Pirms kāda laika žurnālistes gaitās intervēju cilvēku, kura kompetenci var no sirds apbrīnot – viņš pazīst drēbi gan lauksaimniecībā, gan politikā, pat teātra dzīvē orientējas. Tomēr, kad aizrunājāmies līdz kādam aktuālam notikumam, kas tobrīd viesiem bija uz mēles, viņš pēkšņi teica: "Es nezinu. Man par to nav viedokļa." Kad neticīgi lielām acīm skatījos, piebilda: "Es tiešām nezinu. Man nav bijis laika iedziļināties."
Lai nu kā, bet viedokļu, spriedumu un komentāru mums netrūkst. Katrs zina, kā vajag vadīt valsti, kā spēlēt hokeju un ko sūtīt uz "Eirovīziju". Privātajā jomā vēl jo vairāk. Ir pilnīgi skaidrs, kāpēc paziņu A. pameta vīrs un kāpēc paziņa G. savukārt nevar atrast vīru. Labi zināms, kāpēc D. ies pāri līķiem, bet N. tāds plānā galdiņa urbējs vien ir. Es pati ar to slimoju, palaikam izsakot diagnozes, kuras man neviens nav jautājis. Tās neko nemaksā, toties diezgan labi glauda pa spalvai pašapziņu. Taču pēc minētās intervijas man aizvien biežāk jādomā, ka varbūt savu reizi der ne tikai paklusēt, bet tā arī pateikt – man par šo nav viedokļa.
Man, piemēram, nav viedokļa par homeopātiju. Es ar prātu saprotu, ka simtkārtīga vielas atšķaidījuma iedarbība uz cilvēka organismu ir apmēram tas pats, kas mana skatiena iedarbība uz Polārzvaigzni – cerībā, ka tā pamirkšķinās pretī. Vienlaikus labi zinu, ka homeopātija tiešām iedarbojas un palīdz cilvēkiem, un to pagrūti izskaidrot tikai ar placebo efekta visvareno spēku.
Man īsti nav viedokļa, vai vajag saglabāt visas mazās lauku skolas vai tomēr apvienot lielajās. Protams, katram bērnam ir tiesības uz labu, modernu un konkurētspējīgu izglītību. Vienlaikus skaidrs, ka, likvidējot lauku skolas, tiek likvidēta pēdējā kultūras un zināmā mērā arī dzīvības saliņa lauku apvidū.
Man arī nav viedokļa par kādas aktrises atlaišanas skandālu no teātra, kas pirms brīža uzvilnīja sabiedrībā. Lai kā gribētos solidarizēties ar tautā mīlētu aktrisi, kuru atlaižot tikai vecuma dēļ, kaut kas saka priekšā, ka nez vai ir tik vienkārši.
Patiesībā nekas nav vienkārši, dzīve ir stipri komplicēta un daudzplākšņaina lieta. Taču mums patīk vienkāršas atbildes uz sarežģītiem jautājumiem. (Patiesībā gan nevis vienkāršas, bet vienkāršotas.) Un mums patīk tās sniegt. Tas ļauj justies zinošiem, vērtīgiem. Tas ceļ pašapziņu. Tas glaimo pašvērtībai. Lai gan patiesībā vairāk pašapziņas vajag, lai patiesi atzītu savu nezināšanu. Un lielāku personības briedumu nereti vajag, lai nevērtētu un netiesātu.
Ir teiciens, ka divus pirmos dzīves gadus mēs mācāmies runāt, bet pēc tam visu atlikušo dzīvi mācāmies klusēt. Droši vien līdzīgi arī te – līdz zināmam vecumam jāmācās māksla vērtēt un paust viedokli un pēc tam – lielā un grūtā māksla nevērtēt.
Turpinot iesākto, jūs, cienījamās VIŅA lasītājas, uzrunā žurnāla "Annas Psiholoģija" galvenā redaktore. Šīs ir sarunas ne tikai par psiholoģiskām problēmām, bet arī par lieliem un maziem jautājumiem, ko ik pa brīdim mums uzdod dzīve.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
