Ja vadītājam darbā ir jāpieņem racionāli lēmumi, emocionāli tie var būt ļoti sāpīgi. Piemēram, viņam ir jāatlaiž cilvēks, kurš viņam ļoti patīk. Un viņš gluži nevilšus izskauž jūtas. Arī masu mediji mums nebeidz vēstīt, ka tiek pieņemti tādi vai citādi lēmumi, jo “tā vajag, tā ir pareizi”. Kā šī “pareizi un nepareizi” sistēma emocionāli ietekmē cilvēkus, uz kuriem tas attiecas, par to nemēdz domāt.
Un tā šie cilvēki aiziet mājās un pār ģimeni izgāž to spriedzi, kura rodas darbā. Darbā visas problēmas tiek pārstrādātas tikai racionāli, bez emocijām, un apspiesto emociju spriedze gāžas pār ģimeni.
Pār ģimeni var izgāzt gan dusmas par savu neveiksmi, gan sistēmas agresiju pret sevi, ja cilvēkam ir sistēmas viedoklis un viņš šo viedokli nespēj mainīt. Viņš vai viņa jūtas ļoti slikti. Piemēram, skolotāja, kura vienu dienu stāsta, ka A+B=C, bet nākamajā dienā viņa saņem citas direktīvas un viņai jāstāsta, ka B+D=C, un vēl nedaudz vēlāk viņai ir vēl citas direktīvas, un tagad A+F=C.
Un kā viņa jūtas? Kā mele un idiote. Un kā jūtas bērni, to klausoties? Viņi zina - un viņa zina. Tā rodas liels teātris, kurā katrs spēlē savu lomu, kas pilnīgi neatbilst tam, ko cilvēks jūt. Šādas lomu spēles ārkārtīgi sagrauj cilvēka psiholoģisko izturību. Tādēļ viņa atnāk mājās, kur savukārt psiholoģiski grauj savu dzīvesbiedru.
Būtisks faktors: vieni nesaprot, ka viņu ģimenes dzīvē ir problēma, bet citi ļoti aktīvi noliedz, ka viņiem ir problēma. Piemēram, vīrietim ir problēmas, kuras pie ārsta nāk risināt viņa otra puse, kura no tām cieš, bet pats cilvēks, kuram ir problēma, nav gatavs un arī negrib tās risināt. Visbiežāk pie ārsta iet cilvēks, kurš gadiem ilgi cietis, kompensējot otra cilvēka problēmas, un beidzot zaudējis savu psiholoģisko izturību.
Viena personība ekspluatē otru personību, lai kompensētu savas problēmas. Tikmēr, kamēr vājākā personība “noplīst” un dodas pie psihoterapeita. Vīram ir problēmas kontrolēt agresiju un viņš sit mājās sievu. Bet pie terapeita nāk sieva, jo viņu sit vīrs. Vīrs, kurš sit sievu, pie terapeita ārkārtīgi reti atnāk. Palīdzību meklē upuris, agresors palīdzību praktiski nemēdz meklēt.
Un nav teikts, ka vienmēr vīrs sit sievu. Sieva sit mazāk fiziski; viņa ir daudz vairāk emocionāli vardarbīga pret savu partneri: “Tu esi slinks, tu esi neveiksminieks, tu neko nevari, un seksa mums nav, jo esmu nogurusi un man vēl tavā vietā jāstrādā, jo mums nav pietiekoši daudz naudas, mēs dzīvojam nožēlojamos apstākļos un ...” utt.
Atkal turpinās “pareizi – nepareizi” sistēma. Un pēc tam viņa klūp virsū bērnam, kurš ir “neizmācījies un traukus nenomazgājis, mantas izsvaidījis, kāpēc viņš atkal dara tā un nevis, kā es teicu!” Sākas kliegšana - viens solis līdz fiziskai vardarbībai.
Emocionālā spriedze mūsu sadzīvē ir ļoti augsta. Nav taisnība, ka spriedze ir ļoti augsta tikai sociāli nenodrošinātiem cilvēkiem. Spriedze ir tikpat augsta, reizēm pat grūtāk pamanāma, bet tāpēc ne mazāk bīstama tiem cilvēkiem, kuri materiāli ir ļoti nodrošināti.
Kā var būt mīļa, maiga atmosfēra ģimenē, ja tēvs strādā 12 stundas diennaktī, māte strādā 10 stundas un bērns iet 1. klasē. Kāda ir spriedze ģimenē attiecībā pret šo bērnu? Agri no rīta viņš tiek grūsts uz skolu, dienas vidū viņš atnāk, dzīvo savā nodabā bez vecākiem līdz septiņiem - deviņiem vakarā.
Tad pārrodas divi pārguruši, sanervozējušies vecāki, kuri savā starpā un pret bērnu izlādē dienas spriedzi. Tāds ir jaunā cilvēka dzīves sākums: tā ir vardarbība skolā ... un vardarbība mājās. Taču ar to vēl stāsts nebeidzas. Ar laiku bērnu problēmas pāraug pieaugušu cilvēka emocionālajās problēmās, un ietekmē mūsu visus.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
