Daunšiftings. Kas tas tāds?  (13)

Bet daudzus cilvēkus vēlme būt brīviem, miers, sava ceļa meklējumi noved vēl tālāk. No vienkāršām lauku sētām Krievijas ziemeļos līdz Altaju kalniem, no Kamčatkas līdz Goa, no Ēģiptes līdz Šrilankai, daunšiftings nav bēgšana no problēmām, tā ir "vienkāršas dzīves" filozofija, apzināta atteikšanās no mūžīgās patērētāja dzīves savu sapņu sasniegšanas vārdā, kuri nav saistīti ar sabiedrības viedokli un reklāmas uzspiesto dzīvesveidu. Kaut kādā mērā tā ir kaprīze – mukšana no mūsdienu pasaules, tikai nevis uz fantāzijas vai datorspēļu pasauli, bet pie dabas, prom no lielpilsētām ar to saindēto gaisu un daudzu kilometru sastrēgumiem, lielajām ļaužu masām un dzīves ritma, kurš par 90% sastāv no stresa.

Kā kļūst par daunšifteri? Ļoti vienkārši. Kāds, noguris no bezmiega un mūžīgā stresa, atmetot naudas pelnīšanu, sāk rūpēties par savu veselību, kāds nevar pārdzīvot attiecību izjukšanu ar mīļoto cilvēku, nolemj mainīt savu dzīvesveidu, daudzus uz šī ceļa uzvedina pāragra draugu nāve no infarkta 36 gadu vecumā uz personīgās jahtas klāja.

Visos šajos gadījumos cilvēks apsēžas un sāk domāt, ko viņš patiesi grib no savas dzīves un ar ko vairs tiešām negrib saskarties, viņš sastāda sarakstu ar tām vietām, kuras vēlas apmeklēt un dodas ceļā. Protams, ne visi daunšifteri ir tik labi situēti, lai varētu gadiem ilgi dzīvot okeāna krastā vai ceļot un nedarīt pilnīgi neko. Tāpēc kāds izīrē dzīvokli, cits iegulda visus savus iekrājumus vērtspapīros, vēl kāds uzsāk nelielu biznesu tālās salās, kļūstot par niršanas instruktoru vai attālinātu konsultantu, raksta grāmatas, glezno, kā arī nodarbojas ar foto mākslu.

Daunšifteri burtiski pazūd no mūsdienu pasaules uz visiem laikiem vai vismaz uz ilgākiem periodiem, parādoties tikai, lai pārliecinātos, ka viņu kompānija strādā, pagarinātu īres līgumus, nodotu savus mākslas darbus, vai ja ir nepieciešama viņu kārtējā konsultācija.

Principā šiem cilvēkiem dzīves finansiālā puse nav galvenā, jo par naudu, kas iegūta, pārdodot agrāk tik mīļo auto, pilnībā pietiek, lai nopirktu mazu bungalo okeāna krastā, bet ar ikmēneša ienākumiem, no dzīvokļa īres Rīgas centrā, kādā mazā Āzijas valstiņā pietiks pārtikai un pirmās nepieciešamības precēm. Lai nenāktu prātā melnas domas no bezdarbības, var uzsākt savu biznesu, piemēram, atverot bāru okeāna krastā.

Daži brauc prom ne uz visiem laikiem, bet uz neilgu laiku, kā kāds mans paziņa, paņemot atvaļinājumu, devās prom jau uz četriem mēnešiem, pa šo laiku apmeklējot Taizemi, Indiju, Šrilanku un tālāk pa Āziju, ceļojot ar vietējiem vilcieniem, nakšņojot hosteļos un ar iznomātu motociklu dodoties tur, kur jau ilgu laiku neviens baltais cilvēks nav spēris kāju. Man pat nav pārliecības, ka viņš kādreiz atgriezīsies, jo krāšņā pasaule, kas ir apskatāma viņa sūtītajās fotogrāfijās ir daudz reālāka un skaistāka par pelēko pilsētas ikdienu. Tur katra minūte ir dzīva, pilna ar notikumiem un nozīmīga, pretstatā mūsu diennaktīm, kas velkas kā nedēļa un brīvdienām, kuras vienkārši pazūd veikalu rindās.

Āzija, un tieši Dienvidaustrumu Āzija, ir kā magnēts daunšifteriem. Šeit ir pilnīgi cita dzīves uztvere, budisma dzimtenē jau tūkstošiem gadu cilvēki dzīvo, norobežojoties no materiālajiem labumiem, un tur nevienam neradīs izbrīnu paziņojums, ka visu esi pametis, lai vienkārši dzīvotu, baudītu dzīvi un šo pasauli. Iespējams, tāpēc no daunšifteriem atdala veselu grupu, kuru sauc par "Goa sindromu". Kompāniju topmenedžeri pamet darbu un vieni vai ar visām ģimenēm dodas dzīvot uz Goa, izīrējot vai pat pārdodot tik sūri un grūti nopelnītos dzīvokļus vai mājas. Tiesa, jāsaka, ka viņi tur nemaz slikti nedzīvo, jo pēc Āzijas mērogiem un bez tiekšanās pēc visa stilīgā un materiālā, naudas normālai dzīvei nemaz tik daudz nevajag. Jebkurā gadījumā daunšiftings paredz pāreju uz "pietiekamības" režīmu un saprašanu, ka laimes nevajag daudz, bet pats galvenais – nevajag nekā lieka.

Taču ne visi var tā aizbraukt un gadiem dzīvot, neko nedarot. Daudziem, kaut arī piekusušiem no ikdienas skriešanas, vienalga ir nepieciešams ar kaut ko nodarboties. Par laimi, šī nodarbe var būt dažāda. Tā, piemēram, kādas kompānijas bijušais mākslinieciskais vadītājs pēc vairākkārtējas atgriešanās atpakaļ "normālajā" dzīvē saprata, kas viņam visvairāk iet pie sirds. Viņš kļuva par mazas tūrisma kompānijas sabiedrisko attiecību speciālistu, pie reizes vadot pāris savus interneta projektus un dažreiz kā gids pavadot tūristu grupas uz Afganistānu, kā arī apgūst pats un māca citiem sērfot Indonēzijas pludmalēs.

Protams, ne visi ir apmierināti ar dzīves veida maiņu un to, ka ienākumi ir krietni kritušies. Ir cilvēki, kuri saprot, ka nespēj sevi iedomāties bez lielpilsētas dzīves, kādam nepietiek adrenalīna vai arī komunikācijas. Tomēr pētījumi ir parādījuši to, ka starp tiem, kas jau ir kļuvuši par daunšifteriem, 34% ir pilnībā apmierināti ar savu dzīvi, bet 37% nožēlo tikai to, ka ir krities ienākumu līmenis. Ir vēl 16% to, kas patiesi pārdzīvo iepriekšējā materiālā stāvokļa zudumu, un tikai 7%, kas nav apmierināti ar pārmaiņām dzīvē.

Tāpēc izvērtēsim katrs pats, ko mēs vēlamies no savām dzīvēm. Būt ļoti bagātiem, pastāvīgā stresā dzīvojošiem un sūdzēties, ka nav laika tērēt naudu un ir vēl mazāk laika, ko veltīt savai ģimenei, vai arī pavadīt savas dienas, īpaši neuztraucoties par to, kur un par kādiem līdzekļiem iegādāties "Dolce & Gabbana" džinsus, vai arī par to, ka kaimiņam ir jaunāks džips vai lielāks televizors, bet vienkārši dzīvot un priecāties par to, kas mums ir, izbaudot katru dzīves mirkli, jo to mums var nebūt arī pārlieku daudz. Un, lai to darītu, nav obligāti jādodas uz tālām salām Klusajā okeāna, ļoti vēloties, mēs to varam darīt, arī dzīvojot šeit pat Latvijā, jo, kā sākumā tika teikts, tā ir dzīves filozofija, nevis dzīves vieta.

P.S. Šeit ieviestais vārds daunšiftings (downshifting) nepretendē uz precīzu angliskā termina tulkojumu, diemžēl netika atrasts šī termina tulkojums latviešu valodā.