Šķiet, kāds gan biznesam sakars ar privāto dzīvi? Taču cilvēki neprot atslābināties, neprot sajust bīstamo robežu, kad strādāšana kļūst par darbaholismu, kas ietekmē gan harmoniju jūtu dzīvē, gan psihisko veselību. Tā ir mūsdienu problēma, jo kādreiz tā nebija.
Vēl pirms dažiem gadu desmitiem bija ļoti grūti iedomāties, ka cilvēks baidītos slimot tāpēc, ka viņu varētu atlaist no darba. Tagad viņš slims turpina iet uz darbu un psiholoģiski grauj sevi. Agrāk ļoti grūti bija iedomāties, ka cilvēku atlaistu no darba par to, ka viņš izsaka savu viedokli, - arī tādi gadījumi notika pietiekami reti.
Grūti bija iedomāties to, ka cilvēks varētu zaudēt darbu tādēļ, ka viņam bieži slimo bērni (vai ka vispār ir bērni, jo daudzas sievietes, paliekot stāvoklī, tiek atlaistas no darba). Grūti bija iedomāties, ka firma pazūd, un citu darbu nav iespējams atrast, jo esi pārāk vecs, lai izturētu konkurenci.
Tā ir pamatīga stresa situācija, kas cilvēkam liek indentificēt, ka starp darbu un dzīvi ir vienlīdzības zīme, jo materiālais nodrošinājums un dzīve šodien ļoti lielā mērā ir viens un tas pats.
Cilvēki nereti saka, ka atvaļinājumā pēdējo reizi bijuši pirms perestroikas. Ir milzum daudz ļaužu, kuri atvaļinājumā nav bijuši ilgus gadus. Un nemaz nevajag runāt par lieliem atvaļinājumiem – daudziem praktiski nav brīvdienu, ir tikai četras brīvdienas mēnesī, jo viņi strādā arī sestdienās. Un darba laiks vidēji ir no deviņiem rītā līdz septiņiem vakarā.
Vai tev nav pazīstama situācija, ka faktiski nav savas privātās dzīves, nav nekādu emocionālu pārdzīvojumu ārpus darba laika. Un turklāt vēl gulēt ejot, tu gandrīz vai zem spilvena liec mobilo telefonu – informācija tevi var noķert jebkurā brīdī, mobilā telefona zvans var ieskanēties pat tualetē.
Dzīves apgriezieni ir ļoti ātri, un cilvēks nav atradis kompensācijas mehānismus. Ļoti daudziem cilvēkiem vienīgā iespēja relaksēties ir agresija. Bieži vien kā kompensācija tiek izvēlēts alkohols, narkotikas. Kad cilvēks ir pārguris, viņam vairs nav vēlēšanās iet izklaidēties, viņš iet gulēt. Miegs – tas ir neirofizioloģisks process, taču tās nav emocijas!
Ja cilvēks ir pārstrādājies un viņu nekas neinteresē, tas nozīmē, ka viņš emocionāli neatjaunojas. Nākamā diena atkal tiek pavadīta bez emocijām, un vakarā cilvēks atkal pārnāk mājās pārguris, vienaldzīgs. Iznāk ka viss, kas dzīvē svarīgs, ir jautājumi: vai es varēšu rītdien aiziet uz darbu, izturēt darba nedēļu. Un tas arī viss...
Rodas jautājums: kā risināt šo situāciju? Vai jāpiespiež sevi izklaidēties vai, piemēram, nodarboties ar seksu arī tad, kad to īpaši negribas? Viens no risinājumiem, ko iesaka psihologi - ir nedaudz jāpārkārto attieksme pret darbu.
Šobrīd topā ir materiālās vērtības. Taču agri vai vēlu cilvēki pārliecināsies, ka materiālās vērtības neko nespēj atražot cilvēku emocijās. Visticamāk, ka šāda sapratne radīsies pēc gadiem desmit vai piecpadsmit, taču šodienas jaunā paaudze emocionāli daudz zaudē.
Mēs bieži domājam, ka visu vienmēr var atlikt uz rītdienu. Var jau veidot piecgades un desmitgades plānus un nākotnes projektus, bet laiks, ko cilvēks ir vienmuļi nodzīvojis, vairs nav atgriežams un izlabojams. Emocionālie pārdzīvojumi ir svarīga cilvēciskā vērtība, ko mēs esam pametuši novārtā.
Tāpat kā nevar vairs atgriezt pēckara jaunību cilvēkiem, tā nekad nevarēs atdot šodienas jaunību cilvēkiem, kuri tagad visu dzīvi pavada darbā. Arī bērniem, kuri šobrīd sēž vientulībā mājās, vai pusaudžiem, kuriem pietrūkst vecāku uzmanības, nevarēs atdot viņu bērnību un jaunību pat tad, ja viņu mātei un tēvam pēc tam būs veiksmīgs bizness.
Emocionāli tukši nodzīvotos jaunības gadus nevarēsi atgūt ar nopelnīto naudu, kad atjēgsies jau pensijā...
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
