Meitene no laukiem – gardās atmiņas par bērnību ar nebeidzamiem plašumiem un darbu

Zvans mammai ar svinīgu paziņojumu: "Rītdien tavas meitas būs mājiņās!", uz ko mamma: "Lieliski! Tad šodien nelīdīšu dārzā, pagaidīšu jūs!" Tā ir atbilde, kas vēl pirms dažiem gadiem spētu izraisīt pat vairāk kā "negribu", šodien tikai – "sarunāts", bet ko nozīmē dzīve laukos? To es jums atklāšu!

Es uzaugu, elpojot svaigāko gaisu, naktīs vērojot zvaigznes debesīs, pierodot pie mammas cepto pīrāgu un ievārījuma smaržas, kamīna siltuma rudens un ziemas vakaros. Strādājot kartupeļu talkās, malkas talkās, visās vagās rāpojot ar sakostiem zobiem, bet šodien es nemāku vārdos izteikt, cik daudz man nozīmē mājas, un to, ko man ir devusi dzīve laukos. Jūs nevarat iedomāties, ar kādu lepnumu es saku Rīgā, ka esmu meitene no laukiem. Atbrauciet tik ciemos uz maniem plašumiem, tad jūs redzēsiet, bet par to nav stāsts.

Stāsts ir par to, cik laimīgs vari būt uz savas zemes – ar basām kājām izskrienot rīta rasā pēc svaigām piparmētrām tējai vai visiem labi zināmā tikko pļautas zāles smarža, tāpat arī vakari – īpaši vasaras vakari, kad migla ietin savā apvārsnī laukus. Un agrie rīti, kad 4.30 gailis nodziedājis savu ikrīta serenādi. Tā pat nav puse, ko laukos var piedzīvot ik dienas, bet vienu gan es zinu, tā ir laime – dzīvot laukos savā zemē.

Nav noslēpums, ka laukos ir jāstrādā. Un bērnībā man likās līdz aknām tas viss – stundām ilga ravēšana, malkas kraušana, siena talkas, visas kartupeļu talkas un ražas vākšana rudeņos un kas tik vēl ne. Es pat priecājos, kad pienāca ziema, jo mājās nekas nebija jādara. Nosacīti – nekas. Jā, šodien es nokaunos, stipri nokaunos, jo tikai tagad es saprotu, ko tas viss nozīmē – būt meitenei no laukiem. Un varu teikt, ka esmu laimīga, ka piedzimu un uzaugu laukos, jo tie, bērnībā nesaprašanu izraisošie, desmit hektāri zemes, domājot, kam tik daudz vajag, kā arī darbiņi, tagad liek to visu novērtēt. Un teikšu kā ir: "Pat ļoti vajag 10 hektārus lielu plašumu!"

Vēl atceros kā kopā ar mammu skaitījām tikko iestādītās plūmes augļu dārzā. Mamma mani apķēra, samīļoja, un kā mēs visas kopā ar māsām mēdzam tikai uz savas zemes izdzīvot sajūtu, kas ir dzīva laimes garšā, saskatoties vienai ar otru un skatienam izdziestot tālumā – savos plašumos un mammas vārdiem izplūstot. "Jau pēc dažiem gadiem mēs visas kopā ar maniem mazbērniņiem šo visu gardi, jo gardi nogaršosim!" Nav novērtējams mammas darbs, lai es ar māsām, kad vien vēlos, varētu baudīt lauku labumus visu gadu! Pašiem savas avenes, jāņogas, upenes, zemenes, plūmes, āboli, kartupeļi, tomātiņi un gurķi, lociņi, ķiplociņi, arī vistu olas, jā! Un te atspēlējas mammas lētais darbaspēks kopš mazotnes – es ar māsām, vecmammām un bērnības mammām, tagadējām krustmātēm… Paldies, mammu!