Turismagids.lv
Projektu atbalsta Rīgas dome
рус
Turismagids.lv Projektu atbalsta
Rīgas dome

Lai arī mūsdienās apkārtējās apbūves dēļ grūti to pamanīt, Jēkaba kazarmas Vecrīgas malā ir garākā ēka vecpilsētā. Ar vēsturisko nosaukumu “Jēkaba kazarmas” dažādos materiālos tā minēta visai maz. Iespējams, tas tādēļ, ka šie trīs garie nami cieši saistīti ar 17.–20. gadsimta militāro vēsturi, un skaidrs, ka šādi objekti mēdz būt noslēpumā tīti. Īpaši padomju gados tas bijis visai slepens objekts. Tagad tā vairs nav, tāpēc šoreiz vairāk stāstīsim par Vecrīgas robežceltnēm – Jēkaba kazarmām – un to apkārtnes apskates objektiem.


Rīgas stāsti: Jēkaba kazarmas

Garākā ēka Vecrīgā

Mūsdienās labi zināmās Jēkaba kazarmas atrodas starp kādreizējo Smilšu un Jēkaba bastionu, kas kopā ar kurtīni (zemes valnis) veidoja vēsturiski senāko un nozīmīgāko Rīgas nocietinājumu sistēmas daļu. Šeit atradās vienas no trim Vecrīgas kazarmām, un šīs ir vienīgās, kas saglabājušās līdz mūsdienām. Kā savā rakstā par Jēkaba kazarmām 1995. gadā žurnālā “Latvijas Arhitektūra” min Ilmārs Dirveiks, 1677. gadā te pastāvējusi vesela namu rinda abās pusēs ielai – gar valni minēti 12 nami un viena kazarma, kas atradusies pašā Jēkaba bastionā. Pēcāk kazarma paplašināta, bet tagadējā izskatā tās sākts celt laikā no 1776. līdz 1784. gadam. Rīgas Ķemerejas banka pirms to celšanas pat aptaujājusi iepretim esošo māju īpašniekus, par cik lielu summu viņi savus namus gatavi pārdot, brīdinot, ka, palielinoties zaldātu skaitam, dzīvošana te kļūšot neērtāka (1772. gada 23. oktobra dokuments).

Jaunajām kazarmām bijis tipisks plānojums, katra kazarma sastāvēja no trim sekcijām. Centrā bija priekšnams, kam pretī pie vaļņa sienas bijusi virtuve, bet priekšnamam abās pusēs pa kareivju dzīvojamai istabai. Pa istabas perimetru 1,7 metru augstumā bijusi guļamā lāva ar kāpnītēm, raksta Dirveiks, piebilstot, ka tualetes, visticamāk, sākotnēji bijušas pārnēsājamas un atradušās istabā. Tikai 1828. gadā pēc arhitekta Grēna projekta labierīcības izveidoja starpbūvēs.

Fragments no 20. gadsimta 90. gadu sākuma reklāmas luksusa dzīvokļiem, kas izveidoti kazarmās. Reklāmā izmantots veco Jēkaba kazarmu zīmējums, kurās redzams, kā tās izskatījušās 19. gadsimtā.

Daļēji kazarmu ēkas redzamas arī Johana Fridriha Broces 18. gadsimta beigu zīmējumos, bet fasāžu zīmējumā 1823. gadā redzami jau trīs korpusi ar mazākām starpbūvēm. Tolaik te mita ap 1000 vīru, izpētījusi vēsturniece Gunta Minde.

Būvējot fasādi pret tagadējo Zigfrīda Annas Meirovica bulvāri, sākotnēji to nosedzis valnis, un mūsdienās izbūvētās apakšzemes garāžas ir visai asprātīgs un ļoti iederīgs motīvs, kas ir kā atsauce uz senajiem Rīgas nocietinājumiem.

Savukārt zem kazarmām izbūvēja velvētu galeriju visā to garumā. 

No 1858. līdz 1860. gadam šeit tika nojaukti aizsargvaļņi, bet kazarmu ziemeļu fasādē izbūvēja logus, pielāgojot tās dzīvokļu un iestāžu vajadzībām. Tika izveidota divstāvu piebūve, kurā ap 1907. gadu atradās Pilsētas Tirdzniecības skola, bet pagrabos malkas tirgotavas.

Fasāžu zīmējumā 1823. gadā redzami
jau trīs korpusi ar mazākām starpbūvēm.

Ātrās palīdzības stacija

Interesanti, ka cara laikā garās ēkas Jēkaba ielas galā atradās ātrās palīdzības stacija, ko atklāja 1904. gadā. “Pilsēta bez atlīdzības piešķīrusi telpas stacijai, dzīvokļus feldšerim un vienam nesējam, sedza komunālos maksājumus, bet zirgiem un transportlīdzekļiem ierādīja vietu ugunsdzēsēju depo,” grāmatā “Medicīnas vēstures pieminekļi” raksta Arnis Vīksna. 

Durvis, kas 20. gadsimta sākumā  vedušas uz Rīgas pirmo ātrās palīdzības staciju. Foto: DELFI

Te bijis ārsta kabinets, operāciju un pārsienamā istaba. Izsaukumus pieņēmuši pa tālruni, un ceļā brigāde devusies divu minūšu laikā – stacijai bija divas divjūgu karietes un vienas kamanas ziemai. Rīgā, vagonu rūpnīcā, sākot ražot automobiļus, 1912. gadā arī stacija tika pie ātrās palīdzības auto, kuru gan jau pēc dažiem gadiem mobilizēja kara vajadzībām, tāpēc pilsētnieku glābšanai atgriezās pie zirgu transporta. Diemžēl šis stāsts ir ar nelaimīgām beigām, jo 1919. gadā, Pētera Stučkas lielinieku valdīšanas laikā, Rīgā iestājās bads un ātrās palīdzības zirgi tika apēsti. Tā nu arī stacijai Jēkaba kazarmās pienāca gals.

Skaidrītes un Konstantīna Armanu laulības 1940. gada 22. janvārī. Ceremonija notika dzimtsarakstu nodaļā, kas atradās Jēkaba kazarmās. Foto: Gunāra Armana privātais arhīvs 
Rīgas Dzimtsarakstu nodaļa Jēkaba kazarmās (skats no Basteja bulvāra puses). Foto: Roberts Johansons, LVKFFDA

1935. gadā pēc arhitekta Krūmiņa projekta kazarmu ēkā, kura vērsta pret Zigfrīda Annas Meirovica bulvāri, rekonstruētas Rīgas pilsētas dzimtsarakstu nodaļas telpas. Kādu laiku te atradies arī darbā iekārtošanas birojs, un īpaši 30. gadu bezdarba laikā pie ēkas bijušas garas rindas – tas attēlots arī vairākās padomju laika filmās par to, cik darba ļaudīm grūti klājies “buržuāzijas” laikos.

Kara muzeja celtniecībai paredzētās teritorijas atbrīvošana. 1937. gada janvāris. Foto: Roberts Johansons, Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja arhīvs

Slepenība un atdzimšana

Jēkaba kazarmu trīs korpusos 1940. gadā atradās arī Poļu vidusskola un pamatskola, Statistikas birojs, Aizgādniecības pārvaldes karā cietušo, invalīdu, iesaucamo un darba grāmatiņu nodaļa, Darba apgāde un J. Fogeļa malkas tirgotava, bet pēc kara telpas nodeva Nahimova vārdā nosauktajai kara skolai, raksta Dirveiks. 40. un 50. gados kazarmu stāvos pārbūvēja dakstiņu jumtus, aizstājot tos ar lēzeniem, bet mūsdienās atjaunots vēsturiskais izskats.

Vēlāk, līdz pat 1990. gadam, te atradās projektēšanas institūts “Kara projekts”, un visi materiāli par šīm iestādēm bijuši slepeni. 

 Kad 1993. gadā padomju armija atstāja kazarmu telpas, to stāvoklis raksturots kā katastrofāls. Tādēļ pēc izpētes 1995. gadā sākta to atjaunošana – pasūtītāja bija ēkas nomniece SIA “Intersource Baltic”, kas piederēja Solam Bukingoltam, bet ģenerālprojektēšana tika uzticēta “Sarma & Norde” birojam.

Pēc atjaunošanas šeit vairākkārt Rīgas svētkos bijuši garākie degustāciju galdi pilsētā.

Kazarmu velvētajos pagrabos mūsdienās iekārtoti dažādi krodziņi, kuros var iekļūt no Torņa ielas. Savukārt augstākajos stāvos bijusi doma izveidot mākslas muzeju vai viesnīcu, tomēr tā atmesta – ēka sadalīta mazākās telpās, kur tagad atrodas biroji, veikali, izstāžu telpas, vēstniecības un citas iestādes.

Ziemassvētku noformējums Torņu ielā pretim Jēkaba kazarmām. Rīga, 1997. gada ziema. Autors Guntars Grigalis. Foto no Latvijas Nacionālā arhīva Latvijas Valsts kinofotofonodokumentu arhīva

Minhauzens Rīgā

Nevar nepieminēt arī kādu interesantu faktu par Jēkaba kazarmām – 18. gadsimta vidū te mitis slavenais stāstnieks barons fon Minhauzens. Liela daļa viņa kara dienesta saistās ar Rīgu. Par to, kā viņam te gājis, liecina no 1740. gada saglabājusies vēstule mātei, kurā viņš raksta, ka te jūtoties laimīgs un dižciltīgie kungi un dāmas viņam parādot lielu laipnību. Tāpat saglabājušās vēstules, kurās 1741. gadā viņš zirgu staļļu apgaismošanai pieprasa sveces. Šajā gadījumā runa ir par ēkām, kas atradās tagadējo Jēkaba kazarmu galā, aptuveni viesnīcas “Pullman” vietā (tās 1. stāva zālē šim faktam par godu pat novietota zirga skulptūra, kā arī interjerā izmantots zirga motīvs).

"Pullman" viesnīca, kur reiz atradušies zirgu staļļi. Publicitātes foto


Kā atzīmēts Pētera Šīfelbeina rakstītajā hronikā, 1744. gadā Minhauzens ar 20 kirasieriem un vienu taurētāju nozīmēts sardzē firstienei Johannai Elizabetei un viņas meitai Sofijai, vēlākajai Krievijas carienei Katrīnai II. Pa ceļam uz Pēterpili no 26. līdz 29. janvārim viņas viesojušās Rīgā, dzīvojot iepretim Pētera baznīcai. Vēlāk Sofija atzinusi, ka visa ceļa laikā nekur nav tik labi aprūpēta un uzņemta kā Rīgā, droši vien pateicoties arī lustīgajiem apsargiem. Minhauzens ar saviem vīriem zirgos viņas arī izvadījis no Rīgas, žurnālā “Latvija” raksta Gunārs Pakalns, atsaucoties uz Andreja Johansona Zviedrijā iespiesto rakstu “Melu lielkungs Vidzemē”. 

Par to, ka šajā laikā viņš būtu iepazinies ar savu Jakobīni, gan ziņas atrodamas tikai Mārtiņa Zīverta slavenajā lugā “Minhauzena precības”, bet tas, ka jau 1744. gada februāra sākumā viņš pieprasījis atvaļinājumu un devies uz tagadējo Liepupi, lai salaulātos ar Duntes muižnieka meitu, gan ir fakts.

Varēja būt Rātsnams

Viena no rātsnama ieceres skicēm. Šādu rātsnama projektu konkursam 19. gadsimta beigās iesniedza Berlīnes arhitektu grupa, un autoru iecere bija to celt Basteja bulvāra un Torņa ielas stūrī. Foto no J. Lejnieka grāmatas "Rīga, kuras nav".

Interesanti, ka 19. un 20. gadsimta mijā Torņa ielas un Basteja (tag. Z.A. Meirovica) bulvāra krustojumā bijis iecerēts celt iespaidīgu domes ēku, lai tas vairs nebūtu vāciskās Rīgas rātes simbols. Tika rīkots starptautisks konkurss, kurā iesniegti vairāki piedāvājumi, bet uzvarēja somu arhitektu iesniegtais projekts, paredzot celt neogotikas ēku ar iespaidīgu torni – šādu namu, kas augstuma ziņā divreiz pārsniegtu Mākslas akadēmijas ēku, iepretim Bastejkalnam no mūsdienu viedokļa grūti iedomāties. Iesniegti vēl citi, līdzīgi, projekti, bet tik liela ēka tik šaurā vietā noteikti radītu satiksmes problēmas un mūsdienās arī autostāvvietu problēmas, tāpēc, ļoti iespējams, ka nepārliecinošās vietas izvēles dēļ projekts tika nodots aizmirstībai, grāmatā “Rīga, kuras nav” raksta Jānis Lejnieks.

Arī Latvijas neatkarības laikos bijusi ideja nojaukt kazarmas, un Arhitektūras muzejā glabājas vairāki zīmējumi ar iecerēm te uzbūvēt gan teātri, gan pasāžu un viesnīcu.

Tika rīkots starptautisks konkurss, kurā uzvarēja
somu arhitektu iesniegtais projekts, paredzot celt
neogotikas stila ratsnamu ar iespaidīgu torni.

Krusts un bruņinieks

2016. gada janvārī nelielais laukumiņš starp Torņa, Smilšu ielu un Zigfrīda Annas Meirovica bulvāri nosaukts par Barikāžu laukumu, lai godinātu un pieminētu 1991. gada 13.–27. janvāra notikumus Rīgā. 

Bruņinieka skulptūras pamatne virs artēziskās akas tās oriģinālajā vietā iepretim Bastejkalnam 20. gadsimta 20. gados. Foto: Zudusī Latvija
Bruņinieka skulptūra nama Vaļņu ielā 3 pagalmā. Foto: DELFI

Interesants stāsts ir par artēziskās akas, kas šajā laukumā reiz atradusies, rotājumu – zelta bruņinieka skulptūru. Tā šeit uzstādīta 1895. gadā, bet 20. gadsimta 20. gados noņemta, un tās oriģināls glabājas Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā. Tomēr ar to vēl nekas nebeidzas, jo Jevgeņijs Gombergs šīs tūkstošgades sākumā finansēja vairāku vēsturisko pieminekļu kopiju izgatavošanu, tostarp arī zelta bruņinieka, ko gribēja uzstādīt vecajā vietā. Īsu brīdi tā tikusi novietota laukumiņā, bet pavisam bruņinieku tur atstāt viņam neatļāva. Tā nu Gombergs kolonnu ar skulptūru 2005. gadā novietoja nedaudz tālāk – sev piederošā nama Vaļņu ielā 3 pagalmā, bet uz kolonnas pamatnes piestiprināja plāksni ar uzrakstu, kas nepārprotami pauž ironiju pret lēmuma pieņēmējiem: ““Dārza rūķīšus vai flamingo, vai kādus karavadoņus, vai vienalga ko citu katram kā privātpersonai ir iespējams izvietot savā privātā dārziņā un savā mājā.” Latvijas prezidente Vaira Vīķe-Freiberga, 2002. gada 2. jūlijs, sakarā ar ģenerālfeldmaršala kņaza Mihaela Barklaja de Tolli pieminekļa – Jevgeņija Gomberga dāvinājuma Rīgai – atklāšanu."

Vēsturisks kiosks

Jāpiebilst, ka nelielā Barikāžu laukuma malā atrodas arī vēsturisks kiosks – tādi Rīgā 20. gados bijuši vairāki, bet nu atlicis vien šis. 

Armēņu krusts jeb hačarks

Ja uzkāpsiet pa kāpnītēm pie kioska, ieraudzīsiet 1990. gadā atklāto armēņu krustu, kas uzstādīts 1915.–1916. gadā Turcijas īstenotā armēņu genocīda gadadienā, pieminot 1988. gada zemestrīces upurus Armenijā.

Vēsturiskais aizsargmūris

Ar gudru ziņu pilsētplānotāji 20. gadsimtā Jēkaba kazarmu apkārtnē izveidojuši vietu, kur apskatāmas trīs dažādu laiku kara vēstures liecības. Pulvertornis, par ko atsevišķi stāstīsim vienā no nākamajiem “Rīgas maršrutu” stāstiem, saglabājies no 17. gadsimta un vēl senākiem laikiem, kazarmas ir 18. gadsimta liecība, bet kreisajā pusē, ja nākat no Bastejkalna puses (vai labajā pusē Trokšņu ielā), skatāms poļu restauratoru 20.gadsimta 80. gados atjaunots pilsētas aizsardzības mūra fragments ar Rāmera torni.

Foto: shutterstock

Šeit atstātajā bedrē labi redzams, kā daudzo ugunsgrēku, karu un plūdu dēļ cēlies Rīgas ielu līmenis. Te novietots arī viens no vēsturiskajiem lielgabaliem – kad tie vairs aizsardzībai netika izmantoti, tos kā satiksmi ierobežojošus stabiņus ieraka pie Vecrīgas namiem. Piemēram, vairāki desmiti tādu reiz ieskāvuši Rātsnamu, bet pēc Otrā pasaules kara un padomju laikiem atlikuši vairs tikai daži.

Vēsturiskajā namā Torņa ielā 11, kur atrodas Arhitektu savienība, iemūrēts vēl viens Rīgas nocietinājumu tornis – pusapaļais Jirgena tornis. Tieši no šī nama vislabāk var redzēt, kā kādreiz pilsētu ieskāvis aizsargmūris un pie tā piekļāvušies mazie namiņi.






Zviedru vārti un bende

Turpat blakus ir Zviedru vārti, kas gan 17. gadsimtā izveidoti tikai kā caurbrauktuve mūrī, kurš savieno Jēkaba kazarmas un pilsētu, nevis kā oficiālie pilsētas vārti. Kad tie izveidoti, te vēl nav bijušas kazarmas, tikai mūris, aiz kura atradies nocietinājumu valnis un aizsarggrāvis. Ik vakaru vārti noslēgti un no rīta atkal atvērti, bet atslēga glabājusies Rātsnamā.

Zviedru vārti no Trokšņu un Aldaru ielas puses. Šī kādreiz bijusi pilsētas nomale, kur pulcējusies ne tā labākā sabiedrība, tāpēc bijis arī visai trokšņains. Foto: Shutterstock

Ar vārtiem saistās kāda leģenda. Proti, pilsētnieku meitām bijis stingri noliegts tikties ar kareivjiem, tomēr kāda jauna dāma un stalts zviedru zaldāts ļoti ieskatījušies viens otrā. Tā nu katru reizi, kad viņš stāvējis sardzē pie vārtiem, meitene nākusi uz randiņu. Reiz puisi norīkojuši citur un meitene pieķerta nākam uz šo vietu. Par sodu un biedu citām rīdziniecēm viņa iemūrēta vārtos. Vēl tagad, klusos vakaros ejot cauri vārtiem, varot dzirdēt čukstus: “...un tomēr es viņu mīlu.” Bet, ja kāds tos nedzird, tad tas pats nav mīlējis. 

Aldaru un Trokšņu ielas stūris - mazajā namiņā šeit mitis Rīgas bende. Foto: Zudusī Latvija

Izejot pa vārtiem uz Trokšņu ielu, labajā pusē ieraudzīsiet nelielu namiņu – tā ir Rīgas bendes māja. Tas bijis mantots amats, kas, lai gan ne visai cienīts, bijis nepieciešams. Kā redzams, bende mitis pašā pilsētas nomalē, bet, kad savajadzējies viņa pakalpojumu, bende pie mazā lodziņa atradis zīmi (melnu cimdu), kas nozīmējis, ka jādodas darbā. Viņa pienākums bijis arī kopā ar palīgiem izvest pilsētas “zeltu”. Pilsētas bendes amats tika likvidēts tikai 1863. gadā.

PROJEKTA EKSPERTS

Gunārs Armans

Lielisks stāstnieks ar plašām zināšanām par Rīgas namu un ielu vēsturi, bijušais Rīgas pieminekļu aizsardzības inspektors.

RAKSTA AUTORE

Andra Briekmane

Žurnāliste, "Tūrisma Gids" redaktore.

VIDEO AUTORE

Maija Kuzņecova

Video žurnāliste, “DELFI TV".