Nesalauztais. Viena zēna dumpis  (2)

Debesis bija pazudušas. Milzīgu telpas daļu bija uzurpējis nenosakāms objekts, kura aprises zēns varēja saskatīt tikai ar lielām pūlēm. Noslīdzis pavisam zemu, tas karājās gaisā tieši virs mājas, garumā pārsniedzot divarpus futbola laukumus, bet augstumā ⎯ visaugstākos pilsētas namus. Tas aizēnoja pat zvaigznes.

Savādais objekts bija vācu dirižablis Graf Zeppelin. Šis gaisa kuģis pārsniedza 800 pēdas garumā un simt desmit pēdas augstumā ⎯ lielākais lidaparāts, kāds jebkad ticis uzbūvēts. Tas bija greznāks nekā visgreznākā lidmašīna, spēja viegli pārvarēt milzīgus attālumus, un jebkuram pārsteigumā aizrāvās elpa, ieraugot tā apjomus vien. 1929. gada vasarā dirižablis bija viens no pasaules brīnumiem.

Paies vēl trīs dienas, un lidaparāts būs pabeidzis lidojumu apkārt zemeslodei, īstenojot sensacionālāko sasniegumu aeronautikas vēsturē. Dirižabļa ceļojums bija sācies 7. augustā, kad Zeppelin atrāvās no tauvām, kas saistīja to pie zemes Leikhērstā, Ņūdžersijas pavalstī, un, izdvesdams gari stieptu, laisku nopūtu, pacēlās gaisā, lai dotos Manhetenas virzienā. Tovasar Piektajā avēnijā drīz vien vajadzēja sākties būvdarbiem, lai nojauktu viesnīcu Waldorf-Astoria un izbrīvētu vietu būvlaukumam, kur bija paredzēts uzcelt neredzēti lielu debesskrāpi, proti, Empire State Building. Bronksā, Yankee beisbola komandas stadionā, beisbolisti pirmo reizi uzvilka sporta tērpus ar noteiktiem numuriem: Lū Gērigs bija saņēmis ceturto numuru, bet Mazulis Rūts, kam drīz vien vajadzēja veikt savu 500. "mājupskrējienu", ⎯ trešo. Volstrītā strauji pieauga akciju cena, tuvojoties visu laiku lielākā rekorda atzīmei.

Zeppelin nesteidzīgi aizslīdēja gar Brīvības statuju un pagriezās uz ziemeļiem, lai dotos pāri Atlantijas okeānam. Pēc kāda laika zem dirižabļa atkal parādījās cietzeme: Francija, Šveice, Vācija. Gaisa kuģis pārlidoja pāri Nirnbergai, kur kāds nenozīmīgs politikānis Ādolfs Hitlers, kura nacistu partija 1928. gada vēlēšanās bija piedzīvojusi graujošu sakāvi, tikko bija pabeidzis kārtējo runu, kurā aicināja ieviest zīdaiņu selektīvo eitanāziju. Sasniedzis Frankfurti, kur ebrejiete vārdā Edīte Franka auklēja jaundzimušo meitiņu Annu, Zeppelin pagriezās uz austrumiem un turpināja ceļu ziemeļaustrumu virzienā, pārlidojot pāri visai Krievijai. Sibīrijas sādžu iedzīvotāji, kas vadīja dzīvi tādā izolācijā no ārpasaules, ka nebija redzējuši pat vilcienu, pamanījuši dirižabli, šausmās nokrita ceļos.

19. augustā apmēram četri miljoni japāņu māja ar mutautiņiem un sauca: "Bandzai!", vērojot, kā Zeppelin apmet loku ap Tokiju un majestātiski nolaižas lidostā. Pēc četrām dienām dirižablis atkal pacēlās gaisā, skanot Vācijas un Japānas himnām, un gandrīz tajā pašā mirklī iekļuva taifūnā, kas to galvu reibinošā ātrumā dzina pāri Klusajam okeānam uz Ameriku. Paraugoties pa iluminatoriem, pasažieri varēja saskatīt tikai lidaparāta ēnu, kas slīdēja pa mākoņiem kā "milzu haizivs, kas peld līdzās kuģim". Kad mākoņi izklīda, viņi šad tad pamanīja viļņos milzīgus jūras iemītniekus, kas izskatījās kā īsti nezvēri.

25. augustā Zeppelin sasniedza Sanfrancisko. Visā Kalifornijas piekrastes garumā dirižabli pavadīja iedzīvotāju jūsmīgie saucieni, bet pēc saulrieta gaisa kuģis ieslīdēja tumsā, klusumā un pusnakts stingumā. Lēna vēja dzīts, tas pārlidoja pāri Torensai, kur dirižabli pamanīja tikai pāris samiegojušies pilsētnieki. Viens no viņiem bija pidžamā ģērbtais zēns Gremersijas gatves nama pagalmā.

Pārsteigumā sastindzis, zēns basām kājām stāvēja mauriņā, raudzīdamies uz dirižabļa pavēderi. Vēlāk viņš atzīsies, ka gaisa kuģis esot bijis "šausmīgi skaists". Zēns juta motoru radīto gaisa vibrāciju, taču nespēja saskatīt ne lidaparāta sudrabotos sānus, ne varenās ribas, ne arī stabilizatoru astes daļā. Viņš redzēja tikai tumšo telpas laukumu, ko bija aizņēmis dirižablis. Tam nepiemita īpašs starojums, patiesību sakot, tam trūka jebkāda starojuma ― virs zēna galvas pletās tikai ģeometriskas formas tumsas okeāns, kas draudēja pārklāt visu debesu velvi.

Zēnu sauca Lūiss Silvijs Zamperini. Viņš bija nācis pasaulē 1917. gada 26. janvārī Olīenas pilsētā, Ņujorkas pavalstī, itāļu imigrantu ģimenē. Jaundzimušais svēra vienpadsmit ar pusi mārciņas, un viņa mati bija rupji kā dzeloņstieples. Zēna tēvs Entonijs bija patstāvīgi pelnījis iztiku jau kopš četrpadsmit gadu vecuma ⎯ vispirms viņš bija ogļracis un bokseris, vēlāk strādāja uz būvēm. Māte Luīze, šķelmīga, miniatūra skaistule, apprecējās sešpadsmit gadu vecumā, bet astoņpadsmit gadu vecumā laida pasaulē Lūiju. Ģimenes lokā, kur visi sarunājās tikai itāļu valodā, Luīze un Entonijs sauca savu puisēnu par Mazuli.

Tikko iemācījies staigāt, Lūijs ne mirkli nespēja nosēdēt mierā. Brālis un māsas vēlāk atcerēsies, ka mazulis esot steberējis apkārt, izmētādams uz visām pusēm augus, dzīvniekus un dzīvokļa iekārtas priekšmetus. Luīze mēdza apsēdināt savu atvasi krēslā, piekodinādama nekustēties ne no vietas, bet nākamajā mirklī puika jau bija prom. Luīzei parasti nebija ne jausmas, kur meklēt enerģisko mazuli, ja vien viņš tobrīd nespirinājās mammas apskāvienos.

1919. gadā, kad divgadīgais Lūijs un viņa vecākais brālis Pīts saslima ar plaušu karsoni, Lūijs izrāpās pa pirmā stāva guļamistabas logu un gluži plikiņš aiztuntuļoja pa ielu, nepagodinādams ar uzmanību ne policistu, kas dzinās viņam pakaļ, ne arī vairākus ziņkārīgos, kas pārsteigti vēroja šo skatu. Mazliet vēlāk Luīze un Entonijs nolēma paklausīt ārsta padomam un bērnu labad pārcelties uz siltāku klimatu Kalifornijā. Brīdi pēc tam, kad vilciens bija izbraucis no Ņujorkas Lielās centrālās stacijas, Lūijs pamanījās aizbēgt, aizjoza līdz pēdējam vagonam un izlēca no vilciena. Stāvēdams līdzās mātei, kas nezināja, kur dēties aiz bailēm, kamēr vilciens lēnītēm brauca atpakaļgaitā, lai uzmeklētu pazudušo avi, Pīts ieraudzīja mazo brālīti, kas vienā mierā soļoja pa sliežu ceļu viņiem pretī. Māte viņu apskāva, bet Lūijs viņai uzsmaidīja un itāliski teica: "Es zināju, ka tu atgriezīsies."

Kalifornijā Entonijs iekārtojās darbā par dzelzceļa elektriķi un nopirka pusakru lielu zemes gabalu Torensas nomalē. Pilsētiņas iedzīvotāju skaits tikko sasniedza 1800 cilvēku. Ar Luīzes palīdzību Entonijs uzslēja vienistabas mājeli bez ūdensvada pieslēguma, ar mazmājiņu pagalmā un cauru jumtu, kas pastāvīgi tecēja kā siets, tāpēc uz gultām nācās salikt spaiņus. Durvis nebija aizslēdzamas, tās varēja vienīgi nostiprināt ar primitīvu āķi, tāpēc Luīze mēdza sēdēt pie ārdurvīm uz ābolu kastes ar mīklas veltni rokā, gatava bez žēlastības bliezt pa galvu jebkuram kramplauzim, kas iedrošinātos apdraudēt viņas bērnus.

Pateicoties Luīzei, kramplaužiem neizdevās ielauzties ne būdelē, ne arī mājiņā Gremersijas gatvē, kurā ģimene ievācās gadu vēlāk, taču tas nepavisam nenozīmē, ka viņa spēja savaldīt arī Lūiju. Skriešanās sacensības pāri tuvākajai ielai beidzās ar to, ka puiku gandrīz notrieca kāds sagrabējis automobilis. Piecu gadu vecumā viņš pirmo reizi uzvilka dūmu un pa ceļam uz bērnudārzu mēdza uzlasīt izsmēķus. Pirmā iedzeršana datējama ar kādu vakaru, kad viņam bija astoņi gadi: Lūijs paslēpās zem pusdienu galda, nočiepa un iztukšoja dažas glāzes vīna, bet pēc tam iztenterēja uz lieveņa un ievēlās rožu krūmā.

Vienreiz Luīze konstatēja, ka Lūijs, savā nodabā lēkādams, sadūris kāju uz asas bambusa šķēpeles, bet citreiz bija spiesta lūgt kaimiņieni, lai tā piešuj gandrīz pilnīgi nogrieztu kājas pirkstu. Kad Lūijs pārnāca mājās, no vienas vietas nomūrējies ar naftu, jo bija uzrāpies uz naftas platformas, iekritis cisternā un gandrīz noslīcis, vajadzēja izlietot veselu galonu terpentīna, lai noberztu puiku tiktāl, ka Entonijs beidzot varēja atpazīt savu atvasi.

Sajūsmināts pārliecinājies, ka spēj pārvarēt visus šķēršļus, Lūijs kļuva gluži nevaldāms. Viņš auga un, pamazām atklājoties neparasti asam prātam, parastās ēverģēlības jau sāka viņu garlaikot. Torensā brieda viena zēna dumpis.

Lūijs zaga visu, kas vien bija ēdams. Viņš mēdza sirot pa nomaļām ieliņām ar stieples mūķīzeri kabatā. Mājasmātes, uz brīdi izgājušas no virtuves, atgriezušās konstatēja, ka vakariņas pazudušas bez pēdām. Kaimiņi, kam tobrīd gadījās palūkoties pa sētas puses logu, iespējams, pamanīja garkājainu puiku, kas joza prom, ko kājas nes, stiepdams vēl nesagrieztu kūku. Reiz kāda vietējā ģimene svītroja Lūija vārdu no vakariņās ielūdzamo viesu saraksta, bet viņš, piekukuļojis saimnieku milzīgo dogu ar kārdinošu kaulu, ielauzās mājā un pievāca visu, ko atrada ledus kastē. No citām viesībām viņš nozuda, paķēris līdzi alus mučeli. Atklājis, ka galdi, uz kuriem Mainzera maiznīcas personāls salika gatavo produkciju, lai tā pienācīgi atdzistu, atrodas izstieptas rokas attālumā no sētas durvīm, Lūijs regulāri atmūķēja maiznīcu, čiepa pīrāgus un pieēdās līdz ūkai, bet neapēstos gardumus izmantoja par munīciju, uzglūnot ienaidniekiem no slēpņa. Kad šo rūpalu savā ziņā pārņēma citi zaglēni, Lūijs atteicās no saviem ieradumiem, līdz vainīgie bija pieķerti un maiznīcas īpašnieki zaudējuši modrību. Pēc tam viņš pavēlēja drauģeļiem atsākt uzbrukumus Mainzera maiznīcai.

Visdaiļrunīgākā liecība par Lūija bērnības nedarbiem ir apstāklis, ka viņa atmiņu stāsti parasti beidzās ar vārdiem: "...un tad gan es muku, ko kājas nes." Zēnam bieži dzinās pakaļ apzagtie pilsētnieki, un vismaz divi bija draudējuši viņu nošaut. Lai mazinātu lietisko pierādījumu skaitu, ko varētu atrast policisti, kas jau bija paraduši viņu bieži pārmeklēt, Lūijs vairākās vietās ierīkoja laupījuma uzglabāšanai domātas slēptuves, arī izraka visai iespaidīga lieluma alu tuvējā mežā. Pīts reiz atrada vēderainu vīna pudeli, ko Lūijs bija nočiepis un paslēpis zem Torensas vidusskolas sporta laukuma tribīnēm. Pudelē čumēja un mudžēja apskurbušas skudras.

Torensas kinoteātra foajē Lūijs iestūķēja tualetes papīru taksofona spraugā un pēc tam regulāri atgriezās, lai ar saliektu stiepli izmakšķerētu papīra vīkšķi un riekšavu monētu piedevām. Metāltirgotājs tā arī neatklāja, ka šķelmīgi smīnošais itāļu puika, kas mēdza iegriezties viņa bodītē, lai pārdotu kaudzi vara lūžņu, iepriekšējā naktī bija izzadzis šos lūžņus no laukuma, kur glabājās tirgotāja krājumi. Reiz, plūkdamies ar kārtējo ienaidnieku pilsētas laukumā, Lūijs atklāja, ka pieaugušie ir gatavi piekukuļot mazos kaušļus ar divdesmit piecu centu monētām, lai tie aprimtu. Nekavējoties tika noslēgts pamiers, un abi puikas izmala visu apkārtni, tēlodami niknus kautiņus, lai piespiestu svešiniekus atvērt maku.

Atriebdamies tramvaja vadītājam, kas nebija apturējis šo satiksmes līdzekli, lai Lūijs varētu iekāpt, zēns ietaukoja tramvaja sliedes. Kad skolotāja ielika zēnu kaktā, lai sodītu par spļaudīšanos, viņš pārdūra ar zobu bakstāmajiem skolotājas automobiļa riepas. Skautu nometnē Lūijs sasniedza godam pelnītu pavalsts rekordu uguns iegūšanā ar berzi un nekavējoties visu sabojāja, jo bija piesūcinājis posu ar benzīnu un sajaucis ar sērkociņu galviņām, izraisot nelielu sprādzienu. Viņš nočiepa kaimiņa kafijas automāta perkolatora caurulīti, ierīkoja kokā snaipera slēpni un, piestūķējis muti ar sumaka ogām, lietoja caurulīti par šaujamrīku, biedēdams kvartāla meitenes.

Lūija meistarstiķis kļuva par vietējo leģendu. Reiz vēlu naktī viņš uzrāpās baptistu baznīcas tornī, aptina ap zvana mēli klavieru stīgu, kuru piestiprināja pie tuvējā koka, un pusnaktī policiju, ugunsdzēsējus un visus Torensas iedzīvotājus uzrāva kājās šķietami gluži spontāna zvanīšana. Ticīgākie pilsētnieki nešaubījās, ka tā ir Dieva zīme.

Īstas un neviltotas bailes Lūijs izjuta tikai vienreiz. Kad viņš bija sasniedzis gandrīz pusaudža gadus, netālu no Torensas nolaidās lidmašīna un lidotājs piedāvājās zēnu izvizināt. Varētu domāt, ka tik bezbailīgs puika būs sajūsmā par šādu izdevību, taču augstums un lidojuma ātrums viņu pamatīgi izbiedēja. Kopš tās dienas Lūijs meta lielu līkumu ap lidmašīnām.

Bērnības palaidnības nebija nelabojama resgaļa nerātnības vien. Tās bija galvenais faktors, kas veidoja Lūija personību un raksturu vīra gados. Viņš bija pārliecināts, ka ir pietiekami izmanīgs, atjautīgs un pārdrošs, lai spētu veiksmīgi izkulties no jebkuras ķibeles, tāpēc gandrīz nekad nezaudēja dūšu. Kad laikmeta grieži iemeta Lūiju kara mutulī, viņa rakstura galvenā iezīme bija dzīvespriecīgs optimisms.

Lūijs bija divdesmit mēnešus jaunāks par vecāko brāli, kuram piemita viss, kā pietrūka viņam pašam. Pīts Zamperini bija izskatīgs, vienmēr tīri un glīti ģērbies, iecienīts vienaudžu vidū, izturējās pieklājīgi pret vecākiem cilvēkiem un tēvišķīgi pret jaunākiem, turklāt prata iegūt meiteņu labvēlību un bija tik saprātīgs un apdomīgs, ka vecāki allaž mēdza ar viņu apspriesties, ja vajadzēja pieņemt kādu grūtāku lēmumu ⎯ pat tolaik, kad Pīts vēl bija bērns. Viņš gādīgi apsēdināja māti pie vakariņu galda un jau septiņos vakarā devās pie miera, paslēpis modinātājpulksteni zem spilvena, lai zvans nepamodinātu Lūiju, kas gulēja viņam blakus. Pīts cēlās pustrijos naktī, trīs stundas iznēsāja avīzes un nopelnīto naudu noguldīja bankā, kas, sākoties Lielajai depresijai, aprija viņa ietaupījumus līdz pēdējam centam. Pītam bija patīkama balss un paradums vienmēr nēsāt bikšu atlokos pāris saspraudes, ja deju partnerei pēkšņi savajadzētos sastiprināt pārtrūkušu kleitas lencīti. Reiz viņš bija izglābis slīkstošu meiteni. Pīts izstaroja neuzkrītošu, bet iespaidīgu autoritāti, tāpēc visi, pat pieaugušie, uzklausīja viņa viedokli. Pīta norādījumus izpildīja pat Lūijs, kura galvenais mērķis šai dzīvē bija neklausīt nekad un nevienam.

Lūijs dievināja Pītu, kas tēvišķīgā gādībā rūpējās kā par brāli, tā arī par jaunākajām māsām Silviju un Virdžīniju. Taču Pīta spožums atstāja Lūiju ēnā, un viņam nepavisam netikās klausīties, ka visi nemitīgi cildina brāli. Vēlāk Silvija atcerēsies, ka reiz māte ar asarām acīs lika Lūijam pie sirds, cik ļoti viņai gribas, lai dēls vairāk līdzinātos savam vecākajam brālim. Vēl grūtāk sagremojams bija fakts, ka Pīta nevainojamā reputācija bija mīts ― vismaz daļēji. Pīta atzīmes nebija daudz labākas par Lūija nesekmīgajām atzīmēm, bet skolas direktors bija pārliecināts, ka viņš ir teicamnieks. Ja tonakt, kad mistiskā kārtā sāka zvanīt Torensas baznīcas zvans, kāds būtu pavērsis labi nomērķētu kabatas lukturīša gaismas staru pret attiecīgā koka lapotni, tad izrādītos, ka līdzās Lūija kājelēm šūpojas arī Pīta kājas. Un Lūijs nepavisam nebija vienīgais Zamperini dzimtas puika, kuru šad un tad varēja redzēt lielā ātrumā aizjožam pa sānieliņu, aiznesot nezināmā virzienā ēdamlietas, kas pirms dažiem mirkļiem vēl bija kaimiņu īpašums. Taču nevienam pat prātā neienāca turēt aizdomās Pītu. Silvija to izskaidroja šādi: "Pīts ne reizi neiekrita, bet Lūijs vienmēr tika pieķerts."

Ar citiem bērniem Lūijam nebija nekā kopīga. Viņš bija sīka auguma, turklāt pirmajos Torensā pavadītajos gados vēl joprojām cieta no plaušu karsoņa sekām, tāpēc piknikos rīkotās skriešanās sacīkstēs viņu varēja noskriet visas pilsētas meitenes. Sejas vaibsti, kas vēlāk izlīdzinājās un kļuva pievilcīgi, šķita augam dažādā tempā, un rezultāts bija gaužām ērmīga fizionomija, kas izskatījās tā, it kā to no atsevišķām daļām būtu salipinājuši kādas izcili nevienprātīgas komitejas locekļi. Atkārušās ausis atgādināja divas revolvera makstis, un uz galvas spurojās mežonīgs matu ērkulis, kas bija Lūija mūža lāsts. Viņš mēģināja matus savaldīt ar mātesmāsas Mārdžijas lokšķērēm, ik nakti ievīstīja zīda zeķē un tik dāsni iezieda ar olīveļļu, ka mušu mākonis pavadīja viņu līdz pat skolas durvīm. Nekas nelīdzēja.

Nedrīkst aizmirst arī Lūija tautību. Divdesmito gadu sākumā itāļiem Torensā bija tik slikta slava, ka toreiz, kad Zamperini ģimene apmetās uz dzīvi Gremersijas gatvē, kaimiņi parakstīja petīciju, pieprasot, lai pilsētas dome pavēl viņiem atstāt šo kvartālu. Iekams Lūijs nebija sācis apmeklēt pamatskolu, viņš angliski prata pateikt labi ja dažus vārdus, un tāpēc nekādi nevarēja noslēpt savu izcelsmi. Bērnudārzā viņam izdevās tikt cauri ar veselu ādu, jo viņš vienkārši atteicās atvērt muti, bet pirmās klases skolotāji saprata, kas par lietu, tiklīdz viņš uzbrēca kādam puikam: "Brutte bastarde!" Kronis visam bija skolotāju lēmums atstāt zēnu tajā pašā klasē uz otru gadu.

Lūija liktenis bija izlemts. Skolas huligāni apmētāja viņu ar akmeņiem, kaitināja, sita un spārdīja cerībā, ka dīvainais puišelis atkal sāks lamāties itāliski. Lūijs mēģināja piekukuļot pāridarītājus ar līdzpaņemtām pusdienām, bet viņi tik un tā nemeta mieru, iekams upuris nebija sācis asiņot. Viņš būtu varējis glābties bēgot vai izplūstot asarās, taču viņam pat prātā neienāca izmantot šādus paņēmienus. "Viņu varēja kaut nosist," Silvija sacīja, "taču neviens nepiespiestu viņu brēkt vai raudāt." Lūijs gluži vienkārši aizklāja seju ar rokām un stoiski pacieta kāvienu.

Kad Lūijs bija gandrīz sasniedzis pusaudža vecumu, viņa raksturs un uzvedība jūtami pasliktinājās. Noslēgts un atskabargains viņš slaistījās Torensas nomalēs, un viņa vienīgie, kaut arī ne pārāk tuvie draugi bija daži kauslīgi pašpuikas, kas atzina viņu par barvedi. Viņam bija tik izteikta bakteriofobija, ka neviens nedrīkstēja pieskarties viņa pusdienām. Lūijs varēja būt jauks zēns, taču nenoliedzami bija ātras dabas, nereti stūrgalvīgs un agresīvs. Viņš tēloja aso zēnu, bet sirds dziļumos cieta. Vienaudži, kas devās uz kādu ballīti, nereti manīja Lūiju slapstāmies turpat tuvumā, tomēr viņš nevarēja saņemt dūšu pievienoties pārējiem.

Lūijs nespēja samierināties ar savu neprasmi aizstāvēties un nolēma kaut ko darīt lietas labā. Tēvs iemācīja viņam trenēties ar boksa maisu, un pagatavoja hanteli no caurules, kurai abos galos pielodēja ar svinu pildītas kafijas kārbas. Kad Lūijam metās virsū kārtējais varmāka, viņš aši noliecās pa kreisi, bet labo dūri trieca tieši uzbrucējam mutē. Tas spalgi iebrēcās, manīdams, ka nolūzis zobs, un meklēja glābiņu bēgot. Ceļā uz mājām Lūijs jutās viegls kā spalviņa un neaizmirsa šo sajūtu līdz mūža galam.

Mazpamazām Lūijs kļuva aizvien negantāks, iedegās dusmās aizvien ātrāk un iepratās kauties aizvien labāk. Viņš iesita kādai meitenei pa seju. Pagrūda skolotāju. Apmētāja policistu ar sapuvušiem tomātiem. Vienaudži, kas bija aizdevuši viņam dusmas, tika pie uzpampušas lūpas, un vietējie huligāni drīz pārliecinājās, ka šo puiku labāk likt mierā. Reiz Lūijs ieraudzīja, ka pagalmā stāv Pīts un cits zēns, kuri acīmredzot bija par matu no kautiņa, taču pagaidām neviens nekustējās ne no vietas. Abi bija savilkuši rokas dūrēs un nostājušies aizsardzības pozīcijā, tomēr neviens neiedrošinājās sist pirmais. "Lūijs nespēja to paciest," vēlāk atcerējās Pīts. "Viņš mīņājās no vienas kājas uz otru un kliedza: "Sadod viņam, Pīt! Sadod viņam, Pīt!" Es joprojām vilcinājos. Tad Lūijs pēkšņi apsviedās un trieca šim zēnam dūri vēderā. Un nākamajā mirklī jau muka prom, ko nagi nes!"

Entonijs Zamperini vairs nezināja, ko iesākt. Uz mājas lieveņa allaž stāvēja kāds policists, kas velti mēģināja vest Lūiju pie prāta. Entonijs bija spiests nemitīgi atvainoties kaimiņiem un atlīdzināt zaudējumus, kaut arī naudas tik tikko pietika, lai savilktu galus kopā. Viņš dievināja dēlu, taču Lūija uzvedība dzina viņu izmisumā, tāpēc nereti Entonijs mēdza viņu pamatīgi nopērt. Reiz, ieraudzījis, ka Lūijs nakts vidū mēģina ielīst pa logu savā istabā, Entonijs iespēra viņam pa pēcpusi tik spēcīgi, ka puika burtiski uzlidoja gaisā. Lūijs parasti izcieta sodu klusēdams, nenobirdinādams ne asaras, un nekavējoties pastrādāja tādus pašus noziegumus, lai tādējādi pierādītu, ka nav ietekmējams.

Lūija māte Luīze izmēģināja citu taktiku. Lūijs bija mātes kopija: zēns bija mantojis pat viņas mirdzoši zilās acis. Luīze dzīvoja pēc principa: "Dots pret dotu," un, ja miesnieks bija pārdevis viņai sliktas kvalitātes gaļu, varēja paķert kādu smagāku pannu un doties taisnā ceļā uz skārni. Luīzei patika ēverģēlības. Pārklājusi ar tortes glazūru kartona kārbu, viņa svinīgi pasniedza to kaimiņam kā dzimšanas dienas dāvanu. Kaimiņš mēģināja "torti" sagriezt, bet nazis iestrēga kartonā. Reiz Pīts piedāvājās bez iebildumiem izdzert savu rīcineļļas devu, ja par atalgojumu saņems konfekšu kārbu, Luīze labprāt piekrita, noskatījās, kā puika izdzer rīcineļļu un pasniedza viņam tukšu konfekšu kārbu. "Tu taču lūdzi tikai kārbu, mīļumiņ," viņa smaidīdama paskaidroja. "Nekā cita man nav." Viņa nemaz nebrīnījās, ka Lūijs ir tāds nemiera gars. Reiz Helovīna vakarā Luīze pārģērbās par zēnu un kopā ar Lūiju un Pītu devās sirojumā pa pilsētu, lai izlūgtos kārumus. Noturējuši Luīzi par kādu no vietējiem pašpuikām, vairāki zēni metās viņai virsū un mēģināja novilkt bikses. Miniatūrā Luīze Zamperini, četru bērnu māte, nevairījās no kautiņa un braši dāļāja sitienus pa labi un pa kreisi, līdz policisti viņu aizturēja par kaušanos publiskā vietā.

Luīzei bija skaidrs, ka sodi tikai uzkurinās Lūija pretestības garu, tāpēc viņa izvēlējās aplinku ceļu, lai dēlu pāraudzinātu. Viņa ilgi meklēja piemērotu sabiedroto, pēc kārtas pacienādama visus Lūija skolasbiedrus ar pašceptām kūkām, līdz beidzot izvēlējās maiga rakstura zēnu vārdā Hjū, kura kāre uz saldumiem kļuva par Lūija posta cēloni. Piepeši Luīze bija lieliski informēta par visiem Lūija plāniem, un viņas bērni jau sāka prātot, vai māte nav apveltīta ar gaišreģes spējām. Pārliecināts, ka viņu nosūdz Silvija, Lūijs atteicās sēsties pie viena galda ar māsu un ieturēja visas maltītes lepnā vientulībā, uzlicis šķīvi uz cepeškrāsns durtiņām. Reiz viņš tā pārskaitās, ka dzinās Silvijai pakaļ pa visu kvartālu. Silvija, kurai pirmo un pēdējo reizi mūžā izdevās noskriet vecāko brāli, vēja ātrumā aizjoņoja pa sānieliņu un paglābās šķūnītī, kur tēvs glabāja darbarīkus. Lūijs piespieda māsu atstāt šo patvērumu, ielaizdams šķūnītī trīs pēdas garu pieradinātu čūsku. Silvija ieslēdzās ģimenes automobilī un palika tur visu pēcpusdienu. Septiņdesmit piecus gadus vēlāk viņa paskaidros: "Tas bija dzīvības un nāves jautājums."

Tomēr, neraugoties uz visiem pūliņiem, Luīzei neizdevās Lūiju ietekmēt. Viņš aizbēga no mājām un dienām ilgi klīda pa Sandjego, pārnakšņodams zem šosejas viadukta. Viņš mēģināja uztrausties mugurā bullim, kas rāmi ganījās netālajās ganībās, un iztraucētais lopiņš uzmeta puiku tieši uz celma ar asu, robainu malu. Lūijam neatlika nekas cits, kā vien ar mutautiņu pārsiet dziļu brūci celī un klibot uz mājām. Tomēr pat divdesmit septiņas šuves, kas bija jāuzliek brūcei, nespēja vest viņu pie prāta. Kādam zēnam viņš iesita pa seju tik spēcīgi, ka salauza degunu. Citu puiku Lūijs notrieca zemē un piebāza viņam muti ar papīra salvetēm. Vecāki aizliedza saviem bērniem rādīties Lūija tuvumā. Kāds fermeris, kuru Lūija zādzības bija nokaitinājušas līdz baltkvēlei, ielādēja bisē sāli un pamieloja viņu ar šāvienu mīkstumos. Kādu zēnu Lūijs piekāva tik pamatīgi, ka tas nesamaņā palika guļam grāvī, un Lūijs nobijās, ka būs savu pretinieku nositis. Ieraudzījusi dēla asiņainās dūres, Luīze apraudājās.

Uzsākot mācības Torensas vidusskolā, Lūijs atgādināja ne tik daudz palaidnīgu zeņķi kā jaunu vīrieti, no kura labāk turēties pa gabalu. Vidusskolas diploms bija augstākais, uz ko viņš varēja cerēt. Naudas mācībām koledžā nebija. Entonija alga tika iztērēta, vēl iekams nedēļa bija galā, un Luīze nereti bija spiesta uzburt improvizētas maltītes no baklažāniem, piena, saziedējušas maizes, mežā salasītām sēnēm un truša gaļas ― ja Lūijam vai Pītam bija laimējies nošaut kādu garausi. Lūija sliktās sekmes un jebkādu papildu iemaņu trūkums nozīmēja, ka uz stipendiju velti cerēt. Darbu viņam diez vai izdotos atrast. Depresija vēl nebija beigusies, un bezdarbs sasniedza gandrīz divdesmit piecus procentus. Lūijs nebija sevišķi godkārīgs. Ja kāds būtu apvaicājies, par ko viņš grib kļūt, zēns droši vien atbildētu: "Par kovboju."

Trīsdesmito gadu Amerikā lielu popularitāti baudīja pseidozinātne eigēnika. Tās piekritēji apgalvoja, ka cilvēci iespējams uzlabot, izslēdzot no ģenētiskā fonda "nepiemērotus" indivīdus. Par "nepiemērotiem" tika atzīti ne tikai "plānprātiņi", noziedznieki un psihiski slimie, bet arī laulības pārkāpējas (pastāvēja uzskats, ka šādas sievietes ir garīgi slimas), bāreņi, invalīdi, trūcīgie, bezpajumtnieki, epileptiķi, masturbētāji, alkoholiķi, neredzīgie un nedzirdīgie, kā arī meitenes, kuru dzimumorgāni pārsniedza noteiktu standartizmēru. Daži eigēniķi bija eitanāzijas piekritēji, un psihiatriskajās slimnīcās paklusām tika nonāvēti neskaitāmi cilvēki, kuru nāves cēlonis bija "noziedzīga nevērība" vai gluži vienkārši slepkavība. Kādā Ilinoisas psihiatriskajā slimnīcā jaunajiem pacientiem deva dzert ar tuberkulozi inficētu govju pienu dzelžainā pārliecībā, ka bojā aizies tikai nevēlami indivīdi. Nomira četri no katriem desmit pacientiem. Daudz populārāks eigēnikas paņēmiens bija piespiedu sterilizācija, kurai tika pakļauti milzum daudzi nelaimes putni, kas sliktas uzvedības vai gluži vienkārši nelaimīgas sagadīšanās dēļ bija krituši attiecīgās pavalsts varas iestāžu nagos. 1930. gadā, kad Lūijs jau bija sasniedzis pusaudža vecumu, eigēnika Kalifornijā bija ārkārtīgi populāra, un šajā pavalstī tika sterilizēti aptuveni 20 000 cilvēku.

Lūijs vēl nebija paguvis nosvinēt piecpadsmito dzimšanas dienu, kad notikums Torensā palīdzēja aptvert situācijas nopietnību. Kāds zēns no Lūija kvartāla tika atzīts par plānprātīgu, ievietots psihiatriskajā slimnīcā un izglābās no sterilizācijas turpat vai pēdējā brīdī, pateicoties izmisušo vecāku apelācijai un kaimiņu finansiālajam atbalstam, kas ļāva apmaksāt advokātu pakalpojumus. Lūija brālis un māsas palīdzēja zēnam apgūt iekavēto mācību vielu, un viņš kļuva par teicamnieku. Lūijs, kuram nemitīgi draudēja mazgadīgu noziedznieku pāraudzināšanas iestāde vai cietums, saprata, ka viņš, pastāvīgais, nemiera cēlājs, šaubīgais itālis un nesekmīgais skolnieks, ir tieši tāds nekam nederīgs subjekts, kādu eigēnikas piekritēji ar vislielāko prieku izslēgtu no ģenētiskā fonda. Sapratis, kas viņam draud, Lūijs bija dziļi satriekts.

Viņš apzinājās, ka savā dziļākajā būtībā nepavisam nav tāds, kāds bija kļuvis, un mēģināja laboties, kaut arī pagaidām šie centieni vēl bija gaužām bikli un nedroši. Gribēdams sagādāt mātei patīkamu pārsteigumu, Lūijs izmazgāja virtuves grīdu, bet viņa nosprieda, ka to izdarījis Pīts. Kad tēvs uz neilgu laiku atstāja Torensu, Lūijs salaboja ģimenes Marmon Roosevelt Straight-8 markas automobiļa motoru. Viņš cepa cepumus un cienāja visus gribētājus, un, kad māte izdzina viņu no virtuves, vairs nespēdama paciest pastāvīgo jucekli, turpināja iesākto kaimiņu mājās. Viņš izdāļāja gandrīz visu, ko nozaga. Viņam bija "plaša sirds", kā izteicās Pīts. "Lūijs bija gatavs atdot jebko, vienalga, vai tas piederēja viņam vai ne."

Visi mēģinājumi laboties beidzās nesekmīgi. Lūijs ieslēdzās istabā un lasīja Zeina Greja romānus, ilgodamies, kaut varētu būt viens no to varoņiem, kas viens pats sava uzticamā rumaka mugurā jādelē pa Mežonīgajiem Rietumiem, tālu prom no civilizētās pasaules. Viņš dienām ilgi nozuda kinoteātrī, ja tika demonstrēta kāda no Džona Veina filmām, un zaudēja sižeta pavedienu, nespēdams atraut acis no Rietumu ainavām. Kādu vakaru viņš uzklāja guļvietu pagalmā, lai varētu gulēt viens, bet citu nakti ilgi nespēja aizmigt pats savā gultā, raudzīdamies pie sienas piespraustajos plakātos, kuros bija attēlots kovbojs Toms Mikss un viņa brīnumainais zirgs Tonijs. Lūijs jutās kā slazdā notverts un nezināja, kā izlauzties brīvībā.

Sētas puses guļamistabā varēja dzirdēt, kā vilcieni traucas garām Torensai. Vaļējām acīm gulēdams līdzās aizmigušajam brālim, Lūijs uztvēra zemu, dobju troksni, kas sākumā bija tikko dzirdams, tad pieņēmās spēkā un mazpamazām atkal noklusa. Pēc mirkļa atskanēja gari stiepts, aicinošs svilpiens, un visbeidzot atkal iestājās klusums. Klausoties šajās skaņās, neviļus uzmetās zosāda. Ilgu pārņemts, Lūijs iztēlojās, ka sēž vilcienā, kas ripo aizvien tālāk pa apvidu, ko viņš nespēj saskatīt, kļūst aizvien mazāks un mazāks, līdz izgaist tālē.

Izdevniecība "Jumava" piedāvā Loras Hillenbrendas romānu "Nesalauztais". Pēc šīs grāmatas motīviem uzņemta arī Andželīnas Džolijas filma ar tādu pašu nosaukumu.

1943. gada pavasaris. Trijiem amerikāņu kara lidotājiem laimējas izdzīvot lidmašīnas avārijā, taču viņi ir palikuši vieni Klusā okeāna nepārskatāmajos plašumos ― bez pārtikas, ūdens un gandrīz bez jebkādām izredzēm tikt izglābtiem. Sākas saspringta cīņa par dzīvību un tiesībām saglabāt savu cilvēcisko cieņu pat visnecilvēciskākajos apstākļos. Pēc 47 dienām, kas pavadītas pussatrūdējušā glābšanas plostā, divi dzīvi palikušie lidotāji nonāk japāņu gūstā. Tieši tur leitnantu Lūisu Zamperini, slavenu sportistu un kādreizējo pašpuiku, gaida vissmagākie pārbaudījumi…