas vecākais tornis minēts 1330. gada dokumentā, kurā pilsēta apliecina savu pakļaušanos Vācu (Livonijas) ordenim, kam uz laiku atdots gan Smilšu, gan Svētā Gara tornis kopā ar blakus esošajiem fortiem. Tolaik gar torni gājis Smilšu ceļš (tagad Smilšu iela), kas bijusi viena no galvenajām satiksmes artērijām pilsētā, tāpēc šo dēvējuši par Smilšu torni. Ceļš, kā vēsta nostāsti, bijis tik smilšains, ka rati un vezumi tajā stiguši līdz pat rumbai, un gan zviedru, gan vēlāk krievu laikos bijis noteikums, ka katram, kas Rīgā iebrauc, jāatved pa akmenim ceļu bruģēšanai. 

15. un 16. gadsimta mijā, mainoties šaujamieročiem un artilērijai, veco aizsargtorni pārbūvēja, lai no tā ērti varētu apšaudīt uzbrucēju. Viens no nostāstiem vēsta, ka Pulvertorņa vārdu celtne ieguvusi, pateicoties šaujamieroču pulvera radītajiem dūmiem ap šo laiku. Te glabāti arī ieroči un munīcija, kas ir citas versijas par torņa nosaukuma rašanos pamatā. Tomēr, piemēram, Andris Kolbergs savā grāmatā par Rīgu otro versiju apšauba, jo munīcijas un pulvera glabātuves atrašanās vieta taču ir stratēģiski svarīga informācija, tāpēc to kā kara noslēpumu vajadzētu turēt noslēpumā, nevis izbazūnēt visiem un piekārt izkārtni.



Pie Pulvertorņa atradušies arī galvenie pilsētas vārti un īpašs nocietinājums – cvingers jeb šaura eja gar torņa sienu, kurai bija jāiet cauri, lai piekļūtu galvenajiem vārtiem. Tas nav atradies tieši pretim, bet bijis nedaudz novirzīts uz kreiso pusi, lai uzbrucējiem būtu atsegts labais plecs, virzoties uz vārtiem, bet vēlākos laikos – lai lielgabalu pa cvingeru šautās lodes uzreiz netrāpītu tieši vārtos. Rīgā bijuši četri cvingera vārti.

Iekārojamās Rīgas aizstāvis

Foto: Shutterstock

Aizsargsistēma Rīgai bijusi ļoti nepieciešama, jo, kā rāda vēstures notikumi, ar nepielūdzamu regularitāti kāds to vienmēr centies iekarot. 17. gadsimtā Rīgu vairākkārt centās ieņemt zviedri un Pulvertornim atkal vajadzēja parādīt savu izturību. Kad 1621. gadā zviedru karalis Gustavs II Ādolfs ieņēma Rīgu, tieši pret šo torni vērsa lielākos spēkus, jo šī bijusi galvenā nocietinājumu daļa. Diemžēl torni nopostīja. Šie notikumi attēloti arī Aleksandra Leimaņa filmā “Vella kalpi”, kur cīņu ainas gan filmētas Polijā.

Rīgas nocietinājumu torņi. Vidū Smilšu tornis, gar kuru tek Rīdzenes upe. Fragments no Vilhelma Neimaņa izveidotā Rīgas 14. gadsimta plāna.

Ap 1650. gadu karalienes Kristīnes valdīšanas laikā torni uz pāļu pamatiem uzcēla no jauna, jau īpaši pielāgotu lielgabalu glabāšanai, bet nākamajos karos tam vairs nebija lielas aizsardzības nozīmes, jo bija attīstījušies citi karošanas paņēmieni. Kārlis Vanags savā ceļvedī pa Rīgu (1935. gadā) min, ka torņa pagrabā reiz atradies “drausmīgs cietums”. Gar torni un nocietinājuma mūri (tagadējo Kalēju ielu) tolaik tecēja Rīdzenes upe, bet uz otru pusi no Pulvertorņa līdz tagadējai Anglikāņu baznīcai izrakts 18 metrus plats un 9 metrus dziļš aizsarggrāvis, kuru šķērsoja paceļami tiltiņi. Nav gan zināms, vai iepriekšējais tornis bijis apaļš vai četrstūrains, jo tā attēlu nav. Tagadējam Pulvertornim ir piecos stāvos izvietotas 11 šaujamlūkas – tātad tas bijis piemērots 11 lielgabaliem.

Jāpiebilst, ka līdz pat 19. gadsimta beigām Pulvertornis nemaz neizskatījās tāds, kā esam pieraduši to redzēt, jo tam tikai no ārpuses bijis biezs mūris, bet uz pilsētu vērstā puse līdzekļu taupīšanas un karošanai nepieciešamo konstrukcijas īpatnību dēļ bijusi atvērta un taisīta no koka. Interesantu torņa detaļu apraksta V. Bormanis enciklopēdijā “Rīga”. Proti, Pulvertornim starp piekto un sesto stāvu jumtā izbūvēts speciāls “bumbu ķērājs” jeb īpaši biezs starpstāvu pārsegums ar trijās kārtās saliktām ozolkoka un priedes sijām – ap metru biezs. Diemžēl, 1892. gadā torni pārbūvējot, šo daļu iznīcināja un tā nav saglabājusies.

Skats uz Rīgu no Kanālmalas apstādījumiem. Tālumā Svētā Jēkaba baznīca un Pulvertornis. Rīga, 1900.gads, LNA LVKFFDA f., 64936N

Savukārt mūsdienās redzamās lodes torņa mūrī nav varonīgu cīņu liecība, bet tikai neparasts mūrnieku izdomāts elements, kas ir kā atsauce uz minētajiem notikumiem, un lodes iemūrētas vien 19. gadsimtā, raksta Andris Kolbergs.

Ar rapieriem un alus kausiem

Kad 19. gadsimta vidū aizsargmūrus un vaļņus pilsētai vairs nevajadzēja un tie tika nojaukti, Pulvertorni nolēma saglabāt kā interesantu un vēsturisku liecību. Tomēr tāda īsta pielietojuma tam nebija, tāpēc kādu laiku tas bijis pamests un kļuvis par mājvietu baložiem. 1890. gadā pie Rīgas domes vērsusies vācu studentu korporācija “Rubonia” (latīniskais Daugavas nosaukums), lūdzot torni nodot viņiem, jo iepriekšējā konventa mītne Teātra bulvāra Morberga ēkas pagrabā korporeļiem bija uzteikta. Pašvaldības galva Ludvigs Kerkoviuss piekritis ar noteikumu, ka “Rubonia” torni saglabā kā vēsturisku liecību un izremontē. Tā nu korporeļu rīcībā uz 20 gadiem par simbolisku nomas maksu – vienu rubli gadā – nonāca Pulvertornis. Studenti to izmēzuši, bet savāktos baložu mēslus, kas daudziem dārziem nākuši par svētību, pārdevuši par 612 (citur 640) zelta rubļiem. Tā bijusi milzīga summa, un par to daļēji varēts savest kārtībā romantiskās telpas (kopējā tāme bijusi 14 478 rubļi).

Pārbūvi veica pēc Hermaņa Hilbiga, “Rubonia” filistra, projekta. Vēlāk tapa arī sienu gleznojumi un vitrāžas, kuru autors ir vēl viens filistrs Ernests Tode. Tornim uzbūvēja smailu jumtu, kāds redzams 17. gadsimta gravīrās, – ar maziem tornīšiem un lodziņiem. Kādreiz vaļējo aizmugures spraugu aizsedza romantiska neogotikas fasāde ar balkonu, logiem visos sešos stāvos un dažādiem dekoratīviem elementiem. Piektais un sestais stāvs apvienots lielā paukošanās un svētku zālē – bieži izmantotā telpā korporācijas svētkiem. Zāles logi bija arī durvis uz balkonu, no kura pavērās brīnišķīgs skats uz vecpilsētas jumtiem. Atstāja arī visas lielgabalu lūkas ar slēģiem. 

Skats no Pulvertorņa uz Trokšņu ielu. Foto: Zudusī Latvija

Uz Smilšu ielas pusi atjaunoja veco ieeju ar akmens kāpnēm. Pēc pārbūves torņa diametrs bijis 19,8 metri, augstums virs tagadējā ielas līmeņa – 26 metri, bet sienu biezums – iespaidīgi 2,75 metri. Jauno korporācijas mītni atklāja 1892. gadā.

“Senie karogi – Rīgas gaišzili baltais un Vācu ordeņa Livonijas atzara melni baltais, savulaik tik naidīgi viens otram, tagad mierīgi apvienojušies Rubonijas krāsu vairogā virs āra kāpņu vīnstīgotā portāla,” teikts Kara muzeja izdotajā bukletā “Pulvertornis Rīgā 1892–1919”. Tā nu kādu laiku tornī ar rapieriem un alus kausiem saimniekoja korporeļi.

Korporeļu rīcībā uz 20 gadiem par simbolisku nomas maksu –
nonāca Pulvertornis. Studenti to izmēzuši, bet savāktos
baložu mēslus, pārdevuši par 612 zelta rubļiem. 

Jāpiebilst, ka studentu korporācijas “Rubonia” dibinātāji bija vairāki vācbaltu studenti, kas pēc studijām Vācijā bija atgriezušies Rīgā. Tajā uzņēma tikai vācu tautības studentus, bet 30. gados korporāciju likvidēja un tās biedri lielākoties devās uz Vāciju. 

Starp korporeļiem bija daudz pazīstamu rīdzinieku, piemēram, uzņēmējs Pauls Bēms, arhitekti Vilhelms Bokslafs, Hermanis Hilbigs, Augusts Reinbergs, Alfrēds Rozenbergs, kuru vēlāk tiesāja Nirnbergā, jo viņš bija Vācijas austrumu lietu ministrs Hitlera valdībā, vācu diplomāts Makss fon Šeibners-Rihters, vācbaltu politiķis Hugo Vitroks un citi.

Sarežģītā muzeju vēsture

Latvijas armijas karavīri pie Pulvertorņa, 1927. gads. Foto: Zudusī Latvija

20. gadsimta sākumā pa Smilšu ielu gar Pulvertorni kursēja tramvajs. Foto: Zudusī Latvija

Kā redzams fotogrāfijās, ap 1901. gadu pa Smilšu ielu sāka kursēt tramvajs, bet trokšņaino krustojumu torņa pakājē apsargājis gorodovojs jeb kārtībnieks. 

 Beidzoties Pirmajam pasaules karam, te iekārtoja Latvijas Kara muzeju, godinot strēlnieku varonību. To pēc arhitekta Artūra Galindoma projekta paplašināja no 1937. līdz 1940. gadam, piebūvējot jaunu korpusu, bet pašu torni atjaunoja senatnīgākā izskatā, aizvācot arī romantiskās ieejas kāpnes un neogotikas fasādi.

“1937. gadā sākās respektablas Pulvertorņa piebūves celtniecība, kuru pabeidza 1940. gadā. Muzejs jaunajās telpās savu darbību izvērst nepaspēja, jo 1940. gada 17.jūnijā Latviju okupēja PSRS. Līdz ar Latvijas valsts institūciju likvidāciju likvidēja arī Latvijas Kara muzeju. Daļa muzeja kolekciju pazuda, daļa tika nodota citiem muzejiem un arhīviem,” teikts Latvijas Kara muzeja mājaslapā.

Pēc tam Latvijā sākās juku laiki. Pulvertornis arī atradās notikumu virpulī, tomēr pat Kara muzejā nav pieejams daudz informācijas par to, kas kara laikā šeit bijis. “Informācija ir ļoti skopa arī muzeja darbiniekiem. Vācu okupācijas laikā bijušajās Kara muzeja telpās, tostarp Pulvertornī, esot atradies kara hospitālis un munīcijas noliktava,” stāsta Jānis Tomaševskis, Kara muzeja Otrā pasaules kara vēstures nodaļas vadītājs. 

Vaļņu iela nacistiskās Vācijas okupācijas laikā 1943. gadā, kad Pulvertornī atradās kara hospitālis. Foto: Zudusī Latvija

“Uzreiz pēc kara tur izvietojās Rīgas Nahimova jūras karaskola, kas te rezidēja līdz 1953. gadam.” 

Savukārt no 1957. gada te atradies Latvijas PSR Revolūcijas muzejs, vēsturi interpretējot komunistiem un viņu ideoloģijai pa prātam. Kopš 1990. gada Pulvertornī un tā piebūvē atkal saimnieko Kara muzejs, kura ekspozīcija stāsta par sarežģīto Latvijas vēsturi.

Pēc atjaunošanas 1990. gadā daudzi cilvēki dāvinājuši tam priekšmetus, kas padomju gados slēpti un rūpīgi glabāti. Muzeja nodaļas veltītas jaunāko laiku periodam (sākot ar 19.gadsimta otro pusi), Pirmajam pasaules karam, un Brīvības cīņām, kā arī latviešu bēgļu gaitām Krievijā līdz 1926.gadam, neatkarīgās Latvijas izveidošanās un pastāvēšanas periodam, Otrajam pasaules karam, kā arī okupācijai un latviešu trimdas gaitām, tajā apskatāmi arī atjaunotās neatkarīgās Latvijas materiāli.

Latvijas Valsts kinofotofonodokumentu arhīvs. 1929. gads

PROJEKTA EKSPERTS

Gunārs Armans

Lielisks stāstnieks ar plašām zināšanām par Rīgas namu un ielu vēsturi, bijušais Rīgas pieminekļu aizsardzības inspektors.

RAKSTA AUTORE

Andra Briekmane

Žurnāliste, "Tūrisma Gids" redaktore.

VIDEO AUTORE

Maija Kuzņecova

Video žurnāliste, “DELFI TV".