Mamma, mani aizveda policija

Marina: fiktīva laulība, pieci gadi, pieci bērni

Foto: Māris Morkāns

Rīdziniecei Marinai šī ir trešā reize cietumā, uz pasauli viņa lūkojas nedaudz caur pieri – ar urbjošu skatienu koši zilajās acīs. Marina neuzticas, cenšas sarunu biedru apvest ap stūri, bet vienlaikus viņai piemīt bērnišķīgs naivums. Viņa saka, ka tic mīlestībai un tam, ka visu var labot. Galvenais, lai ārpusē būtu normāls vīrietis. Bet pašlaik viņai ir pieci bērni un vairāk nekā trīs gadi līdz atbrīvošanai.

Vīrs par līgumcenu un “uzmešana” pie baznīcas

Mēs sēžam lapenē pie bērnu rotaļlaukuma. Marinai ir pusstunda laika – līdz drāmas terapijas seansam. Vispirms viņa noslēdzas, sakrusto rokas uz krūtīm un burtiski spiež no sevis vārdus, uz jautājumiem atbildot īsi, aprauti. Galu galā pamazām atbrīvojas.

Kas ir “Krātiņš”

“Krātiņš” ir DELFI speciālizdevums par vienīgo sieviešu cietumu Latvijā. Tie ir stāsti par to, kāda ir ikdiena ieslodzījumā, kā arī sarunas ar sešām sievietēm, kas laiku nebrīvē pavada kopā ar saviem bērniem.

Arī iepriekšējie cietumsodi Marinai bija narkotiku dēļ. Komplektā nāca fiktīva laulība, tādēļ pie iepriekšējā termiņa tika pielikts vēl mēnesis. Laulībai ar ārzemnieku Marina piekrita, jo vajadzēja naudu – kaut kā bija jāuztur bērni. Uz jautājumu, cik samaksāja, neatbild, vien nosaka – normāli. Laulības lietu dēļ piecreiz braukusi uz Īriju. “Vīrs bija labs. Visu laiku palīdzēja ar naudu brīvībā,” joko sieviete.

Savu trešo termiņu Marina saņēma par narkotiku realizāciju – policija viņu aizturēja kontrolpirkuma laikā.

“Gribēju nopelnīt tikai 30 eiro. Gribēju palīdzēt ģimenei. Es netirgoju. Man piedāvāja, meitene man piespēlēja “uzmetienu” par mazām naudām, mani uzreiz paņēma... Mums bija tikšanās, sazvanījāmies. Bija jāsatiekas pie baznīcas. Blakus bija puisis, liecinieks, kurš redzēja visu, kas notiek. Redzēju, kā piebrauc mašīna. Viņš paskatījās uz mani, mana intuīcija nemeloja. Es jau grasījos aiziet, tikko viņa atnāca. Atgriezos, devu viņai to, ko man lūdza piegādāt. Ņemu naudu – 150 eiro, trīs papīriņi. Kā sāku mīties prom ar velosipēdu, tā viss. Mani gāž zemē. No muguras, no visām pusēm, grūž lejā no riteņa. Un viss,” par savu pēdējo aizturēšanu Marina stāsta saraustīti.  

Par Marinu un amfetamīnu

Marinas bērnība pagāja Purvciemā. Pēc tam ģimene pārcēlās uz Sporta manēžas apkaimi un meitene pārgāja uz 44. skolu. Tieši šeit, Maskačkā, viņa arī iepazinās ar narkotikām. Pirmo reizi pamēģinājusi sešpadsmit gados. Kāpēc? Marina uzskata, ka vienkārši ikdienā bija kopā ar tādiem cilvēkiem. Vienlaikus viņa uzsver: nekad neesot bijusi atkarīga no narkotikām, amfetamīnu lietojusi tikai tad, kad pati gribējusi, nevis “lomku” dēļ. Un tomēr meitene skolu nepabeidza.

“Man ir laba ģimene. Mamma, brāļi – vecākais un jaunākais. Mamma iet uz kursiem. Palīdz, kā var, arī ar naudu,” stāsta Marina. Tagad viņa jūtot spēcīgu atbalstu, pirmajā reizē tā neesot bijis. Mammai tolaik nebija ne laika, ne spēka. Kamēr Marina bija ieslodzījumā, tieši viņa audzināja un uzturēja viņas bērnus.

Kad izej pa vārtiem, esi tik priecīgs. Tev sirds vai plīst aiz prieka

Pirmoreiz Marina tika notiesāta 22 gadu vecumā. Sods bija nosacīts, taču jauniete nepildīja probācijas programmu un pēc pusotra gada tika izsludināta meklēšanā. Viņu saņēma ciet Ķengaragā, tieši uz ielas. Sieviete bija ceļā uz īres dzīvokli, kad viņu apturēja pašvaldības policija – lai pārbaudītu dokumentus. “Šķiet, es toreiz biju nedaudz iedzērusi, bet es tad nelietoju (narkotikas – red.). Satraukumā zvanīju mātei. Teicu: “Mamm, mani savāca policija. Un mani ved uz cietumu!” Toreiz biju ļoti satraukusies. Bija ļoti lieli pārdzīvojumi. Pirmo reizi nonāc cietumā, dzirdi baisus stāstus. Bet viss bija normāli,” Marina apraksta savas sajūtas par pirmo vizīti Iļģuciema cietumā.

Bailes bija pirmais, ko viņa sajuta, nonākot aiz restēm. Marina nezināja, kādi cilvēki ir cietumā, kā izturēsies pret jauniņo, vai uzreiz neuzkundzēsies. Viņa daudz raudāja, teju dienām ilgi. Rūdītās un pieredzējušās nāca klāt, iepazinās, mierināja. Brīdināja: nedrīkst ļaut nevienam sev darīt pāri. Kaut gan neviens arī to negrasījās darīt. Drīz viņa sāka mācīties, lai pabeigtu vismaz astoto klasi un varētu strādāt šūšanas cehā. Nāca amnestija, un viņa tika atbrīvota pirms termiņa.

“Izejot pa šiem vārtiem, jūties pavisam citādi. Pavisam. Manuprāt, tās sienas nospiež. Bet, kad izej pa vārtiem, esi tik priecīgs. Tev sirds vai plīst aiz prieka,” atklāj Marina.

Foto: Māris Morkāns

Piecas galviņas un mīļotā nodevība

Pirmo meitiņu Marina laida pasaulē 17 gadu vecumā. Tagad vecākajai ir jau vienpadsmit, bērns labi saprot, kur ir mamma, un ar nepacietību gaida, kad viņa būs brīvībā. Pērn tiesa atņēma Marinai tiesības uz bērniem, kas palika brīvībā, nodeva viņus audžuģimenēm. Neraugoties uz to, sieviete apgalvo, ka visus bērnus mīl un uzreiz pēc iznākšanas no cietuma viņus atgūs.

Kas traucēja rūpēties par bērniem brīvībā? Marina teic, ka viņai bijušas problēmas ar dzīvokli. Sociālie darbinieki piedāvājuši bērnus uz laiku izmitināt krīzes centrā. Mēneša laikā Marina atrisinājusi mājokļa jautājumu un gribējusi atgūt bērnus, bet viņi jau bija audžuģimenēs.

“Es nevarēju atrast sev vietu. Biju histērijā, divas trīs dienas raudāju. Pēc tam man pateica, ka viņiem ir laba ģimene. Ģimene, kas ar mums gāja baznīcā Matīsa ielā. Pieklājīga ģimene, viņiem pašiem ir divi bērniņi,” noteic Marina, piebilstot, ka tagad viņa esot mierīga.

Tiesa, sievieti ļoti aizskāris tas, ka viens no audžuvecākiem četrgadīgajam dēlam pateicis, ka viņa īstā māte ir cietumā. Marina domā, ka tādas lietas bērnam nevajadzētu teikt: “Varēja vienkārši pateikt, ka mamma aizbraukusi uz ārzemēm.”

Foto: Māris Morkāns

Ar vecāko bērnu tēviem Marina nekontaktējas, neviens no viņiem kuplajai saimei nepalīdz. Divi jaunākie bērni ir no viena vīrieša, bet viņš no Marinas novērsies, kad sieviete nonākusi cietumā. Nolīga viņai advokātu, atsūtīja 100 eiro, bet ar to viņa atbalsts beidzās. Marina visu saprot: viņam ir arī sava ģimene ar bērniem. Acīmredzot neatliek laika domāt par viņu.

Sievietes laimes meklējumu ģeogrāfija ir plaša – Marina paguva padzīvot un pastrādāt Saldū, pēc tam gribēja pārcelties uz Daugavpili, kur “boifrends” pat solījis nopirkt māju. Bet pēc tam sāka krāpt. Viņa savāca mantas un atgriezās Rīgā, bet visus kavaliera centienus pierunāt atgriezties kategoriski noraidīja.

Marinas jaunākajai meitai tagad ir gads un divi mēneši. Septembrī apritēs jau divi gadi, kopš Marina izcieš sodu. Meitenīte ar mammu kopā var būt tikai līdz četru gadu vecumam, tāpēc, ja Marina netiks atbrīvota pirms termiņa, pastāv risks, ka bērns otrpus sētai nonāks bez miesīgās mātes. Vecmāmiņai aizbildniecību nepiešķirs. Marina ļoti cer, ka viņa maksimāli ātri labosies, pabeigs skolu, iegūs specialitāti un brīvībā tiks nedaudz agrāk.

Tā diena pienāks

Neraugoties uz visiem nosacījumiem, termiņiem un nosliecēm, Marina joprojām tic, ka spēs mainīt savu dzīvi: “Nav pareizi kārtējo reizi uzkāpt uz tā paša grābekļa. Lietojot narkotikas vai tirgojot tās, tu jau prātā zini, uz ko ej. Ikviens zina. Jāsaprot, ka jebkurš cilvēks jebkurā brīdī var tevi nodot. Vienam atteiksi, otram atteiksi. Pēc tam tu nonāc šeit. Un nevarēsi izķepuroties. Lai advokāts tevi varētu izvilkt, viņam jāmaksā smuka nauda. Bet, ja tevi tiesā ne pirmo reizi, variantu nav.”

Marinas sapnis ir gaužām vienkāršs – tikt brīvībā, paņemt visus bērnus, atrast normālu vīrieti un censties atgriezties normālā dzīvē. “Kad ej uz skolu, skaties uz tiem vārtiem un domā: pienāks tā diena, kad es caur šiem vārtiem iziešu. Es to gaidu,” nopūšas Marina. “Sākumā padzīvošu pie mammas, atradīšu darbu un visu pārējo... Bet šie cilvēki ievelk. Tā ir ļoti dziļa bedre. Un no turienes ir ļoti grūti izrāpties.”

Foto: Māris Morkāns