Foto: Shutterstock
Nereti ārēji šķietami pašpārliecināti un veiksmīgi cilvēki patiesībā sadzīvo ar nemitīgu sevis izaicināšanu, jo ikdienā, komunicējot ar līdzcilvēkiem, paužot savu viedokli vai uzstājoties plašākai auditorijai vai, tieši pretēji, vien pāris cilvēku grupai, izjūt spēcīgas bailes.

To, cik droši jūtamies publikas priekšā, iespējams pamanīt jau pirmajās klasēs. Visticamāk, arī tu atceries klasesbiedreni, kura, izsaukta pie tāfeles, spēja vien koši nosarkt un sastingt, neraugoties uz patiesībā labajām zināšanām par sev uzdoto jautājumu, kamēr cita, pat īsti nepārvaldot konkrēto tematu, pamanījās gan nopelnīt labu atzīmi, gan sasmīdināt visu klasi, "prožektoru gaismā" jūtoties kā zivs ūdenī.

Protams, sevis prezentēšanas prasmes ir iespējams uzlabot, komunikācijas paradumus – izkopt un ar šīm bailēm no sabiedrības vērtējuma, iespējamas izgāšanās un citām neparedzamām ķibelēm iemācīties sadzīvot. Taču kā to izdarīt veiksmīgāk? Kā izvairīties no neizbēgamās panikas, ugunīs degošajiem vaigiem un trīcošajām kājām, pirms izdevies sevi saņemt rokās? Ieteikumus sniedz psihoterapeite M.psych Benita Griškeviča.

"Mūsu personība veidojas saskarsmē ar citiem. Kad mūs kāds uzlūko, uzklausa, atbild, mēs gūstam priekšstatu par to, kādi esam. Iedrošinoša attieksme neliek šaubīties par savām spējām. Savukārt reāli dzīvē bērns nereti saņem vērtējošu attieksmi, kad mēģina pieteikt sevi pasaulei.

Ja pašvērtējums ir trausls vai nestabils un cilvēks ir ļoti atkarīgs no apkārtējo attieksmes, katra publiska uzstāšanās var tikt uztverta ar milzīgu stresu aiz bailēm nebūt perfektai, neatbilst citu gaidām, zaudēt apkārtējo cieņu, apbrīnu vai mīlestību.

Mūsu ķermenis mobilizējas milzīgam darbam, kaut arī jāpaveic ikdienišķs uzdevums. Spriedzi var pastiprināt arī tas, ka kaunamies par savu satraukumu un baidāmies, ka kāds to pamanīs," stāsta psihoterapeite.

Lai mazinātu stresa izpausmes, Griškeviča iesaka izmēģināt dažādas tā pārvaldīšanas taktikas, atrodot to darbību kopumu, kas ir visefektīvākais – elpošanas vingrinājumi, joga, veselīgs dzīvesveids, līdzsvarots darba un atpūtas ritms, kā arī fiziskās aktivitātes.

Tāpat var palīdzēt arī cits ceļš – vēršanās pie psihoterapeita, lai novērstu trauksmes cēloņus, iepazītu un labāk saprastu sevi, sākot lielākā mērā orientēties uz adekvātu priekšstatu par savām spējām, vairotu neatkarību no citu vērtējuma un apgūtu tādus reaģēšanas veidus, kas būtu mazāk postoši.

"Tā kā psihoterapija ir ilglaicīgs pasākums, bet kontakti ar cilvēkiem notiek katru dienu, piedāvāju arī elpošanas vingrinājumu, ko veikt pirms uzstāšanās: ar aizvērtu muti ieelpot, aizturēt elpu, skaitot līdz astoņi, izjusti visu izelpot, tā atkārtot četras reizes, bet pārtraucot, ja sareibst galva. Tā ir iespēja drudžainās domas no gaidāmās uzstāšanās pievērst ķermenim.

Tāpat jāatceras, ka pieņēmums, ka ir ļoti jācenšas, jāveic kas īpašs, lai varētu cerēt uz kaut ko, visbiežāk neapstiprinās dzīvē. Spēja sevi mīlēt un pieņemt bez nosacījumiem, just pašpaļāvību ir izkopjama un pilnveidojama," rezumē psihoterapeite.

Lasītāju ievērībai: Lai saņemtu speciālista e-konsultāciju, lūdzu, nosūti savu jautājumu uz e-pasta adresi: sieviete@delfi.lv. Redakcija patur tiesības rediģēt tekstu. Speciālistu ieteikumiem ir tikai izglītojošs raksturs, un tie nevar aizstāt speciālista konsultāciju klātienē.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!